Režisors Andrejs Ēķis izveidojis franšīzes biznesu kino. Pēc komēdijas Svingeri panākumiem vairākās valstīs viņš vēlas šo biznesu vērienīgi attīstīt un Latviju pozicionēt starptautiski — kā valsti, kurā var filmēt
Pie trakās idejas pelnīt Latvijas nelielajā un tradicionāli par trūcīgu uzskatītajā kinoindustrijā Andrejs Ēķis nonāca 2012. gadā, kad viņa producēto filmu Sapņu komanda 1935 noskatījās valsts mērogam grandiozs skatītāju skaits, vairāk nekā 150 tūkstoši. Populārā filma par Latvijas basketbola izlasi — Eiropas pirmajiem čempioniem — bija prasījusi tēriņus divu miljonu eiro apmērā, un bija skaidrs, ka Latvijā šādu summu nekad nebūs iespējams atgūt. Ko darīt?
Efektīvu atbildi Ēķis rada 2016. gadā ar komēdiju Svingeri. Filmai Latvijā bija panākumi, un tas Ēķi aizveda pie domas par franšīzes biznesu — pārdot savus scenārijus un filmu uzņemšanas iespējas citās valstīs. Nepilnu trīs gadu laikā viņš jau filmējis Igaunijā, Ukrainā, kā arī izveidojis sadarbību Lietuvā, Polijā un Skandināvijas valstīs. Intervijā Ēķis stāsta, ko nozīmē ambīcijas Latvijas kinoindustrijā un kāpēc tieši vietējās kinoelites skepse pret viņa darbiem novedusi pie kinobiznesa, kas pārsniedz Latvijas robežas.
Kurā brīdī jums ienāca prātā, ka Latvijā ar filmām iespējams nopelnīt?
Pirmoreiz āķi lūpā dabūju 1992. gadā, uztaisot filmu Ceļojums uz Tukumu. Tagad šī filma ir mākslas muzeja arhīvā. Tās uzņemšana izmaksāja 300 dolāru, Baibai Sipeniecei par lomu mēs maksājām ar diviem ārzemju aliņiem, un tas nav joks. Vēlāk man piedzima divi bērni un es nesapratu, kā varēšu viņus pabarot, strādājot kino. Biju pabeidzis Kultūras institūtu Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburgas Valsts universitāte — red.), un man bija divi virzieni, kuros jutu sevi: kino un televīzija. Mana alga Latvijas Televīzijā bija 50 latu, un mēs ar sievu tolaik strīdējāmies, kad viņa gribēja pirkt bērniem apelsīnu sulu par 55 santīmiem, bet es — par 51 santīmu, jo bija jātaupa nauda.
Man liekas, ir svarīgi būt pareizajā laikā un pareizajā vietā. Vēl ir mazliet veiksmes un mazliet talanta, un viss izdosies. 1994. gada pavasarī es izveidoju komerckanālu Picca TV. Tam negaidīti bija ļoti labi panākumi. Kaut nedomāju, ka man ir īpašs talants biznesā, tas izveidojās par biznesa projektu, un noticēju sev. Mans biznesa uztveres veids ir ļoti jocīgs: vajag tikai pateikt, ko apmēram vajag, un «ielaist mani mežā».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.