Latvijas universitāšu rektoru vēlēšanas ir nedemokrātiskas un bremzē augstākās izglītības un zinātnes attīstību

Tuvojas rektora vēlēšanas Latvijas Universitātē. Diemžēl kārtību, kā to ievēlē, nosaka pirms 24 gadiem pieņemtais Augstskolu likums. Tas liedz diasporas profesoriem pieteikties šim augstajam valsts amatam un būtiski ierobežo augstākās izglītības konkurētspēju un līdz ar to arī attīstību.

Pirmkārt, ceru, ka daudzi no mums piekritis – ir nepieņemami, ka par augstskolu rektoriem var tikt ievēlēti cilvēki, kuri bijuši VDK ziņotāji. Kā teica politoloģe Vita Matīsa savā nesenā intervijā: “Daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk kā karjeras iespēju ierobežojumi, neļaušana braukt uz ārzemēm. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas. Tie, kas piekrita sadarbībai ar čeku, faktiski guva kaut kādus labumus karjeras ziņā, naudas, ceļošanas izteiksmē. Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta. Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Tas ir šāds: ja neliekat pirmajā vietā savu pašlabumu, jūs esat plānprātiņš, idiots, jo, redziet, tie, kuri sadarbojās, šodien ir tie uzvarētāji – viņi ir tikuši uz priekšu karjeras ziņā, viņu bērniem mantojumā ir dāčas, pie kurām vecāki savulaik tikuši, pateicoties minētajām karjeras iespējām. Tie, kuri nesadarbojas, ir lūzeri. Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, ir pupu mizas. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, – vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien”.

Mums visiem kopā jāsaprot, ka, ievēlot valsts augstākos amatos šādus cilvēkus (vai tas būtu rektors vai ģenerālprokurors), mēs arvien samazinām šo godīguma sajūtu, ticību savai valstij un ka spējam to godīgi vadīt.

Otrs mans arguments ir pragmatisks un ir aicinājums atvērt rektora vēlēšanas diasporas profesoriem no ES un NATO valstīm, tātad valstīm, ar ko Latvijai ir visciešākā sadarbība un par kuru akadēmisko amatu iegūšanas kārtību nevarētu būt nekādu šaubu.

Šogad, svinot LU 100. gadadienu, atcerēsimies, kā tā tika izveidota. Latvieši un nelatvieši, kuri mācījušies dažādās valstīs, sanāca kopā, lai taptu Latvijas Universitāte, visi tika aicināti mājās universitātes dibināšanai! 100 gadu LU dzimšanas diena būtu īstais brīdis, lai mēs sāktu domāt līdzīgi augstskolas dibinātājiem pirms 100 gadiem, strādāt kopā un tā uzlabot augstāko izglītību Latvijā.

Ar nožēlu jāsaka, kad LU Medicīnas fakultātei vaicāju, vai varu novembrī būt viesprofesors un strādāt ar studentiem. Atbilde bija – nē, jo es nekvalificējos viesprofesora statusam (esmu 17 gadus bijis vienas no pasaule labākās Medicīnas fakultātes profesoriem). Grūti saprast šādu attieksmi. Tai pašā laikā ar RSU viss tika ātri nokārtots un biju ļoti priecīgs, ka varēju nedēļu pavadīt ar studentiem un rezidentiem.

Par lietām, ko Latvijas augstākajā izglītībā būtu jāuzlabo, esmu rakstījis jau 10 gadus. Diemžēl praktiski nekas nav ticis ņemts vērā.

Rezultātā mēs būtiski atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas augstākajām mācību iestādēm starptautiskajos reitingos, nav bijusi ne griba, ne spēja pragmatiski, ar “sēklas naudu” grantiem aicinot spējīgākos zinātniekus, pasniedzējus mājās, kā tas notiek Tartu Universitātē. Nevar vainot naudas neesamību, jo kopējais naudas daudzums, kas nonāk augstākās izglītības sistēma (valsts+privātais), ir OECD valstu vidējā līmenī jeb ap 1,4% (Īrijā un Itālijā 0,7 – 0,8, Islandē – 1,1, Igaunijā – 1,5, Zviedrijā – 1,8, Kanādā – 2,4%).

Cilvēki, kas ienāk universitāšu vadībā ar pasaules pieredzi, no izcilākajām pasaules universitātēm, ir kritiski svarīgi, jo pēc būtības izprot, kam un kāpēc būtu jāmainās. Jautājums, kur vēl augstākos akadēmiskos un administratīvos amatos nonāk cilvēki no ārpuses? Piemēru ir daudz – gan Īrijā, gan Anglijā, Singapūrā, Kanādā, gan ASV augstākos akadēmiskos un administratīvos amatos ir cilvēki “no ārpuses”, kas bieži ir paši īri vai angļi, bet nav “uzauguši” sistēmas iekšienē.

Valstis saprot, ka, kandidātam nākot “no pašu vides”, būs daudz grūtāk ieviest pragmatiskas un vajadzīgas reformas, kas valstī un universitātēs kritiski nepieciešamas, jo, kā man saka, katram “skapī ir savi skeleti”.

Latvijas Augstskolu likums un universitāšu iekšējie nolikumi aizliedz Latvijas vai latviešu izcelsmes ārzemju profesoriem piedalīties vēlēšanās, jo rektora ievēlēšana norit pēc Augstskolu likuma 33. panta, kas nosaka, ka uz rektora amatu var pretendēt tikai Latvijā ievēlēts profesors. Tātad Latvijas vai latviešu izcelsmes pretendents, kurš ieguvis savu profesora grādu Eiropas Savienības vai NATO valstīs, rektora amatiem Latvijas augstskolās, pēc likuma, pretendēt nevar. Lai Latvijas augstskolas sāktu savu ceļu pretim mērķim kādreiz nonākt starp pasaules atzītākajām augstskolām, Saeimai būtu steidzami jāizmaina Augstskolu likums atbilstoši nesen pieņemtajam Diasporas likumam. Tātad atzīt diasporas akadēmisko spēku vēlētos amatus, kā arī ļaut viņiem piedalīties augstāko amatu vēlēšanās.

Ir arī grūti saprast, kāpēc LU satversmes nolikums ir tik ierobežojošs – lai izvirzītu rektora kandidātu, tas jādara simts šīs universitātes mācību spēkiem (Tartu Universitātē šis skaitlis ir 15). Tātad Latvijā tikt izvirzītam un piedalīties rektoru diskusijās, izteikt savu viedokli ir daudz grūtāk! Retoriski varam jautāt, kam tas ir izdevīgi?

Trešais – Augstskolu likums būtu jāmaina un jāpielāgo 21. gadsimtam, paplašinot cilvēku skaitu, kuri var ievēlēt rektoru.  Līdzīgi kā Oslo un Islandes universitātēs, rektora vēlēšanās vajadzētu ļaut piedalīties visiem studējošajiem (viņu balsij ir proporcionāli mazāks svars, tāpēc ka viņu ir daudz vairāk), darbiniekiem un pasniedzējiem, bet ne tikai 300 cilvēkiem, kas it kā pārstāv desmitiem tūkstošus studentu un pasniedzēju.

Vai mums liktos pieņemami, ka Saeimas vēlēšanās piedalītos tikai katra pagasta vadība un ka katrs vēlētājs pilnībā deleģē un uzticas tam, ko viņi ievēlēs? Ir skaidrs, ka tas nav nekas vairāk kā studējošo un pasniedzēju demokrātijas ierobežošana un šāda pieeja ir nepareiza 21. gadsimta augstskolā.

Es gribētu lūgt Saeimā esošās partijas, Izglītības komisiju, ministrus, it sevišķi izglītības ministri, sākt šo diskusiju un steidzami mainīt Augstskolu likumu saskaņā ar nesen pieņemto Diasporas likumu, jo visi apzināmies, ka Latvijas attīstībai mums visiem jāstrādā kopā!

 

Autors ir ārsts, Teksasas Universitātes Southwestern profesors, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LAZA) vadītājs