Latvijas Universitātes ģerbonis. Foto: Ieva Lūka, LETA.
Tuvojas rektora vēlēšanas Latvijas Universitātē. Diemžēl kārtību, kā to ievēlē, nosaka pirms 24 gadiem pieņemtais Augstskolu likums. Tas liedz diasporas profesoriem pieteikties šim augstajam valsts amatam un būtiski ierobežo augstākās izglītības konkurētspēju un līdz ar to arī attīstību.
Pirmkārt, ceru, ka daudzi no mums piekritis - ir nepieņemami, ka par augstskolu rektoriem var tikt ievēlēti cilvēki, kuri bijuši VDK ziņotāji. Kā teica politoloģe Vita Matīsa savā nesenā intervijā: “Daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk kā karjeras iespēju ierobežojumi, neļaušana braukt uz ārzemēm. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas. Tie, kas piekrita sadarbībai ar čeku, faktiski guva kaut kādus labumus karjeras ziņā, naudas, ceļošanas izteiksmē. Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta. Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Tas ir šāds: ja neliekat pirmajā vietā savu pašlabumu, jūs esat plānprātiņš, idiots, jo, redziet, tie, kuri sadarbojās, šodien ir tie uzvarētāji – viņi ir tikuši uz priekšu karjeras ziņā, viņu bērniem mantojumā ir dāčas, pie kurām vecāki savulaik tikuši, pateicoties minētajām karjeras iespējām. Tie, kuri nesadarbojas, ir lūzeri. Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, ir pupu mizas. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, – vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien”.