Stāsts
Viktorijai degunā iecērtas nepatīkams aromāts. Smird pēc tualetes, hlora, dezinfekcijas līdzekļiem un vēl kā nenosakāma. Edmunds apņēmīgi taisa vaļā nākamās durvis. Tās žēli novaid kā vājinieks slimības gultā un paver skatu uz palielu istabu, gandrīz vai tādu kā uzgaidāmo telpu poliklīnikā. Viktorijas kāja aizķeras aiz sīkas atlipuša linoleja maliņas. Galējā stūrī pie baltas podiņu krāsns liels dīvāns, apsegts tamborētām, daudzkrāsainām segām. Turpat blakus divi koka krēsli, pie loga pulēts galdiņš, ieliecies zem Ievu un Privāto Dzīvju krāvuma. Viktorija nomet sarkano somu uz dīvāna un klausās, kā Edmunds lietišķi stāsta: «Agrāk te strādāju nepilnu slodzi par saimniecisko vadītāju. Tagad raujos tikai pa savu firmu, daži piekasīgi deputāti domes sēdē uzlēca, ka interešu konflikts, jo manējā firma veic gandrīz visus pašvaldības pasūtījumus.»
Viktorija nezina, ko atbildēt, klusē. Viņas darbdienas paiet nelielā veikaliņā, kārtojot vitrīnās preces un, ja jāpalaiž kolēģi pauzē, brīdi darbojoties pie kases aparāta.
«Te pagaidām tukšs. Nevar izdomāt, ko iebāzt. Mans personīgais hotelis!»
Edmunds uzliek uz palodzes plēves maisiņu ar sarkanu uzrakstu «TOP» un gādīgi izkravā produktus, kurus pircis Viktorijai, — mazu kafijas paciņu, krabju salātus plastmasas kastītē, pilngraudu maizi šķēlītēs, šokolādi Lukss. Pieliecis galvu, vainīgi taisnojas, ka uz savām mājām, kā bija sākumā domājis, nevar vest, mammai ar veselību tā pašvakāk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.