Nepopulāras domas • IR.lv

Nepopulāras domas

Ļeņina iela Rīgā. 1950. gadu otrā puse. Dominika Gedzjuna foto
Andrejs Grāpis

Ideālkomunisti Padomju Latvijas rakstniecībā starp ilūzijām un realitāti

Turpmāk izklāstītās pārdomas neiesaku lasīt tiem, kuriem jēdzieni «komunists» un «noziedznieks» ir sinonīmi, kuriem apzīmējumi «mana dzīve» un «mans vienīgais laiks» ir nenozīmīgi, saturiski tukši un pat demagoģiski. Regīnai Ezerai taisnība — arī kājminamajai domāšanai nav nekādas vainas. Vajadzīgi tikai labi apavi.

Apavu piedāvājumā šodien ir plaša izvēle. Lielveikalā apmulsušajai rakstniecībai nav, ko teikt jaunajam gadu tūkstotim un tā pārstāvjiem, jo lasītāju aizstājis patērētājs. 20. gadsimts ir miris, un pie tā kapa plīvo sapņi un nomaldi — ne vajadzīgi, ne lieki mantiniekiem. Dažas košas, krāsainas lentītes pieder komunisma ideālam, kas daudzveidīgi ietekmēja reālu cilvēku dzīvi.

Ierosmei divi izraksti no dramaturga Gunāra Priedes dienasgrāmatas. 1990. gada 19. aprīlī dramaturgs atzīmējis telefonsarunu ar Ludmilu Azarovu: «Mūsu «partija» bija kaut kas par sevi, ilgi un rūpīgi veidota. Tas jāsaprot. Jāciena. Ja aiziesim, tad ne jau no tā. No PSKP, jā, bet ne no mūsu RS brālības, kas darīja savu. Vienmēr, vismaz kopš 60. gadu vidus.»

1993. gada 5. martā šāds ieraksts: «Mācītājs Saveļjeva kungs atteicis Edgara Kauliņa piemiņas brīdi baznīcā viņa 90, jo viņš esot bijis komunists. Interesanti, kāda tagad izskatītos Lielvārde, ja te Kauliņa vietā būtu rīkojies t. s. komunists. Kāds būtu bijis, par tālāko nemaz nerunājot, 1949. gada 25. marts.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu