Pirms mēneša 15 gadus vecais Oskars Zolitūdē pakļuva zem vilciena. Puisis nemanīja skaļi taurējošo vilcienu, jo skatījās telefonā. Kāpēc dzelzceļa pāreja netālu no skolas ir tik nedroša? Un kā runāt ar pusaudžiem par viedierīču lietošanu, lai viņi vecāku un skolotāju teikto beidzot sadzirdētu?
Puisi aizrāva mūzika. Oskars (vārds mainīts) gadu kā dziedāja vienā no labākajiem Latvijas koriem. Pamatīgu, spēcīgu otrā basa partiju. Oskars dziedāja arī savas Ziemeļvalstu ģimnāzijas jauktajā korī. «Foršs puika, saprātīgs,» saka skolas komendante un aizspiež ar plaukstām acis, lai apturētu asaras.
Ceturtdien, 24. janvāra rītā, neilgi pēc astoņiem puisis devās uz skolu pa ierasto ceļu: no Imantas puses šķērsoja dzelzceļa pāreju. Nedzirdēja vilcienu, kas traucās ar ātrumu ap 100 km/h, jo ekspresis Tukums 2—Rīga nepietur Zolitūdes stacijā. Aculiecinieks Erlends, kurš notiekošo redzēja pa mājas logu, stāsta — zēns vienkārši turpināja šķērsot pāreju.
Pērn augustā uz šīs pašas pārejas ekspresis notrieca kādu 22 gadus vecu puisi. Iespējams, gan viņš, gan Oskars domāja, ka šis vilciens, tāpat kā lielākā daļa citu, apstāsies Zolitūdē, un par ekspreša eksistenci piemirsa.
Sakritība, bet abas reizes ekspresi vadīja Pasažieru vilciena pieredzējušais mašīnists Jānis (vārds mainīts), kurš mēnesi pēc nelaimes un rehabilitācijas ir gatavs runāt un pastāsta — puisim austiņas nav redzējis, taču skatiens gan vērsts telefonā. «Man pašam ir septiņpadsmit gadus vecs dēls, un trūkst padoma, kā viņu atraut no ekrāna, jo pusaudži uzskata, ka ir paši gudrākie. Ka visu zina. Es tikai varu teikt: lūdzu, esiet uzmanīgi. Lūdzu! Viss ir jūsu rokās. Ja paši sev nepalīdzēsit, neviens cits arī nepalīdzēs,» saka Jānis, kurš jūt līdzi Oskara vecākiem. «Ļoti žēl. Ļoti.»
Dzelzceļš atzīst kļūdu
Ne tikai jaunieši ir kā pielipuši telefoniem. Vecuma cenzs uz šo paradumu neattiecas jau kādu laiku: pieaugušie telefonus lieto, gan vadot auto, gan šķērsojot dzelzceļa pārejas. To apliecina arī Pasažieru vilciena mašīnists Ivans ar 30 gadu pieredzi — pēc nelaimes Zolitūdē intervijā Delfos viņš stāstīja, ka arī vecmāmiņas lieto austiņas un ieurbjas telefonos. Pērn uz sliedēm visā Latvijā bojā gājuši 16 cilvēki un tie bija pieaugušie.
Varbūt Latvijas Dzelzceļam (LDz) vajadzētu vairāk ņemt vērā cilvēku paradumus, domājot par drošību? Piemēram, dzelzceļa pāreja, uz kuras gāja bojā Oskars, ir bezjēdzīga — tā it kā iecerēta labirinta veidā, kam būtu jāsamazina gājēja ātrums, liekot pirms sliežu šķērsošanas paskatīties pa labi un pa kreisi, bet patiesībā tai cauri var iziet taisni bez jebkādas aizķeršanās.
Vaicāts, kas ir pārejas autors, LDz Tehniskās nodaļas vadītājs Dainis Zvaners vispirms vaino gājējus, kuri neredz un nedzird vilcienu, tomēr tad pasaka: «Jāatzīst, pāreja nav veiksmīga.» Ideja par tās pārveidi radās pēc traģiskā gadījuma pērn augustā, kad pārejā izskatījās tieši tāpat kā patlaban. LDz gribēja pagarināt metāla konstrukcijas tā, lai tās vairāk aizšķērso ceļu un gājējam, caur tām ejot, nākas iziet Z burta formu līdz nonāk pie sliedēm. Rekonstrukcijas projektu izstrādāja, un viss ritēja ierasto gaitu: tika izsludināts konkurss, atsijāti pretendenti, darbi sākti oktobrī. «Nepaspējām, jo uznāca mīnusi,» saka Zvaners. Uz norādi, ka pāreja ir neefektīva, viņš komentē: «iespējams, taču pievērš uzmanību un atgādina, ka tuvojas sliedes. Tā nekaitē un sliktāk neizdara.» Katra dzelzceļa pāreja tiekot piemērota konkrētai vietai, un citas Rīgā esot labāk konstruētas — tā, ka liekot paskatīties abos virzienos. Šāda kā Zolitūdē esot tikai viena.
Mainīt jauniešu paradumus pāris dienās nav iespējams, taču sakārtot pāreju gan. It īpaši vietā, kur sliežu abās pusēs ir pa vidusskolai un arī augstskolas. Un ievērojama cilvēku kustība pāri sliedēm no Imantas uz Zolitūdi. Daudz atrisinātu Rail Baltica, jo tās projektā paredzēts, ka cauri guļamrajonam vilcieni kursēs, žogu ieskauti, un pāri sliedēm būs tilts. Taču šī projekta īstenošanas laiks nav vēl precīzi zināms, bet parasto eksprešu solās būt vairāk jau pavisam drīz. Pasažieru vilciena pārstāvis Egons Ālers to apstiprina, atsaucoties uz jaunā satiksmes ministra Tāļa Linkaita ieceri vairāk satiksmē iesaistīt vilcienus un nesubsidēt autobusus, kuri kursē pa to pašu maršrutu.
Pērn Latvijā uz sliedēm gāja bojā 16 cilvēki. Pirms 15 gadiem — 44. Letālo gadījumu samazināšanos Zvaners skaidro ar sociālo kampaņu ietekmi: ik gadu LDz rīko vairākas. Vēl nesen bija tieši par bīstamo mūzikas klausīšanos sliežu tuvumā. Arī sodus par sliežu šķērsošanu neatļautā vietā šogad palielinās 18 reizes — līdz 125 eiro.
Zvaners nenoliedz, ka jāiet līdzi laikam un efektīvāk jādomā par drošību, jo telefonu lietošana nesamazināsies, taču ideju aptrūcies. «Ja jums tādas ir, lūdzu, dalieties!» aicina LDz pārstāvis. Es arī dalos. Cik reāli būtu bīstamākajās pārejās nolikt cilvēku, kas regulē satiksmi? Zvaners to noraida — tad jau visās 400 pārejās Latvijā esot jāliek. Cik iespējama būtu telefona lietotne, kas, cilvēkam tuvojoties sliedēm, atskaņotu brīdinājuma signālu vai satumšinātu ekrānu? Katrā telefonā taču ir iebūvēts GPS, un lietotne automātiski darbotos, tuvojoties sliežu ceļiem. «Apdomāsim!» saka Zvaners.
Ziemeļvalstu ģimnāzijā ar skolēniem strādāja papildus psihologu grupa. Skolas direktore Inga Lande ir satriekta par nelaimi, runāt nav gatava arī Oskara klases audzinātāja.Skopajā e-pasta sarakstē ir jaušamas abu pedagoģu bažas, kā tālāk dzīvot, jo ierastās divas lekcijas gadā par satiksmes drošību nav līdzējušas. Rosinu direktorei aizrakstīt LDz lūgumu izveidot drošāku pāreju. Direktore to izdara, un mēnesi pēc nelaimes LDz apsver šopavasar konkrētajā pārejā uzstādīt barjeru un skaņas signālu.
Dzīvo savā pasaulē
Oskars nebija ne datoratkarīgs, nedz arī nemīlēts. Tie, kuri pazīst puiša vecākus, raksturo viņus kā lieliskus cilvēkus, kontakts ar dēlu bijis labs.
Nelaime, kas notika ar Oskaru, varēja notikt ar jebkuru citu skolēnu. Vairāki vecāki, kuru bērni mācās Ziemeļvalstu ģimnāzijā, ir satraukti un cits citam vaicā — kā runāt ar bērniem, lai viņi tik daudz laika nepavada telefonā. «Kapuce virsū, mūzika ausīs, deguns telefonā. Neko neredz, nedzird. Saki, cik gribi, — nedzird,» saka kāda vidusskolēna mamma.
Pirms trim gadiem visā Eiropā tika sākts pētījums par tehnoloģiju lietošanas paradumiem bērniem līdz astoņu gadu vecumam. Tika iztaujātas 234 ģimenes 21 valstī. Latvijā pētījumu veica Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātes maģistrantūras studenti, un secināts, ka vecāki ļauj pat ļoti maziem bērniem izmantot modernās tehnoloģijas, taču par riskiem ar viņiem nerunā. Pētījumu vadīja Zanda Rubene no LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes, un viņa ir pārliecinājusies — vecākiem trūkst izpratnes, kā pašiem ierobežot telefona lietošanu. «Līdz ar to viņi nezina, kā to ieteikt darīt bērniem, un lietošana tiek palaista pašplūsmā,» saka Rubene. Jocīgi esot pārmest pusaudzim, ka viņš iegrimis telefonā, ja pats vecāks tajā dzīvo. Viņa piesauc arī bērnu tiesību un interešu aizstāvju Centra Dardedze veikto pētījumu 2017. gadā, kurā tika aptaujāti 404 vecāki, kam ir bērni vecumā līdz 17 gadiem. Pētījums atklāja, ka 73% bērnu vecumā līdz trim gadiem lieto telefonu, datoru vai planšeti līdz stundai dienā.
Nesen pasniedzēja Vācijā iegādājusies grāmatu ar nosaukumu Noliec taču nost to telefonu!, kurā stāstīts, kā vecākiem veidot veselīgus noteikumus. Pats galvenais: runāt par tehnoloģiju lietošanu un nonākt pie kopēja secinājuma. Viņasprāt, Latvijā vislabāk uz pusaudžiem iedarbotos līdzīga pieeja kā Papardes zieda jauniešu lektoriem, kuri skolās stāsta par seksuālo veselību. «Līdzīgi varētu stāstīt par drošu un gudru tehnoloģiju lietošanu. Jauniešos pusaudži ieklausās vairāk nekā skolotājās,» saka Rubene un iesaka arī vecākiem pameklēt YouTube un kopā ar bērnu noskatīties kādu videostāstu par tehnoloģiju lietošanu un drošību uz ielas.
Telefons ir kolosāls. Telefonā ir tik daudz interesantā, ka no tā grūti atrauties. LU Sociālo zinātņu fakultātes pētījums par mediju lietošanu pusaudžu vidū Latvijā rāda, ka internetu viedtālrunī ik dienu lieto 66% bērnu vecumā no deviņiem līdz 12 gadiem, bet pusaudžu grupā līdz 16 gadu vecumam — 88%. Lielākoties skatās video. Vairāk nekā trīs stundas dienā YouTube pavada 47% pusaudžu vecumā no 13 līdz 16 gadiem, nākamie populārākie laika kavēkļi ir WhatsApp un Instagram.
Kāpēc tik daudz? Kāpēc telefons ir tik būtisks pusaudzim? «Telefons atbild uz trim svarīgām pusaudža attīstības vajadzībām,» saka Nils Konstantinovs, kurš ikdienā ir atkarību speciālists Bērnu slimnīcā un vada ar to saistīto Pusaudžu resursu centru, kurā vairāki speciālisti strādā ar datoratkarīgiem skolēniem.
Tātad telefons dod iespēju būt pastāvīgā kontaktā ar vienaudžiem. Nepastarpināti, visu laiku. Tik daudz stundu tajā viņi pavada, jo baidās palaist garām kaut ko jaunu, jo, ja palaidīs, var zaudēt kontaktu ar draugiem un justies izstumts. Otrā gluži atšķirīgā vajadzība ir pēc savas telpas un pasaules, kurā var būt tikai pusaudzis un vecāki to nekontrolē. Un tā izskaidro trešo, visbūtiskāko, vajadzību — pusaudzim ir daudz jābūt vienam, jo viņš veidojas kā personība: pamazām atdalās no ģimenes, lai varētu sākt pats savu dzīvi. «Pusaudža vecumā iespējai būt vienam vajadzētu būt obligātai. Veidojas identitāte, attīstās smadzenes, un ir svarīgs laiks, kurā var fantazēt. Iešana uz skolu un nākšana no tās ir brīdis, kad skolēns pavada laiku viens. Vai ar telefonu,» saka Konstantinovs, kurš studijās Oksfordā apgūst bērnu un pusaudžu kognitīvi biheiviorālo terapiju. Ko darīt, lai, vismaz pāri sliedēm ejot, pusaudzis atrautu acis no ekrāna? Konstantinovs skaidro — pusaudži riskē vairāk nekā pieaugušie, mazāk adekvāti izvērtē situāciju.
Kā runāt ar pusaudzi par to, lai lieto ierīces drošāk? Speciālists uzskata: ja šāda saruna notiek pusaudža vecumā, tad tā ir jau krietni par vēlu. Pētījumi rādot — ja ir norunāti tehnoloģiju lietošanas laika limiti bērnībā, tad pusaudzis ierīces lieto saprātīgāk. «Jāsāk būtu nevis ar to, ko vecāki pastāstīs bērniem, bet otrādi — paklausīties, kas par šo sakāms ir pusaudzim. Mūsu centrā ik dienu redzam, ka pusaudži ir ļoti gatavi stāstīt visdažādākās lietas, ja viņos klausās,» novērojis speciālists. Ja vecāki aprobežojas ar «izvelc austiņas, noņem kapuci, noliec telefonu, redzi, kā to puiku Zolitūdē nobrauca», tad saruna nesanāks. Ir vērts iedziļināties — ko pusaudzis klausās, kāda mūzika patīk, kādas spēles spēlē. Sarunai jābūt nevis moralizējošai, bet reālai un cieņpilnai. «Pētījumi rāda, ka pusaudži paši domā, ka lieto telefonu par daudz, un noteikti būtu gatavi kaut ko darīt paši, ja viņiem palīdz nedaudz noorientēties,» saka Konstantinovs.
Tāds vecumposms
Ir tikai normāli, ka bērni nedzird visu, ko saka vecāki un skolotāji, jo pusaudža vecumā elki ir vienaudži. To apstiprina Ilze Damberga, kura Olainē strādā par psiholoģi skolā un ir docente LU. Viņa novērojusi, ka ar telefona starpniecību jaunieši komunicē, pat sēžot viens otram blakus WhatsApp un Snapchat. «Šāda saskarsme ir aizraujoša, jo iespējams sūtīt bildes un rediģēt tās, var sūtīt emociju sejiņas, un saziņa ir mežonīgi ātra. Tas viss jauniešiem ļoti patīk,» skaidro Ilze. Šo pasauli, kurā jaunieši dzīvo, ir jāmēģina saprast, nevis nosodīt. Tā ir tik bagāta, ņirboša, interesanta un pa rokai, ka «jebkam citam ar to ir grūti konkurēt». Lietošanas ieradumus kontrolēt un mainīt ir grūti, jo bērni ar viedierīcēm ir kopš dzimšanas. Jo ilgāks laiks ar tām pavadīts, jo spēcīgāk nostiprinājies ieradums un grūtāk tas maināms.
Lai telefons nedarītu pāri cilvēkam, būtu jānosaka lietošanas noteikumi un riski. Kas ir tie vārdi, ar kuriem sākt sarunu? «Nav tādu vienu vārdu, protams. Vecāki paši vislabāk zina, kas viņu bērnus interesē un ar ko sākt sarunu,» saka psiholoģe. Ieradums nemainīšoties uzreiz, un jāsaprot, ka vietā vajag piedāvāt kaut ko ļoti labu. Reizēm bērnam patīk, ka velta laiku viņam ļoti individuāli — nevis visa ģimene brauc paēst vai iziet pastaigāties, bet tikai ar viņu vienu. Damberga atzīst, ka 15—17 gadu vecumposms esot tāds, ka grūti ieteikt kaut ko konkrētu. «Tie ir lieli cilvēki, uz kuriem vecāku ietekme nav liela. Vienkārši jārunā kā ar pieaugušo, bez morāles lasīšanas,» saka Damberga. Vērts būtu arī skolām padomāt par mobilo tālruņu lietošanas noteikumiem, lai vecāki nav vienīgie aizliedzēji, un veidojas balanss.
Telefoni ir organiska sastāvdaļa pusaudžu dzīvē, un tā nepazudīs. Tāpat kā pieaugušo, jo ir tik patīkami atkrist ar telefonu vakarā dīvānā. Skaidrs, ka vairākas lietotnes radītas tā, lai pieaugušais tajā pavadītu pēc iespējas vairāk laika, gūstot aizvien lielāku apmierinājumu. Pusaudzim smadzenes nav tik ļoti nostabilizējušās, un viņš nespēj pretoties, tāpēc jāpalīdz. «Izaudzināt pusaudzi ir grūti, jo vienā brīdī ģimenē parādās jauna personība. Vecākiem jāmaina audzināšanas veids, rodas nedrošība, jo nestrādā tas, kas darbojās desmit gadus,» saka Konstantinovs un aicina nekautrēties lūgt palīdzību speciālistiem. Psihologs iesaka jau šovakar paēst kopīgi vakariņas. Bez telefoniem. «Pusaudži ir ārkārtīgi saprātīgi. Ja runā kā ar cilvēkiem, nevis bērniem.»
Pagaidām nav neviena komentāra