Aleksandras Beļcovas lomā Zane Dombrovska, Romāns Suta — Jānis Kronis. Foto — Mārīte Meļņika.
Izrādē par mākslinieci Aleksandru Beļcovu neatšķetināmi savijas nostalģija pēc neiespējamas pagātnes, avantūras gars un sīkstums
Portretizrādes par Latvijas māksliniekiem nupat iznāk cita pēc citas, turklāt katrai piemīt savs šarms un arī virsuzdevums. Ingas Ābeles Meistars un Aleksandra Ināras Sluckas iestudējumā, man šķiet, ir izrāde par to, ka māksla dzīvē nav galvenais, taču reizēm vienīgais, kā dēļ vēl vērts dzīvot. Un šai izrādei ir sava virsskaņa.
Nosaukums Meistars un Aleksandra nepārprotami norāda uz saikni ar Mihaila Bulgakova romānu Meistars un Margarita. Romāna varones liktenīgā, neizprotamā un nepaskaidrotā mīlestība pret savu Meistaru minēta arī programmas grāmatiņā, un tas piešķir izrādei gan plašāku kontekstu, gan… nodara pāri, izsaucot gaidas, kas nepiepildīsies. Romans Suta nebūt nav bijis Bulgakova Meistars, un tāds viņš nav arī Ingas Ābeles lugā. Rodas sajūta, ka mākslinieka raksturs un liktenis pats par sevi arī nemaz nav bijis interesants: ne viņa glezniecība un fauniskā daba, ne noslēpumainais un avantūristiskais gals kaut kur Gruzijas čekas pagrabos neietilpst lugas ietvarā. Dramaturģe viņu lugā ielikusi drīzāk kā noteiktu zīmi vai, iespējams, fonu, kam jāizceļ galvenā figūra ar tās smalkajām niansēm un nokrāsām. Jo lugas un iestudējuma centrā nepārprotami ir «Margarita», proti, Aleksandra Beļcova, kas nav tikai mūza vai iedvesmotāja, bet pati ir Meistars, radītājs vai, vēl spēcīgāk, radītāja — visplašākajā šā vārda nozīmē.
