Izrādē par mākslinieci Aleksandru Beļcovu neatšķetināmi savijas nostalģija pēc neiespējamas pagātnes, avantūras gars un sīkstums
Portretizrādes par Latvijas māksliniekiem nupat iznāk cita pēc citas, turklāt katrai piemīt savs šarms un arī virsuzdevums. Ingas Ābeles Meistars un Aleksandra Ināras Sluckas iestudējumā, man šķiet, ir izrāde par to, ka māksla dzīvē nav galvenais, taču reizēm vienīgais, kā dēļ vēl vērts dzīvot. Un šai izrādei ir sava virsskaņa.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.