Zentas Mauriņas lomā Lauma Balode, visus vīriešus tēlo Kaspars Dumburs. Foto — Jānis Deinats.
Izrāde Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi ir neatkarīgs projekts, kas cenšas mainīt priekšstatu par izcilu personību, un tas izdodas
Zentas Mauriņas personības izcilība nav apšaubāma, taču viņas eseju pārsaldinātais izteiksmes veids man vienmēr atgādinājis tādu kā sālsezera (vai drīzāk — cukura ezera) virsmu, pa kuru uzmanība aši pāršļūc pāri, i necenšoties gremdēties dziļumos. Taču izrādē nav nekā no patētiska «lido doma zelta spārniem», tie spārni palikuši kulisēs, proti, tieši tur, kur tiem jābūt, — grāmatu plauktos, jo iestudējuma vieta ir Rīgas Centrālā bibliotēka.
Izrāde Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi iekļaujas šobrīd aktuālajā pagātnes dižgaru pētniecībā, ko savulaik sāka režisore Baņuta Rubesa ar izrādi Benjamiņu namā par Latvijas preses karalieni, bet turpināja producente Laila Baumane, iniciējot izrādes par gleznotājiem Jāni Pauļuku, Jani Rozentālu, Kārli Padegu. Zibens domas. Irbīte un Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi ir nesen tapuši šā virziena uzvedumi. Tajos, pētot mākslinieka biogrāfiju, mēģināts notvert un parādīt radīšanas impulsu. Taču izrāde par Zentu Mauriņu, manuprāt, iet gluži pretēju ceļu: no darbiem un laikabiedru liecībām restaurēt personību, būtni, kas, gluži iespējams, visiem spēkiem centusies aiz esejām un lekcijām noslēpties. Un šī sieviete ir daudz intriģējošāka par to sidrabbaltās intelektuāles tēlu, ko atstājušas fotogrāfijas un raksti.
