Vai pašvaldību reforma veicinās demokrātiju?

Administratīvi teritoriālā reforma ir viens no valdību veidojošo partiju sarunu tematiem, kas publiski minēts gandrīz visbiežāk. Atsevišķi politiķi ir pauduši viedokli, ka pašvaldību skaits ir jāsamazina un ka to jādara strauji.

Daudzus gadus piedaloties pašvaldību reformu procesā un tagad sekojot tam līdzi, centos izprast, kādi ir piesauktās reformas iemesli un mērķi. Iepriekšējā  novadu reforma notika 2009. gadā, un pašvaldību skaits tad tika samazināts no 553 uz 118.

Patlaban no 119 pašvaldībām 58 neatbilst administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteiktajam minimālajam novada iedzīvotāju skaitam – 4000. Nominētais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amata kandidāts Juris Pūce nesen paziņoja, ka reforma nepieciešama arī tāpēc, ka Latvijā, kur ilgstoši samazinās cilvēku skaits, nevaram atļauties uzturēt nemainīgu vai pat pieaugošu pašvaldību administrāciju. Politiķu ieskatā līdz ar reģionālo reformu ir nepieciešams nodrošināt, lai novadu apvienošana stimulētu ekonomisko attīstību novados, kā arī, lai jauno novadu teritorijas spētu nodrošināt funkcijas, kas noteiktas likumā “Par pašvaldībām”.

Atbalstot viedokli, ka pašvaldību tālāka reforma Latvijā ir nepieciešama, vēlos akcentēt demokrātijas attīstību kā ļoti svarīgu kritēriju turpmākajām pārmaiņām.

Britu mediju grupā The Economist Group ietilpstošais uzņēmums The Economist Intelligence Unit pirms dažām dienām ir publiskojis jaunāko pētījumu ar 2018. gada demokrātijas indeksu. Latvija ar vērtējumu 7,38 tajā ievietota “nepilnīgo demokrātiju” valstu saimē, līdztekus ar nedaudz augstāk novērtētajām Lietuvu (indekss 7,50) un Igauniju (7,97). Lai arī, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, Latvijas demokrātijas indekss ir nedaudz pieaudzis, tomēr iedzīvotāju politiskā līdzdalība –  viens no pieciem indeksa komponentiem – ir novērtēta ar ļoti zemu atzīmi 5,56.

Tautas pārstāvju skaits

Sabiedrības līdzdalībai vietējo varu darbībā ir cieša saistība ar ievēlamo deputātu skaitu. Līdz 2009. gada vēlēšanām mūsu valstī bija 4179 pašvaldību deputāti, bet pēc vēlēšanām reformētajās teritorijās to skaits saruka līdz 1765.

Deputātu skaita palielināšana vietējo pašvaldību domēs ir veids, kā veicināt plašāku iedzīvotāju interešu pārstāvību un, iespējams, arī partiju biedru skaita pieaugumu. Labu piemēru var rast Dānijā vai Zviedrijā, kur municipalitāte pati līdz nākamajām vēlēšanām nosaka deputātu skaitu domē likumā noteiktās robežās.

Zviedrijas pašvaldībā, kurā ir līdz 8000 balsotāju, minimālais pieļaujamais deputātu skaits ir 21, no 8000 līdz 16 000 balsotājiem – vismaz 31 deputāts un līdzīgi tālāk, noslēdzot sarakstu ar minimāli 71 deputātu teritorijās ar 200 000 vēlētājiem un vismaz 101 deputātu Stokholmā (virs 600 000 vēlētāju). Atcerēsimies, ka pie mums Rīgā ir 60 deputāti, citās republikas pilsētās ir 15 deputāti un mazākajos novados – 9 ievēlētie tautas pārstāvji.

Deputātu skaita palielināšana Latvijas pašvaldību domēs nebūs solis, kuru ar sajūsmu uztvers populisti, taču tā būtu ļoti nozīmīga izvēle ceļā uz plašāku demokrātiju.

Varas dalīšanas un partiju sarakstu princips

Latvijas vietējo varu vēlēšanu likums pieļauj mazajos novados veidot nepolitiskus kandidātu sarakstus. Likums “Par pašvaldībām” pieļauj savienot deputāta amatu ar atsevišķu pašvaldības iestāžu vadītāja vai vietnieka amatu. Savulaik pastāvēja viedoklis, ka mazajiem novadiem var rasties grūtības izveidot kvalitatīvu deputātu sastāvu, ja vēlēšanās pastāvēs kandidēšanas ierobežojumi.

Situācija, kad deputāts balso par domes lēmumu, bet pēc tam kā iestādes vadītājs dodas to pildīt, ir pietiekami diskutabla, lai likumdevējs varētu izvērtēt šāda principa atcelšanu. Savukārt vēlētāju nespēja vietējās vēlēšanās izveidot politiskas partijas deputātu kandidātu sarakstu varētu būt labs pamats reformējamo novadu saraksta izveidē.

Vēlētu reģionu izveide

Iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai būtu jābūt vienam no galvenajiem pašvaldību reformas mērķiem. Te vietā būtu atcerēties subsidiaritātes principu — publiskās varas pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas atrodas vistuvāk personai un spēj nodrošināt pienākumu efektīvu īstenošanu zemākā pārvaldes līmenī.

No šī principa izriet gan vajadzība veikt mazo novadu apvienošanu gadījumos, kad tie nespēj nodrošināt kvalitatīvus vietējos pakalpojumus, gan iespēja decentralizēt valsts pakalpojumus reģionālā vai vietējā līmenī, ja tur tos var veikt labāk.

Mūsu tuvākie kaimiņi Skandināvijas valstīs ir jau uzkrājuši krietnu pieredzi reģionu darbībā. Vidējais reģionu iedzīvotāju skaits, kas Somijā,  Zviedrijā un Dānijā ir robežās no 290 000 līdz 1 150 000 cilvēku, liecina, ka mēroga ziņā šeit var rast labu piemēru arī Latvijas reģionu izveidei. Skandināvijas reģionu funkcijās ietilpst reģionālā un telpiskā plānošana, vides aizsardzība, ugunsdrošība un civilā aizsardzība, veselības aizsardzība, sabiedriskais transports, reģionālie ceļi, Eiropas Savienības struktūrfondu piesaiste, tūrisma veicināšana, pieaugušo izglītība un daudzi citi reģionālas nozīmes jautājumi.

Satversmes 3.pants skan: Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Šādi teritoriāli veidoti reģioni, līdzīgi definējot arī Rīgas reģiona statusu, labi atbilstu tai demokrātiskajai pieredzei, kas uzkrāta Skandināvijā, gan reģionu lieluma, gan tiem veicamo uzdevumu ziņā.

Pirms reformas uzsākšanas nepieciešams izstrādāt tās pamatojumu, kas balstīts Latvijas demogrāfiskās un ekonomiskās situācijas analīzē, un veikt plašas konsultācijas ar vietējām pašvaldībām. Jācer, ka jaunā koalīcija pašvaldību reformu plānos un veiks, vadoties nevis no īstermiņa ieguvumiem, bet pamatojoties uz vispāratzītiem demokrātiskiem principiem.

 

Autors ir pašvaldības deputāts no 1993. – 2009.gadam