Bērnunama jaunieši nav gatavi sākt patstāvīgu dzīvi

Svētki ir laiks, ko ierasti pavadām ģimenes lokā, taču ne visiem tas ir pašsaprotami. Daļai Latvijas bērnu, kuru ikdiena norit bērnunamos, nav tuvinieku, uz kuriem paļauties. Turklāt viņu nākotne un dzīve pēc ārpusģimenes aprūpes iestādes, ir visnotaļ neskaidra.

Apzīmējums “sistēmas bērns” sabiedrības diskusijās arvien biežāk izskanējis tikai pēdējo gadu laikā. Pērnā gada beigās Tiesībsarga konferencē nozares eksperti izgaismoja virkni problēmu, ar ko saskaras bērnunama jaunieši, sasniedzot pilngadību un sākot patstāvīgu dzīvi.

Sabiedrības spiediens un bailes patstāvīgas dzīves uzsākšanā

Ilggadējās pieredzes ar jauniešiem laikā saskatām problēmas ne tikai pašu jauniešu elementāru sadzīvisku zināšanu trūkuma dēļ, bet arī sistēmas niecīgā atbalsta sekas. Tiesībsarga birojs, padziļināti pētot šo jautājumu, secinājis, ka pašvaldību pabalstu apjoms dzīvokļu nomai neatbilst reālajām īres tirgus cenām. Ir pašvaldības, kas īrei piešķir tikai 100 eiro gadā. Reti kuram izīrētājam radīsies vēlme saistīties ar “sistēmas bērnu”, kuram trūkst naudas.

Nereti šie “sistēmas bērni” atzīst, ka tas ir kā zīmogs – tu esi no bērnunama. Viņi izjūt zināmu sabiedrības spiedienu – jaunietis ir no ārpusģimenes aprūpes iestādes un no viņa jau neko labu nevar sagaidīt. Pēdējos gados situācija nedaudz uzlabojas, mainās arī sabiedrības attieksme, tomēr mums vēl daudz jāmācās saskarsmē ar “sistēmas bērniem”.

Biedrības īstenotajā mentorprogrammā redzam, ka ir daudz jauniešu no bērnunamiem, kuriem jāmācās gan komunikācijas prasmes, gan spēja veidot savu ikdienu, citreiz pat šķietami elementāras lietas – gatavot ēst, mazāt drēbes, lietot internetbanku un iepirkties. Jaunieši no bērnunamiem reti kad ir sagatavoti patstāvīgas dzīves sākšanai. Sasniedzot pilngadību, viņi ir kā “no laivas izmesti”.

Dzīvokļu izīrētāji nevēlas saistības ar “sistēmas bērniem”

Mentor Latvia sadarbībā ar Labklājības ministriju pagājušajā vasarā sāka unikālu projektu, kas sniedz mājokļa un mentoru atbalstu jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes. Projektā “Mentoru un mājokļa atbalsts jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes” seši jaunieši saņem sākotnēju finansiālu atbalstu pirmā mājokļa izdevumu segšanai. Pirmā iemaksa par dzīvokļa nomu un vismaz pirmā pusgada īres izdevumu segšana ir būtisks faktors, lai jaunietis pēc dzīves institūcijā vispār var nostāties pats uz savām kājām.

Latvijā šāds projekts tika īstenots pirmoreiz, un diemžēl projekta laikā esam nonākuši pie vairākām skaudrām atziņām. Brīdī, kad meklējām īres dzīvokļus projektā iesaistītajiem jauniešiem, ar lielām pūlēm izdevās atrast izīrētājus, kuri oficiāli vēlas noformēt saistības par dzīvokļa īri. Vēl mazāk bija tādu, kuri vispār piekrita sadarboties ar jaunieti, kurš ir “sistēmas bērns”. Visgrūtāk bija atrast dzīvokļus puišiem un pilsētās ārpus Rīgas – Jelgavā un Tukumā. Loģisks ir jautājums, kā lai šie jaunieši vispār sāk pilnvērtīgu dzīvi, ja viņiem ir grūtības jau tikai ar pamatvajadzību – pajumtes – nodrošināšanu?

“Sistēmas bērniem” vajadzīgs papildus atbalsts

Ir jāsaprot, cik “sistēmas bērnu” problēma patiesībā ir nopietna, turklāt ne tikai šai sistēmai, bet valstij kopumā. Jaunieši, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpes iestādēs, ir mūsu sabiedrības daļa, viņiem ir vajadzīgs papildus atbalsts – gan emocionāls, gan finansiāls.

Pilngadības sasniegšanas un patstāvīgas dzīves sākšanas brīdī šiem jauniešiem visbiežāk nav neviena, kurš varētu sniegt atbalstu. Turklāt pašam jaunietim pietrūkst zināšanu, ko nozīmē pašam organizēt savu dzīvi un pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Diemžēl sociālā sistēma pie mums nav tik spēcīga, lai visiem sniegtu nepieciešamo atbalstu. Pat iesaistītās institūcijas atzīst, ka sociālā dienesta sadarbība ar jaunieti ir formāla. Savukārt paši jaunieši izvairās no sociālo dienestu redzesloka un nereti izjūt kaunu vai bailes, ja nepieciešams vērsties pie sociālās palīdzības sniedzējiem.

Pastāv virkne vajadzību un prasmju, lai “sistēmas bērni” spētu pilnvērtīgi iekļauties mūsu sabiedrībā un veidot savu ikdienu kā pilntiesīgi tās locekļi. Ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts un preventīvs darbs ar bērniem ārpusģimenes aprūpes iestādēs, lai pēc pilngadības sasniegšanas “sistēmas bērns” būtu gatavs sākt savu dzīvi. Tomēr tikpat būtiski ir nodrošināt šo jauniešu pamatvajadzības, tai skaitā atbalstu mājokļa īrei vismaz laika posmā, kamēr jaunietis atrod darbu un gūst pirmos ienākumus.

Pozitīvi, ka “sistēmas bērnu” tematikai tiek pievērsta uzmanība, un iesaistītās institūcijas pauž savu viedokli un novērojumus par to. Cerēsim, ka ar laiku apkopotās atziņas būs par pamatu reālām darbībām un izmaiņām esošajā sistēmā, papildus atbalsta mehānismam “sistēmas bērniem”.

 

Autore ir biedrības “Mentor Latvia” programmu vadītāja