2018_12_Alise-Krone-Lauriņa1_60.png
///
Smags ir mans kalns,
Kas viņu tur?
Vai tās ir kādas
Neredzamas rokas?
Zem kalna sūra uguns
Deg un lokās,
Un, iekšpus dūmodama, skan.
Vai gan tāds zemesdrudzis,
Ko elles uguns skāris,
Uz augšu lauzties spēj
Un dievišķīgi
Pacelties sev pāri?
///
Kas rausta aiz sirds,
aiz mēles,
Viss iesāk —
kā Dundagā
grimušie skandeļi —
manī vibrēt un spēlēt.
Ak šausmas! —
visapslēptākajā kaktā,
ik durvju zvanā,
verot sirdsizbrauktuves
līdz kājai vaļā,
caur zara dobuli
vecā krustā,
caur adatas aci —
redzēšana
un izģērbšanās,
un kailums man…
Ak šausmas!
Viss — nosarkdams.
///
Es aizsalstu ciet
Tik ļoti,
Ka krasti sāk sāpēt.
Tā vajag.
Pār mani lai
Pasaules gājēji iet,
Bet nevar ienākt
Un sagūstīt.
Tik ļoti
Es esmu ciet.
Tik tā es pastāvēt varu.
Būt tā, kas esmu
Un — pati sava.
Pat — nomirt slāpēs.
