Ulža Bērziņa dzejai savulaik laimējies būt Latvijas gudrāko literatūrzinātnieku uzmanības lokā. Kārlis Vērdiņš recenzijās1 un grāmatā par dzejprozu2 viesis skaidrību Bērziņa šķietamās prozas un verlibra lietojuma niansēs (Bērziņa safrizētās rindiņās nesadalītās «avīžu slejas», vienlaidu teksta lēveņi mēdz būt īpaši blīvi, smagi, trakā ātrumā ejoši). Māris Salējs pamatīgi analizējis Bērziņa telpas un laika poētiku (Bērziņam viss notiek pa daļai mītā, pa daļai vēsturē, laiks sabiezinās, un rūc zemeslodes tukšais vēders).3
Arī Inta Čaklā jau 90. gadu sākumā rakstījusi par laika īpašo lomu Bērziņa tekstos4 un novērojusi, ka, «šķiet, latviešu literatūrā nav otra tāda dzejnieka, kam tik noslogots būtu vārds «sapnis»».5 Bieži dienaskārtībā bijis jautājums par Bērziņa dzejas sarežģītību, kas saistīta ar daudzām atsaucēm uz «zemēm, tautām, vēsturiskiem un nevēsturiskiem notikumiem, valodām, gramatikas kategorijām, nekad neuzrakstītām, bet jau izdotām grāmatām, cilvēkiem».6 Būtu grūti nepiekrist dzejniekam un žurnālistam Egīlam Zirnim, kurš saka, ka «Uldis Bērziņš sarakstījis no iepriekšējām atšķirīgu grāmatu»7 (citureiz gan arī nebija dzirdēts, ka Bērziņš būtu publicējis to pašu, tikai ar citu nosaukumu), tomēr par visām minētajām tēmām — par laiktelpu, sapni, kultūras citātiem un dzejprozu — gribot negribot jāturpina domāt, lasot Idilles.
Bērziņa krājuma Poētisms baltkrievs (1984) noslēgumā bija pievienots pagarš skaidrojums par grāmatā minētajām personām un faktiem — Vērdiņš uz to atsaucas recenzijā par krājumu Saruna ar pastnieku (2009), uzdodot jautājumu, vai arī Sarunai ar pastnieku nebūtu noderējis «dažs paskaidrojums petitā».8
Idillēs «kultūras atsauču» netrūkst — šeit drīzāk realitātē beidzot materializējies poststrukturālistu nosapņotais teksta audums, kas saausts no neskaitāmiem citātiem, kodiem, valodām, balsīm. Atverot Idilles, rindā mums pretī nāk Bērziņa tulkotie lielteksti — te ir eņģelis Gabriēls, Fatma, Odina suņi; katrs nākamais dzejolis būs durvis, vēl vienas vēsturiskas vai pašreizējas realitātes atsegums. Tomēr zemsvītras piezīmes te neiederētos — bojātu stilu. Tad jau labāk lasītājam ieteikt lieku reizi ieiet internetā vai bibliotēkā, lai atsauktu atmiņā, kam pieder balss, kas 1777. gadā vēsta no Blomes muižas (aizmidzis blakus stellēm!), vai kāpēc Srebrenica ir zemākā vieta Holandē. Pakavējoties pie šī jautājuma ilgāk, kļūst skaidrs: ja Bērziņš sāktu atsauces skaidrot, sanāktu divtik bieza grāmatiņa. Palienējumi dzejolī var būt paslēpti visur — varoņos, sižetos, dzejoļa formā, noskaņā. Citējot Bērziņu pašu, viss «no sākuma līdz beigām plaģiāts»9.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.