2018_12_Ben-Greenman-1_45.png
Stāsts
Kad meitene ir kalsna un zvana tev vēlu naktī, un tu paraugies kalendārā, un ir četras dienas līdz tavām kāzām, un meitene, kuru tu preci, nav vis kalsnā meitene, bet cita meitene, kas ir jau devusies projām no pilsētas uz vietu, kur jānotiek jūsu kāzām, tavs uzdevums, visticamāk, ir nolikt klausuli. Ja tu nenoliec klausuli, tu neesi ticis galā ar uzdevumu. Kad tu uzaicini kalsno meiteni pie sevis un tad ieskrien dušā, lai būtu tīrs, sevišķu uzmanību mazgājoties pievēršot sevišķi svarīgām vietām, un pēcāk sajauc matus, lai izskatītos tā, it kā nebūtu nekā sevišķi nopūlējies, kādu citu uzdevumu tu esi veicis nevainojami.
Viņa ir gleznotāja. Viņus nesen iepazīstināja kopējs draugs. Viņai bija divdesmit divus gadus vecāks džeks, un, kad Panoss uzsāka sarunu, viņš teica, ka esot domājis — vecuma atšķirības ir šaušalīgs posts. «Tā kā bombardēt Kambodžu,» viņš teica, būdams pārliecināts, ka viņa šo joku neuztvers. Viņa tomēr pārsteidza ar saprotošu smiekliņu. Viņi patērzēja par viņa gaidāmajām kāzām un par nedēļu brīvības, kas viņam līdz tām atlikusi, bet ko viņš īsti negrasījās izmantot. Viņa izņēma Paper Mate zilo pildspalvu un ar to uzrakstīja viņa telefona numuru sev uz rokas. Viņa to pierakstīja savādi — nevis ar cipariem, bet gan burtiem. V kā 1, D kā 2, T kā 3, Č, P un tā tālāk.
