Klusā daba ar sevi

Katram klusumam ir sava skaņa. Kā to sadzirdēt?

Ko jūs darījāt, kad iepriekšējo reizi kaut ko gaidījāt? Gaidīšana nav tikai citu režisēta, no gaidītāja puses pasīva darbība. Gaidīšanā ir daudz izvēļu. Noteicošākā ir pirmā: vai vispār gaidīt? Kādreiz biju vāja gaidītāja. To, uz ko man jāgaida, man nevajag, lepni teicu. Nu esmu kļuvusi pielaidīgāka. Ja gaidīšanu uzskata kā uzdāvinātu iespēju apstāties, tā top vērtīga. Ir grūti pieņemt, ka notikumu gaita nav atkarīga no gaidītāja, tomēr viņa ziņā ir izvēle, kā gaidīt. Pēc cik sekundēm pievērsties mobilajam tālrunim? Vai, pirms izvelku to no kabatas, esmu paraudzījusies apkārt? Cilvēki aizvien retāk runā par to, cik interesanti ir vērot apkārtējos. Velti. Nesen kāds no ārzemēm Latvijā ieradies vīrs stāstīja, cik uzkrītošas šeit ir personāla rūpes par to, lai gaidītāji negarlaikojas. Patiesi. Ja gaidāt rindā pie ārsta, ļoti iespējams, ka telpā skan radio vai neitrāla fona mūzika, rokas stiepiena attālumā ir žurnālu kaudzīte (protams, priecājos, ka lasāt šo rakstu uzgaidāmajā telpā). Ja gaidāt lielākā iestādē, visticamāk, pie sienas ir kāds ekrāns, kurā varat skatīties videomateriālu par iestādes vēsturi un pakalpojumiem. Ja braucat sabiedriskajā transportā Rīgā, varat noskatīties video par to, kā gatavot lasi un fenheļa salātus. Tas gadījumam, ja neesat ieurbies savā ekrānā, jo mobilajā allaž ir kāda ziņa, uz kuru atbildēt, par kuru izteikties. Esam kļuvuši pieejami citiem cilvēkiem, ziņām, notikumiem, bet ne sev. Apstāšos moralizēt, jo man tiešām patīk iespēja būt saziņā, izglītoties, strādāt, izmantojot tālruni. Taču nepatīk atteikšanās no esības ciešā sasaistē ar sevi un šo mirkli. Mums nepatīk gaidīt, jo nespējam izturēt paši sevi… Šādu nežēlīgu diagnozi nesen izlasīju, uzminiet, kur! Protams — feisbukā.