Lauvas un lauvēni

  • Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
  • 05.12.2018
  • IR
Akvitānijas Eleonoras lomā Rēzija Kalniņa, Henrijs II — Juris Žagars.
Foto — Mārtiņš Vilkārsis

Akvitānijas Eleonoras lomā Rēzija Kalniņa, Henrijs II — Juris Žagars. Foto — Mārtiņš Vilkārsis.

Režisoram Aleksandram Morfovam izrādē Lauva ziemā izdodas gandrīz neiespējamais — Dailes teātra zvaigznes uz brīdi kļūst par ansambli

Ievērojamā bulgāru režisora Aleksandra Morfova izrādes Dailes teātrī ikreiz ir ar noteiktu kvalitātes zīmi — laba dramaturģija, perfekts kopskats, scenogrāfija, kas kalpo aktieriem un idejai (Mārtiņš Vilkārsis), un, protams, īstie mākslinieki īstajās lomās. Amerikāņu dramaturga Džeimsa Goldmena pirms pusgadsimta uzrakstītā luga zīmē vienu nakti, 1183. gada Ziemassvētkus, karaļa Henrija II (Juris Žagars) Šinonas pilī un «paplašinātā» ģimenes lokā — uz brīdi izlaidis laulāto draudzeni Akvitānijas Eleonoru (Rēzija Kalniņa) no cietuma, kur tā mīt jau gadus desmit, valdnieks bauda arī mīļākās, franču princeses Elisas (Anete Krasovska) kompāniju. Taču diviem lauvām vienā migā grūti, kur nu vēl ar trim lauvēniem — dēliem Ričardu, nākamo Lauvassirdi (Lauris Dzelzītis), Džefriju (Artūrs Skrastiņš) un Džonu (Toms Treinis).

Jaunākajā žurnālā