100 deči kā dāvana Latvijai un gandarījums par savu profesiju

100 nedēļās 100 dažādos materiālos tapuši 100 deči un to stāsti latgaliešu un latviešu rakstu valodās. Caur šo dāvanu skolotāja Annele Slišāne vēlas mudināt rūpēties par Latviju un tās dabu, kā arī atdzīvināt piemirsto aušanas arodu.

Izglītot sabiedrību

Ar savu dāvanu Latvijas 100. dzimšanas dienā vēlos parādīt, ka aust ir moderni. Simtgadīgās stellēs Latgalē un Rīgā tika veikti eksperimenti ar dažādiem materiāliem, dodoties jaunos tekstila meklējumos, izrādot cieņu dabai un kultūrvēsturiskajam mantojumam. Deči austi no puķēm, no neapstrādātiem augu stiebriem, no dažādām augu, dzīvnieku un mākslīgajām tekstilšķiedrām. Tā vienlaikus ir arī ideja par dabas vērtību saglabāšanu un pasaules ilgtspējīgu attīstību, daudzi deči tapuši arī no otrreiz izmantotiem materiāliem – no austiņu vadiem, velosipēdu kamerām, nolietotām teltīm u.tml. Vēlos uzsvērt, ka visi materiāli ir lietoti un tagad piedzīvo otro mūžu.

Tas ir arī veids, kā parādīt, cik daudz atkritumus mēs radām un mudināt aizdomāties par to samazināšanu. Arī saviem skolēniem mēdzu rādīt video, kur redzami, kādi plastmasas kalni un salas ir daudzviet pasaulē, lai viņi ikdienā aizdomātos par to, kā dzīvot dabai draudzīgi. Latvija ir zaļa valsts, tāpēc reizēm mums pat grūti iedomāties, kāda ir situācija citviet pasaulē. Bērniem tas ir pārsteigums. Es ļoti vēlētos, lai šādas mācības tiktu iekļautas arī izglītības programmā, jo ticu, ka caur bērniem un viņu izglītošanu iespējams mainīt visas ģimenes paradumus. Ir jāiegulda ļoti liels darbs, bet izmaiņas var panākt.

Izglītība nedrīkst aplauzt spārnus

Esmu pārliecināta, ka mūsu bērni spēj ļoti daudz, galvenais, lai ar izglītību mēs atbalstītu viņus, nevis aplauztu spārnus. Uz jauno izglītības saturu lieku ļoti lielas cerības, tieši tāpēc arī iesaistījos Skola 2030 darba grupā. Kā skolotāja otrajā paaudzē ar 15 gadu pieredzi uzskatu, ka mūsu uzdevums ir veicināt bērnos sajūsmu par radīšanu.

Esmu vizuālās mākslas un mājturības skolotāja, un, kas attiecas uz šiem priekšmetiem, domāju, ka bērnam mākslā jāļauj ceļot savā sapņu pasaulē, jāsniedz iespēja palūkoties uz pasauli citādāk. Vizuālās mākslas stundās mēs cenšamies izkāpt no ierastajiem rāmjiem, piemēram, gleznojot skaņu un īstenojot citus neparastus projektus. Protams, sava vieta ir arī Latvijas un pasaules mākslas iepazīšanai. Vēlētos, lai bērniem būtu daudz vairāk iespēju mācīties starpdisciplināri, turklāt uzskatu, ka arī tādus priekšmetus kā fiziku un matemātiku var apgūt radoši caur reālām darbībām, piemēram, izmērot klases laukumu u.tml. Tas veidos pilnīgāku izpratni, nekā tikai uzdevumi no mācību grāmatām.

Sapnis par saimes skolām

Vēl viens no maniem sapņiem ir saimes skolas. Pagaidām gan to nav izdevies realizēt, bet negrasos no tā atteikties. Uzskatu, ka saimes skolas, kurās bērni mācās trīs grupās: no 1. līdz 3. klasei, no 3. līdz 6. klasei un no 7. līdz 9. klasei, ir iespēja mazajiem novadiem.

Šobrīd manā dzimtajā pusē, Viļakas novada Upītē, skola ir slēgta, bērni dodas uz tuvajām Rekavas vai Baltinavas vidusskolām, bet ticu, ka nākotnē Upītē varētu būt šāda saimes skola. Jāsaprot, ka skola nav tikai izglītības iestāde, tā ir ciema vai pagasta dvēsele. Un tāds ciems, kurā nav skolas, nesanāks kopā, lai svinētu valsts simtgadi. Ja nav skolas, tad vieta un cilvēki ļoti daudz zaudē. Neticu, ka mazo skolu aizvēršana glābs Latvijas ekonomiku. Patiesībā izdevumi, ko rada mazā skola ir viena kārtīga, laba traktora cena. Vai tiešām tas būs cerētais ekonomiskais uzrāviens?

Nav divu vienādu dienu

Runājot par pedagoga profesiju, jāsaka, ka uzskatu to par nenormāli labu profesiju. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā nav divu vienādu dienu, nav divu vienādu bērnu un klašu. Lai gan darba dienas beigās nogurums ir ārkārtīgi liels, tas ir to vērts. Visā savā profesionālajā mūžā ne reizi neesmu saskārusies ar nievājošu attieksmi pret pedagoga profesiju.

Klausoties politikas veidotāju idejās par stingrākiem atlases kritērijiem jaunajiem pedagogiem, es gribētu aicināt nevērtēt tikai viņu atzīmes eksāmenos, bet mēģināt sajust, vai viņos ir spēcīga un patiesa vēlme būt pedagogam. To noskaidrot, protams, nav viegli, bet viens no variantiem varētu būt eseja par to, kā viņi redz šo profesiju, darbu ar bērniem ikdienā u.tml.

Es ļoti vēlos, lai skolotāji neieslīgtu birokrātijā, bet spēj saglabāt radošumu un nodot to bērniem. Lai pedagogi daudz vairāk iegūtu kā personības, piemēram, lai viņiem tiktu piedāvāti ne tikai kursi par metodiskajiem materiāliem, bet arī meditācija, mākslas terapija un daudz kas cits, kas palīdzētu skolotājam pilnveidoties. Tieši no tā ir atkarīga viņa komunikācija ar bērniem – no tā, kāds skolotājs ienāk klasē. Bērni to ļoti labi jūt! Tāpēc ir tik svarīgi būt godīgam pret bērniem un neuzskatīt viņus par neko nezinošiem. Ja bērns jūt, ka viņu uzskata par muļķi, viņš tā arī uzvedīsies. Protams, ka bērni pārbauda skolotāja robežas, bet mans ieteikums būtu neatbildēt uz agresiju ar agresiju. Ticu, ka daudz ko ir iespējams izrunāt un bērni sapratīs. Viņiem ir jāredz, ka skolotājs nav robots, ka arī viņš ir cilvēks ar jūtām.

Runājot par piemērotāko modeli darbam ar skolēniem, jāsaka, ka neatbalstu formu – lielās klases ar vairāk nekā 30 bērniem. Tas bija piemēroti laikā, kad galvenais bija disciplīna. Tagad laiki ir mainījušies – no vienas puses tas ir ļoti labi, jo, kā jau minēju, izglītība nedrīkst aplauzt spārnus, bet no otras puses, ļoti baidos, lai mēs neiekrītam citā grāvī – visatļautībā. Jo tas ir vēl briesmīgāks. Ir jāspēj atrast to trauslo robežu starp draudzību ar bērnu, tajā pašā laikā neļaujot vienai no pusēm izmantot otru.

 

Autore ir skolotāja, tekstilmāksliniece, audēja un rokdarbniece