Gints Grūbe: ”Lustrum” ir stipras nācijas psihoterapija simtgadē

Kad pirms četriem gadiem režisors Gints Grūbe kopā ar pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica žurnālisti Sanitu Jembergu sāka veidot filmu Lustrum, viņam bija pārliecība, ka Saeima nenonāks līdz lēmumam par čekas maisu publiskošanu. Intervijā Ir Grūbe atklāj, ka vēlējās sarežģīto un, pēc viņa domām, politiski ietekmēto procesu dokumentēt, dodot vārdu Atmodas līderiem, radošajai inteliģencei un VDK virsniekiem, vērtējot to kā stipras nācijas psihoterapiju. Dokumentālās filmas Lustrum pirmizrāde notiek 8.novembrī kinofestivālā Lielais Kristaps, pēcāk tā būs redzama kinoteātros visā Latvijā.

Cik gadu tev bija, kad sākās Atmodas process?
Četrpadsmit, piecpadsmit. Gāju vidusskolā. Bet attiecībā uz notikumiem, ar kuriem sākas filmas stāsts – augusta puču, varu pateikt pavisam konkrēti: man ir astoņpadsmit gadu, esmu tobrīd tikko iestājies Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē. Manas klasesbiedrenes brālis strādā laikrakstā Atmoda. Kāds viņu kolēģis iet atvaļinājumā un man piedāvā 1991.gada augustā viņu aizvietot.

Mans pirmais darba mēnesis bija laiks, kad sākās augusta pučs. Bija skaidrs, ka visi notikumi var pavērsties savādāk. Mani vecāki bija diezgan pārbijušies par to, kur strādāju tajā brīdī. Es, kā jau astoņpadsmit gadīgs jaunietis, kā tāds Bertoluči sapņotājs, ne par ko nebiju pārbijies. Man pēc tam bieži bija sapnis – tulkoju to baiļu kontekstā – ka es pavisam konkrēti apcietinu Rubiku. Tieši, kā dokumentālajos kadros no arhīva, kas tagad redzami Lustrum.

Kad vēlāk studēju politoloģiju, mana pētniecības tēma bija Politiskā kultūra pārejas laika sabiedrībās, postkomunistiskais reģions. Es beidzu ar šo tēmu nodarboties brīdī, kad likās, tēma vairs nav aktuāla. Tas bija laiks, kad [Alvis] Hermanis pateica, ka Latvija pārvēsrtusies par garlaicīgo Dāniju. Tad man arī likās, ka sabiedriskos notikumus šeit vairs nav iespējams analizēt ar postkomunistiskiem argumentiem, postkomunistiskām vērtībām, ka mūsu sociālā dzīve, mūsu vērtību maiņa ir notikusi neatgriezeniski un mēs esam vesternizēta demokrātija. Laba vai slikta, bet esam.

Bija kādi konkrēti apstākļi Latvijas politikā, kas lika tev tā domāt?
Man likās, ka politika kļuvusi par samērā garlaicīgu, prognozējamu. Jā, bija ekonomiskā krīze, bet tie šķita iekšpolitiski procesi, kas ir risināmi. Pēc Latvijas iestāšanās ES, NATO bija sajūta, ka integrējamies eiroatlantiskajās struktūrās un nekas mūsu skaisto integrāciju neapturēs. Tad sākās procesi Polijā, Ungārijā – populisma vilnis. Tas iezīmējās arī Latvijā. Tas nenāk no Donalda Trampa, kā nereti domājam. Saknes, kāpēc tā augsne ir dzīva, ir tieši postsovjetiskajā pagātnē. Ar to iespējams operēt, no vienas puses, ar antikomunistiskiem saukļiem un argumentiem, bet no otras – apelējot pie cilvēku instinktiem attiecībā uz komunistisko pagātni. Tajā brīdī es sapratu, ka tēma ir būtiska un nenotikušais lustrācijas process vēl aizvien svarīgs.

Kad Saeima 2014.gadā pieņēma lēmumu sākt VDK arhīvu izpēti un to, ka 2018.gadā šie arhīvi, iespējams, tiks publicēti, es tam neticēju. Tāpēc nolēmu metodiski vākt kopā, arhivēt, kā šis jautājums tiek risināts un muļļāts. Mana intuīcija bija pareiza: redzēju, kā vēsturnieku komisijai neļauj  strādāt – nedod naudu, maina atbildību. To var norakstīt uz politisko rutīnu, ltaču bija redzams, ka tas ir politiski ietekmēts process.

Komisijas atbildību procesa vilcināšanā tu redzi?
Kaut kādā ziņā, jā. Esmu par to, ka šādai komisijai nebija jābeidz darbs, bet tas ir nākamais jautājums. Es negaidīju, ka Saeimā tiks pieņemts lēmums par arhīvu publiskošanu, manuprāt, šādu lēmumu noteica vēlēšanu situācija. Tam ir divas sliktas blaknes. Proti, mums nebūs institūcijas, kas dos kontekstu, kad tiks palaisti publicēšanai 4000 cilvēku vārdi. Ja nebūs institūcijas, kas analizē, reflektē, iedod kontekstu, mēs varam nonākt ļoti netīrā raganu medību procesā. Netaisīsim jau Lustrum 2, lai runātu ar nākamajiem [VDK arhīvā atrodamajiem] varoņiem. Otra svarīga un bīstama blakne: redzu tendenci vājināt sabiedriskos medijus, mediju vidi kopumā. Sabiedriskie mediji ir tie, kuriem būtu jānosaka dienaskārtība šādos jautājumos. Mediji ir tie, kuriem pēc maisu publiskošanas diskusija kvalitatīvā līmenī būtu jāturpina un jāpārņem. Ja tie apzināti tiek vājināti, ir liels risks, ka tēmas virzība būs bīstama.

Kā tu vērtē komisijas darbu?
Izdarītā apjoms ir ļoti liels, ņemot vērā, ka viņiem tika liegta pieeja visiem arhīviem. Viņiem var pārmest haotiskumu attiecībā uz tēmu izvēli un pieeju, bet procesā, kā šai komisijai bija jāstrādā, savādāku risinājumu nemaz nevaru iztēloties.

Filmu veidojot, mēs sapratām, ka bija cilvēki, kuri devās uz komisiju runāt, gribēja stāstīt, kā viņus vervēja, kas notika, bet komisija nebija gribējusi viņus uzklausīt.

Mani filma nolika tajā pozīcijā, kā kādreiz, veidojot Vakara intervijas – ka dziļa cilvēciska saruna reizēm var būt kas līdzīgs terapeitiskam procesam. Tāpēc augstu vērtēju cilvēkus, kuri ar mums runāja, uzticējās. Mana pārliecība, kāpēc arī dažus pierunājām runāt – ja nerunās, pēc [VDK arhīva] publiskošanas informāciju varēs iztulkot visādi. Iespējams, kad tie 4000 uzvārdi parādīsies, mēs nebūsim tam visam gatavi.

Cik grūti bija pierunāt cilvēkus atklāt savu stāstu?
Bija cilvēki, teiksim, Jānis Stradiņš, viens no tiem cilvēkiem, kuru dēļ Lidija Lasmane–Doroņina acīmredzot nolika Triju Zvaigžņu ordeni. Mēs mēģinājām vairākas reizes ar viņu sazināties. Sākumā viņš teica, ka veselība neatļauj, pēc tam vairs necēla telefonu. Vismaz Lidijas Doroņinas–Lasmanes atstāstā ir skaidrs, ka viņa ziņojumi čekas maisos ir saglabājušies. Tā ir viņa izvēle par to nerunāt. Ir arī cilvēki, kuri mums filmā saka, nav zinājuši, ka ir tur iekšā, kaut gan mēs zinājām – viņi gājuši pārbaudīt sevi [VDK arhīva materiālos]. Mēs ļāvām katram… melot būtu pārāk skaļš vārds, bet runāt par šiem jautājumiem tādā veidā, kādā viņi to grib.

Viena no filmas vērtībām ir, ka tā niansēti fiksē izbailes, kaunu, sarūgtinājumu vaibstos. Visu, ko verbāli ļoti grūti vai pat neiespējami atklāt.
90.gadu vidū es studēju Bonnā, Vācijā, pēc tam Berlīnē. Tajā laikā Vācija ļoti plaši tika konfrontēta ar Stasi (VDR Valsts drošības ministriju – red.). Tur bija simtiem tūkstošu neoficiālo Stasi līdzstrādnieku. Atšķirība ar Latvijas situāciju fundamentāla: viņi bija neoficiālie līdzstrādnieki drošības struktūrā, kas bija pašu valsts izveidota. Pašu austrumvāciešu radīta valsts ar pašu drošības dienestu. Latvija turpretī bija okupēta valsts un VDK bija okupācijas varas drošības dienests, kas vervēja cilvēkus sadarboties.

Mēs smējāmies, ka mūsu studija ir kā Grinčs, kas grasās valstij sabojāt Ziemassvētkus. Tikko mums iznāca filma Tēvs Nakts, kas kaut kādā ziņā skar latviešu antisemītisma jautājumus. Tagad lustrācija. Man tie nodomi nav grinčiski, drīzāk cēli – lai esam spēcīga nācija, kas nevienu jautājumu negrib pagrūst zem tepiķa.

Iespējams, pats labākais veids, kā svinēt simtgadi – izvelkot no paklājapakšas smagos jautājumus.
Man ir labs piemērs par vēstures pārstrādi sabiedrībā. Vācijā bija ļoti liels šoks, kad 1993.gadā atklājās, ka Krista Volfa, VDR nācijas sirdsapziņa un augsta līmeņa rakstniece, 60.gadu sākumā trīs gadus bijusi Stasi savervēta ar segvārdu Margrēta. Sabiedrības reakcija bija ārkārtīgi negatīva. Krista Volfa nonāca depresijā. Intelektuālā līmenī viņai bija ļoti grūti atrast attieksmi pret sevi ar segvārdu Margrēta, kas darbojās tajā 1963.gadā. Ja domājam šodien, kā latviešu aģents Pīlādzis, vai aģents Kristians, vai aģente Laime jutās tajā laikā, kad ziņoja, tas ir ļoti interesants jautājums. Zināmā mērā man atbildi sniedza Māra Zālīte, kad runājām par viņas vervēšanas faktu. Viņa citēja Česlavu Milošu, kurš teicis, ka cilvēkiem, kuri dzimuši brīvībā, nav tiesību nosodīt tos, kuri dzimuši nebrīvē.

Tu piekrīti?
Es piekrītu. Šis nav jautājums par nosodīšanu. Es, un arī mūsu filma, nenosoda nevienu. Lustrācijai ir jēga, ja ir iespēja ar cilvēkiem runāt par piedzīvoto, parādīt jaunajām paaudzēm padomju laika kontekstu. Mums ir izaugusi paaudze, kurai padomju okupācijas režīms, čeka un tās atstātais mantojums ir abstrakcija. Esmu ar to saskāries, strādājot ar jaunākās paaudzes scenāristiem pie dokumentālajām filmām par 90.gadu sākumu. Viņi būvē scenārijus, balstoties avīžu driskās. Nav nepastarpinātas pieredzes un nav arī sabiedrībā notikusi saruna par to. Viņi nav uzauguši kultūrā, kurā par notikušo runā. Vācu jaunieši, piemēram, ir uzauguši kultūrā, kurā par kolaborāciju ar nacistu režīmu runā jau no bērna kājas.

Vēl par vāciešiem gribēju pateikt: 2006.gadā iznāca filma Citu dzīve par Stasi darbinieku, kurš noklausījās jauno dramaturgu ballītes un sarunas. To filmu, atšķirībā no Good bye, Lenin!, nepaņēma tā gada kinofestivāla programmā, jo uzskatīja par pārāk vienkāršu. Beigās tā dabūja Oskaru kā labākā ārzemju filma. Šī filma izraisīja diskusiju, ka pēc Stasi arhīva atvēršanas, Berlīnes mūra krišanas pirmie kultūras artefakti, kas nāca ārā par šo vēstures periodu, bija komēdijas par nostaļģiju. Tas bija veids, kā pārvarēt traumu. Mums Latvijā jau vēl nekas tāds nav uzradīts. Runājoties ar filmas Lustrum varoņiem – tur ir tāds materiāls filmām, romāniem! Ja kāds neierakstīs n–tās sarunas ar Jāni Peteru, tas būs noziegums pret Latvijas vēsturi. Tās ir fundamentālas atmiņas. Peters pats saka, vienā pusē viņu uzskatīja par čekas aģentu, otrā pusē – par CIP aģentu.

Ko es esmu domājis par Jāni Peteru un citiem tā laika varoņiem – viņi nevarēja nesadarboties ar varas dienestiem, bet viņu loma valsts neatkarības atjaunošanā ir ārkārtīgi nozīmīga. Mēs varam skatīties arī, vai viņi kaut kādā ziņā padomju sistēmu ar visu čeku neapspēlēja. Šie cilvēki, lielāka daļa, nebija brīvprātīgi aģenti. Viņi, tāpat kā leģionā, netika iesaukti brīvprātīgi. Viņi tika šantažēti ar konkrētām metodēm. Izņemot tos, kuri sadarbojās, jo gribēja braukt uz ārzemēm.

Tu gribi šo cilvēku motivācijā saskatīt kādu augstāku mērķi, kas viņiem bijis: izpētīt un aprakstīt sistēmu, kā teica Rokpelnis, vai sadarboties, lai apspēlētu?
Bet tā ir mana valsts! Es esmu ļoti ideālistisks tajos 16–18 gados, kad notika Atmoda. Man tas viss bija pa īstam. Kā teicis kurš tur no filozofiem: muļķis tu būsi ar ticību un muļķis bez ticības. Tad labāk esmu tas muļķis ar ticību. Man bija būtiski, filmu taisot, nevis viņus atmaskot un dzīt sienā, bet ticēt viņiem, no [arhīvu] materiāliem zinot, ka viņi nestāsta visu. Pirmoreiz ar to saskāros, kad taisīju Vakara interviju ar Mavriku Vulfsonu. Tā bija ļoti gara saruna, no kuras ēterā nokļuva tikai viena daļa. Viņam toreiz bija daudz, daudz smagāk par šiem jautājumiem runāt kā jebkuram no cilvēkiem filmā Lustrum šodien.

Tu kā Atmodas laika bērns gribi ticēt, ka radošajā inteliģencē tajā laikā bija cilvēki, kuri valsts neatkarības atgūšanas dēļ bija gatavi riskēt ar visu, bija pietiekami bezbailīgi, nevis ka tā bija tikai fasāde, un tur bija arī nodevība, bailes?
Viņi bija okupācijas varas par aģentiem padarīti. Savā dziļākajā būtībā viņi neviens nekalpoja, lai maksimāli ilgi tiktu saglabāta PSRS, vai, lai PSRS mantojums pēc sabrukšanas tiktu pēc iespējas labāk sadalīts VDK virsnieku vidū.

Ir skaidrs, ka Atmodas procesi bez sadarbības ar VDK nav notikuši. Ja varam ticēt čekas virsniekiem, viņi saka, ka bija konkrēta nodaļa, kurai bija jāatbild par TV raidījumu Labvakar!, Tautas fronti. Aģentiem bija uzdevums stāties Tautas frontē. Mēs ierakstījām arī sarunu ar Daini Īvānu, kas filmā neiegāja. Īvāns saka, ka bija ticies ar [VDK ģenerālmajoru Edmundu] Johansonu, kurš Augstākajā padomē reiz ierāvis un teicis, ka Tautas frontē ir viņa cilvēki, bet LNNK to ir vēl vairāk. Tas jau vispārzināms, ka drošības dienesti parasti savās interesēs izmanto tieši radikālākos spārnus.

Vai vari ienirt savā sešpadsmitgadnieka dzīves izjūtā un pateikt, kā tolaik saprati Atmodas procesu un kā tagad vērtē – ko tolaik pārprati visvairāk?
Ļoti labi spēju ienirt. Man ir 16 gadi, Cēsīs ierodas Rīgas Kinostudijas kastinga grupa un Cēsu kultūras darbinieki grib piespēlēt viņiem mani – jāfilmējas Vara lomā Pieša filmā Maija un Paija. Man zvanās uz mājām, bet es neatbildu. Tajā brīdī Latvijā viss notiek, esmu jauns cilvēks, kurš lasa laikrakstu Atmoda, pasūta Ļiteraturnaja gazeta, seko līdzi visiem politiskajiem procesiem un man liekas pazemojoši skriet uz kaut kādu pasaku filmas kastingu.

Man liekas, mēs bijām paaudze, kas ir iesaukta vēsturisko notikumu dienestā. Pēkšņi vairs nebija vēstures mācību grāmatu, pēc kurām mācīties – pēdējā no tām ir CK sekretāra Aleksandra Drīzuļa redakcijā, kuru vairs neizmanto, bet jaunas vēl nav sarakstītas. Ar skolas autobusu braucam uz tautas manifestācijām Rīgā. Es atceros visas tās sajūtas. Likās, visu laiku būs interesanti. Visu laiku būs notikumi. Protams, bija zināma naivitāte, bet esmu tajās pašās pozīcijās, kā Ivars Godmanis filmā Lustrum – mums ir izdevusies valsts. Mēs to paveicām.

Kad ar Dāvi Sīmani pabeidzām filmu Tēvs Nakts, uz pirmizrādi uzaicinājām Marģeri Vestermani teikt atklāšanas runu. Viņš iznāca priekšā un teica: tajā brīdī, kad mūsu valsts nacionālais varonis būs Žanis Lipke un nevis Herberts Cukurs, mēs varēsim teikt, ka Latvija ir pa īstam demokrātiska valsts. Tas, man liekas, ir ļoti svarīgi – ka tu ar savām darbībām neveic destrukciju pret savu valsti, bet esi atbildīgs.

Es jūtos atbildīgs. Jaunā filma Lustrum ir žurnālistisks darbs. Tā robeža, kad žurnālistikā esi kritisks un esi destruktīvs, ir ļoti tuva. Kā atrast balansu, lai tu ar savu darbību neiznīcini sapni, kas tev bija 16 – 18 gadu vecumā [Atmodas laikā] un kuram tici aizvien?

Kas ir tie ‘’mēs’’, kuriem izdevās atjaunot Latviju?
Mēs nevaram, protams, apgalvot, ka VDK ar visu tās aģentu tīklu atjaunoja Latvijas valsti. Bet kāpēc mēs to nevaram apgalvot? Tikai tapēc, ka vienā brīdī brīvības process kļuva neapturams. Ja to gribēja apturēt, tam bija jābeidzas ar masu slepkavošanu. Tādā ziņā ‘’mēs’’ – tie ir tie tūkstoši, kas ticēja ideāliem un 18.novembrī šogad ar lielu prieku ies skatīties Latvijas simtgades desmitreiz dārgāko uguņošanu, kāda bijusi citos gados.

Vai tavu filmu var uztvert kā Atmodas laika līderu nocelšanu no pjedestāla, parādot, ka viņi bija tikai cilvēki – ar bailēm, gļēvumu? Baiļu atmosfēra aizvien ir klātesoša tajā laikā, bet mēs to nejutām manifestācijās, kurās stāvējām, Tautas frontes kongresā, raidījumā Labvakar un tā tālāk.
Es ļoti augtsu vērtēju, ka cilvēki par to ir gatavi runāt. Zinu, kādas bija šīs sarunas [arī aizkadrā], kādas bija sarunas ar viņiem pēc tam, kad bija kameru priekšā runājuši. Viņi baidās aizvien.

No kā?
Ka uz viņiem rādīs ar pirkstu – čekisti, neiedziļinoties kontekstā, kā tika šantažēti un piespiesti, vai vispār tikai formāli ierakstīti, lai tiktu uz ārzemēm. Tur ir n–tie aspekti. Tāpēc saku: ja nav komisijas, kas katram cilvēkam un viņa stāstam dod kontekstu, tad publiskošana ir ļoti bīstama. Baidos, ka sabiedrisko mediju, žurnāla Ir, Latvijas Avīzes, Delfu un kas mums vēl ir normālie mediji slejām un ēteram nepietiks vietas, lai četri tūkstoši cilvēku savus vervēšanas stāstus izstāstītu.

Savulaik, kad taisījām filmu par Rīgas geto ar Lilitu Eglīti un Lindu Olti, atradām cilvēkus, kuri bija dzīvojuši Rīgas geto teritorijā. Kad nāca iekšā vācieši un lika atbrīvot mājas, viņiem bija jāizvācas. Šie cilvēki negribēja ar mums runāt – vienu dienu teica jā, otru dienu nē, trešo dienu – atkal, jā. Man beigās pieleca, ka viņiem ir bail. Bailes iedzītas tajā laikā vēl kā bērniem.

Tas ir viens baiļu līmenis. Otrs: cilvēki baidās, ka neviens viņu stāstā neiedziļināsies. Ka viņiem vienkārši piekārs birkas. To teica arī Ivars Lācis, LU rektors, kurš publiski izstāstīja savu sadarbības faktu ar čeku jau sen. Viņš teica, ka baidās, kā tas atsauksies uz viņa bērniem un mazbērniem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šo [atklāšanas] procesu veicam gudri.

Šobrīd paralēli pabeidzu darbu pie filmas, kas angliski saucas My father, the spy. Tas ir stāsts par Imantu Lešinski un viņa ģimeni. Stāsts par to, ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē. Mūsu rīcībā nonāca vairāki līdz šim neredzēti videomateriāli, kas netika izmantoti filmai par viņu, bet bija interesanti Lustrum kontekstā. Imanta Lešinska apgalvojumi nekad nav tikuši konfrontēti ar cilvēkiem, par kuriem viņš runā. Mums bija iespēja par to runāt. Piemēram, kad Jānis Peters runā par šantažēšanu, viņš domā, ka tieši Imants Lešinskis bija viens no organizatoriem. Ir ļoti būtiski, ka Lešinskis pasaka: Kultūras sakaru komiteja bija VDK apakšstruktūra. Kaut gan Kultūras sakaru komitejas darbinieki, ar kuriem esmu runājis, visi kā viens apgalvo, ka par to nezināja. Jautājums, ko izdevās ar šiem kultūras sakariem izdarīt – to mums stāstīja Vaira Vīķe–Freiberga (filmā nav iekļauts – red.). Liels materiāls, ko nākotnē pētīt, ir par trimdu. Proti, latviešu kultūras darbinieku sūtīšana uz ārzemēm tika izmantota, lai sašķeltu trimdu. Pirms tam trimda bija vienota. Protams, tur bija konservatīvie un sociāldemokrāti, viss spektrs, bet nekad nebija radies fundamentāls konflikts – ka tas un tas sadarbojies ar čeku. Čekai tā bija iespēja radīt konfliktu trimdā, apgrūtināt cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Piemēram, dzejniece Velta Toma Kanādā tika norieta par to, ka brauca uz Latviju, Kultūras sakaru komitejas uzaicināta. No Lešinska ir saprotams, ka šīs komitejas arhīvi Maskavā ir pieejami. Paša Lešinska lieta gan noslepenota.

Kā tev šķita, runājot ar cilvēkiem filmā Lustrum, vai viņi ir tikuši galā ar to savu identitātes daļu, kas savulaik tā vai citādi sadarbojās ar čeku?
Tas, ko izdarīja Rokpelnis – viņš [grāmatā Muzejs] savu sadarbību padarīja par literāru faktu. Tas ir pozitīvākais, kas var būt no lustrācijas – ka to pārstrādā mākslas darbos. Man, piemēram, nekad nebija ienācis prātā, ka Māras Zālītes saruna ar čekas vervētāju ir daļa no rokoperas Lāčplēsis libreta.

Ko lai šie cilvēki dara ar savu kaunu, kas filmā redzams viņu sejās?
Filozofs Mamardašvili reiz rakstīja, ka prāta mati aug uz iekšu, nevis uz āru. Varoņiem, ar kuriem mēs runājām, tie prāta mati aug uz āru. Dažiem no viņiem nav jāmudžinās, domājot neparastus rakursus, kā stāstīt par notikušo. Viņi ar kaut ko sevī tikuši galā, pieņemot lēmumu atklāti runāt. Kaut kādā ziņā lustrācija ir psihoterapijas veids Latvijas simtgadē. Protams, ir bīstamība. Mēs redzējām literārās vides reakciju uz Rokpelni. Viņš palika tomēr nesaprasts. Tas norāda, ka šādai publiskai sarunai vēl neesam līdz galam gatavi.

Ko darīt ar vilšanos, kas tomēr rodas, uzzinot, ka daļa Atmodas varoņu ir čekas maisos?
Mums tāds īsts stukačs filmā ir tikai viens – Taškovs, kurš to atzīst. Viņš nav saistīts ar radošo inteliģenci, ir darbonis neformālā vides aizsardzības organizācijā. Pārējie… Tas ir jautājums par kolaborācijas dažādiem līmeņiem. Ir labi, ka mēs par to atklāti runājam, nevis postpadomiskums mūsos izpaužas, izdarot izvēli vēlēšanās, kas balstīta uz absurdiem populistiskiem apgalvojumiem. Ir labi, ka tie prāta mati šajā gadījumā aug uz āru. Radošā inteliģence spēlēja ļoti būtisku lomu Atmodas laika politiskās kultūras formēšanā. Protams, ka viņi tika izmantoti, bija centieni pakļaut.

Tu vairāk viņus redzi upura lomā?
Jā. Es domāju, ka, neskatoties uz to, viņi izdarīja ļoti daudz. Ja nebūtu Jāņa Petera, Māras Zālītes un daudzu citu darbu, nekāda Atmoda nebūtu notikusi. Viņu pienesums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir daudz lielāks, kā viņu līdz galam nepierādītais sadarbības fakts. Mēs nevaram teikt, ka Petera, vai Zālītes zemtekstus dzejā [kas uzjundīja tautas masas] pasūtīja VDK. Svarīgi ir arī tas, ka viņi filma runā atklāti, atšķirībā no VDK darbiniekiem, kuri gandrīz visi vēlējās palikt anonīmi. Bija čekas virsnieki, kuri mūs pasūtīja tālāk. Mūsu filma sākas ar čekista jautājumu, cik mēs būtu gatavi maksāt par to, ka viņš runā. Tātad, par tirgus vērtību. (Smejas.)

Jaunā paaudze saka – liekam čekas maisu jautājumu nost, mums tas nav aktuāli! Ko tu domā par to?
Protams, būtu bijis daudz labāk, ja tas viss notiktu 1988.gadā, kad Jānis Rukšāns Tautas Frontes valdes sēdē ierosināja – vajag lustrāciju sākt. Mēs šodien būtu pavisam citā situācijā.

Kādā nozīmē citā?
Daudz mazāk saskaldīta nācija. Ar mazāku savstarpēju aizdomīgumu. Mēs būtu paspējuši trīsdesmit gados šo traumatismu pārvērst mākslas artefaktos. Saku, jo zinu Melānijas hronikas terapeitisko funkciju [par citu traumatisku vēstures pieredzi].

Man liekas, būtu ļoti bīstami saistībā ar kolaborācijas faktu, ja tas radītu ļaunuma eskalāciju attiecībā uz cilvekiem, kuri ir čekas maisos. Ja katrs savā personīgajā neapmierinātībā ar valsts ekonomiskajiem  un politiskajiem procesiem sāktu notiekošo novelt uz VDK atstāto mantojumu Latvijā. Tam nav nekāda pamata. Neviens no šiem [čekas] cilvēkiem nav ievēlēts Saeimā. Iepriekšējā Saeimā bija – Arvīds Ulme. Protams, Krievijai ir savi specdienesti, tie šeit strādā. Kā Johansons filmā vēl pirms nāves saka, viņu aģentūra jau bija tikai ‘’viena no’’. Bija arī militārā aģentūra un citas.

Uz cik stingra pamata uzbūvēta Latvijas neatkarība?
Man ir viennozīmīgi skaidrs, ka mūsu drošības garantija ir investīcijas labā izglītībā. Tai skaitā cilvēku mūžizglītībā, politiskā izglītotībā. Milzīga nozīme ir mediju kvalitātei, jo arī viņi daļēji veic izglītības funkciju. Un vēl nozīme ir labvēlīgam liktenim. Savulaik par to runājām ar kinozinātnieci Valentīnu Freimani. Viņa teica, ka Latvijai vēsturē tieši liktenis bieži bijis nelabvēlīgs. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt, bet saglabāt sevi kā demokrātisku valsti mēs varam. To var izdarīt izglītoti, atbildīgi cilvēki visās paaudzēs. Mums jau tas izdodas. Man nav sajūtas, ka esam neizdevusies valsts. Arī filma Lustrum to apliecina. Tā parāda, ka esam spēcīga nācija, kas spēj atklāti par sadarbību ar VDK runāt.