Karš izsīkst

Sabrūk Osmaņu un Austroungārijas impērijas, Lietuva atsakās no karaļa, bet Igaunijā varas iestādes atbrīvo neatkarības kustības līderi Petsu

Pirms kara Ventspilī bija 27 tūkstoši iedzīvotāju, bet kara laikā to skaits saruka līdz nepilniem 10 tūkstošiem. Taču arvien vairāk bēgļu atgriezās pilsētā, un oktobra beigās tika pieņemts lēmums, ka nepieciešams atvērt reālģimnāziju. Atrast pedagogus gan nenācās viegli, sākotnēji izdevās darbā pieņemt tikai direktoru un trīs skolotājus. Kā mācību valodu izvēlējās vācu valodu, programmā iekļaujot latviešu un krievu valodu kā atsevišķus mācību priekšmetus. Dzimtajā valodā skolēniem pasniedza tikai ticības mācību.

30. oktobris. Oktobra beigās un novembra sākumā Vācija citu pēc cita zaudēja savus sabiedrotos. 30. oktobrī Osmaņu impērija noslēdza Mudrosas pamiera līgumu ar Lielbritāniju, no 31. oktobra plkst. 12 pārtraucot karadarbību Tuvajos Austrumos. Savukārt 3. novembrī kapitulēja Austroungārija. Prese Latvijā to nodēvēja par «Turcijas un Austroungārijas atkrišanu», uzsverot, ka Austroungārijas miera piedāvājums, kas notas veidā iesniegts ASV, Vācijai esot bijis pilnīgi negaidīts un Vācija joprojām uzskatot, ka sarunas jāved kopīgi. Turcija vismaz esot laikus informējusi sabiedroto Vāciju un Austroungāriju par saviem nodomiem.

Rezultātā šīs abas impērijas sadalījās nacionālās valstīs. Osmaņu impērijas vietā izveidojās Turcijas Republika un mūsdienu arābu valstis, piemēram, Saūda Arābija un Jemena. Savukārt Austroungārijā, kur neatkarības kustības mazākumtautību provincēs bija sākušās jau oktobra vidū, izveidojās Čehoslovākija (neatkarību pasludināja 28. oktobrī), Austrija (12. novembrī) un Ungārija (16. novembrī). Teritorijas ieguva arī tādas valstis kā Polija, Rumānija, Itālija un Serbu, horvātu un slovēņu karaliste (no 1929. gada — Dienvidslāvija).

Oktobra beigās sākās nemieri arī pašā Vācijā. Uzzinot, ka tiek plānots vācu flotes uzbrukums britu flotei, kas līdzinātos pašnāvībai, 29. oktobrī sākās matrožu dumpji. Ķīlē arestēja ap 1000 matrožu, taču tas tikai pielēja eļļu ugunī. 3. novembrī Vācijā sākās revolūcija, nemieri no valsts ziemeļu daļas izplatījās uz citām pilsētām un 9. novembrī sasniedza Berlīni. Vācijas ķeizars  Vilhelms II devās trimdā uz Nīderlandi un no troņa oficiāli atteicās 28. novembrī. Vācijā izveidoja jaunu valdību sociāldemokrātu vadībā.

1. novembris. Jau kādu brīdi tika spriests par Latvijas vietējo iedzīvotāju karaspēka formēšanu. 1. novembrī vācu ģenerālis Vilhelms Grēners atļāva organizēt Baltijā vietējo vācu brīvprātīgo karaspēku, savukārt 8. armijas štāba priekšnieks apstiprināja tā organizācijas plānus. Tas bija sākums Baltijas landesvēra formēšanai.

2. novembris. Strauji tuvojoties kara beigām, arī Lietuvas un Igaunijas demokrātiskie spēki aktivizēja savu darbību. 2. novembrī Lietuvas Valsts padome atcēla 1918. gada 11. jūlija lēmumu par vācu firsta Vilhelma fon Urahu ievēlēšanu par nākamo Lietuvas karali ar vārdu Mindaugs II un pieņēma jaunu, demokrātisku pagaidu konstitūciju. Līdz ar to beidza pastāvēt vasarā kā Vācijas satelītvalsts izveidotā Lietuvas karaliste. Savukārt Tallinā šajās dienās izplatīja skrejlapas ar aicinājumu vācu karaspēkam pēc iespējas ātrāk pamest Igauniju. Varas iestādes gan solīja saukt vainīgos pie atbildības par šo neatļauto proklamāciju izplatīšanu. Tajā pašā laikā okupācijas varas pārstāvji piekrita atbrīvot no apcietinājuma vienu no Igaunijas neatkarības kustības līderiem — Konstantīnu Petsu.