Miera programma

Plosās «iesnu drudzis», darbu sāk Latviešu opera, bet politiķi runā par kara noslēgumu

Latvijā jau vairākas nedēļas strauji izplatījās saslimšana ar tobrīd pasaulē par pandēmiju jau kļuvušo gripu, sasniedzot arī šeit epidēmijas apmērus. Tajā laikā Latvijā to dēvēja par «spāniešu slimību», gripu, influenci, reizēm arī par «iesnu drudzi». Slimība plosījās gan pilsētās, gan laukos. Satraukumu sabiedrībā radīja apziņa, ka slimība bieži vien izdzēsa tieši spēka gados esošu cilvēku dzīvības. To centās skaidrot ar jauno cilvēku nepietiekami nopietno attieksmi pret saslimšanu, jo viņi, tiklīdz sāka justies labāk, atgriezās pie ikdienas darbiem, kā rezultātā sākās komplikācijas plaušu karsoņa formā.

Arvien biežāk presē publicēja ziņas par saslimušo skaitu un slimības izraisītajiem nāves gadījumiem, atgādināja par slimības pazīmēm: stipras galvas un kakla sāpes, nogurums un augsta temperatūra, iespējama arī vemšana un asins tecēšana pa degunu.

12. oktobrī Limbažos vismaz uz nedēļu darbu pārtrauca gan zēnu reālskola, kurā no 150 skolniekiem veseli vairs bija tikai 25, gan meiteņu ģimnāzija, kurā no 180 skolniecēm vēl neslimoja tikai 16. Slimības izplatīšanās ietekmēja pat laikrakstu piegādi abonentiem Rīgā, jo saslimušo iznēsātāju vietā nācās pieņemt citus, kuri ar saviem pienākumiem netika galā tikpat raiti kā pieredzējušie. Laukos kavējās rudens darbi un sākās problēmas ar ikdienas pienākumu veikšanu, jo bieži vien saslima visa saime un nebija, kam apkopt lopus.

15. oktobrī ar Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis pirmizrādi latviešu valodā pilnībā izpārdotā Rīgas pilsētas 2. teātra zālē darbu atsāka Latviešu opera. Nākamajā dienā presē bija publicētas sajūsmas pilnas recenzijas gan par izrādi, gan par faktu, ka kultūras dzīvi atkal bagātinās operas izrādes: «Vakar mūsu skaņu un dailes māksla svinēja savus augšāmcelšanās jeb atdzimšanas svētkus. (..) Varbūt tā ir neviļus sagadīšanās, ka Latvju Opera izvēlējās savai pirmizrādei R. Vāgnera Klejojošo holandieti — bet tas ir zīmīgi šinī gadījumā. Visi mūsu mākslinieki, tāpat kā Holandietis, klejojuši apkārt, atpestīšanu meklēdami, atgriežas tagad savā dzimtenē, pie savas Zentas (dzimtenes dailes).» Atzinības pilni vārdi veltīti gan orķestra skanējumam, gan kora izpildījumam, gan galveno lomu tēlotājiem, jo īpaši Ādolfam Kaktiņam. «Izrādes laikā jau pasniedza izpildītājiem puķu balvas, tāpat pēc ikkatra cēliena skaļiem aplausiem tos izsauca, kamēr izrādes beigās piekrišanas un atzinības aplausi nemaz negribēja rimties.»

Politisko notikumu centrā šajā laikā atradās lielvalstu sāktās sarunas par iespējamo kara noslēgumu un miera noteikumiem. Īpašu uzmanību pievērsa ASV prezidenta Vudro Vilsona paustajiem uzskatiem visa 1918. gada laikā, kas kļūšot par pamatu turpmākajām miera slēgšanas sarunām. Latviešu presē publicēja viņa 8. janvāra runā kongresā izvirzītos 14 punktus jeb, kā to mēdza dēvēt, Miera programmu. Piemēram, 1. punktā bija izvirzīts princips, ka visiem miera līgumiem jābūt atklātiem, bet ar 3. punktu ierosināja atcelt pēc iespējas visus saimnieciskos ierobežojumus tirdzniecībā. Ar 13. punktu neatkarība no Krievijas bija plānota tikai Polijai, apvienojot visus poļu apdzīvotos apgabalus. Ar 14. punktu Vudro Vilsons ierosināja dibināt vispārīgu tautu savienību, kas sniegtu valstīm savstarpējas drošības garantijas. Turpmākajos mēnešos publiskajās runās viņš šo ierosinājumu skaidroja sīkāk, piemēram, 4. jūlijā, izsakoties, ka jānodibina miera organizācija, kas galvo, ka visu brīvo tautu vara sargāsies no jebkādu tiesību pārkāpšanas un kura organizēs šķīrējtiesu, kas risinās visas internacionālās pretrunas.

Notiekošās sarunas, kuru laikā Vācija piekrita izvest savu karaspēku no okupētajām teritorijām, bija laba augsne bažām un baumām par Latvijas turpmāko likteni. Tāpēc arī arvien biežāk presē vācu okupācijas iestādes apgalvoja, ka vācu militārā vara negrasoties pamest Baltiju neaizsargātu pret «lielinieku terora varu», meklējot tam arī «likumīgu» pamatu un saskatot to iespējā dibināt provācisko Baltijas valsti.