Blanša (Anete Krasovska) un Mičs (Kaspars Zāle). Foto — Daina Geidmane.
Dailes teātra izrāde Kaisles vilciens — Regnārs Vaivars pret Antru Liedskalniņu
Sezonas sākuma pirmizrāžu gūzmā mazāka uzmanība pievērsta mazo spēles telpu iestudējumiem, no kuriem daudzus ir vērts noskatīties. Piemēram, režisora Regnāra Vaivara Kaisles vilcienu (ar šādu nosaukumu Tenesija Viljamsa lugu Ilgu tramvajs izrāda Dailes teātris), kas nesarūgtinās ne kā laikmetīgs teātra darbs, ne kā neparasti skaudra interpretācija par Viljamsa tēmām.
Ilgu tramvajs Latvijā ir mīlēta luga. Tās galveno varoni Blanšu Dibuā dažādos teātros spēlējušas izcilas aktrises — Indra Briķe, Rēzija Kalniņa, Karīna Tatarinova, Elita Kļaviņa, bet visikoniskākā, šķiet, ir Antra Liedskalniņa 1969. gada iestudējumā Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī. Viņas atveidotā Blanša, trausla un jūtīga, saskaroties ar brutālo pasauli māsas Stellas vīra Stenlija personā, tika salauzta fiziski, bet ne garīgi iznīcināta, jo poēzija un skaistums izrādē tika rādīts kā mūžīgas vērtības. Ar šo skatījumu nācies rēķināties arī citiem Ilgu tramvaja iestudējumiem, kaut vai tāpēc vien, ka lugas angliskajā nosaukumā liktais desire pēc tradīcijas latviskots kā «ilgas». Tāpēc Vaivara izvēle nosaukumu modernizēt ir konceptuāla. Viņa variantā kaisle patiešām ir kaisle — dedzinoša, privātīpašnieciska, neapvaldāma. Bet tādai, protams, nepiestāv nostalģijas apdvestais tramvajs. Vaivara varoņi nevis apcerīgi slīd gala stacijas virzienā, bet gan kustas ar kravas vilciena sastāva neizbēgamību. Savienojumi dzirksteļo, bremzes kauc (metāliskie trokšņi, starp citu, iekļauti arī izrādes skaņu celiņā), bet sākto kustību apstādināt neizdosies. Kaisle savā ceļā iznīcinās visu. Un tā nav vienīgā Vaivara iestudējuma atšķirība no tradicionālās interpretācijas.
