«Karš ir zaudēts»

Sabiedroto spēki grauj vācu aizsardzības līniju rietumu frontē, bet ASV prezidents atgādina par tautu pašnoteikšanās tiesībām

Turpinot «Simt dienu ofensīvu», septembra pēdējā nedēļā atsākās sabiedroto uzbrukums, lai pārrautu vācu izbūvēto aizsardzības sistēmu, nosauktu par Hindenburga līniju Beļģijas dienvidrietumos un Francijas ziemeļos. Sabiedroto valstu karavīri sekmīgi grāva vācu aizsardzības līnijas rietumu frontes ziemeļu un centrālajā daļā. Novērtējot notikumus frontē, 28. septembrī ģenerālis Erihs Ludendorfs informēja savu priekšnieku, ģenerālštāba priekšnieku feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu, ka karš ir zaudēts un nekavējoties jālūdz pamiers.

Divas dienas vēlāk Vācijas armijas štābā Spā Beļģijā ieradās ķeizars Vilhelms II. Arī viņam nācās uzklausīt armijas vadības viedokli, ka karā uzvarēt vairs nav iespējams. Nākamajās dienās Vācija sāka zaudēt savus sabiedrotos, piemēram, 29. septembrī Bulgārijas karaliste kā pirmā izstājās no Centrālo valstu bloka un noslēdza pamieru ar sabiedrotajiem.

27. septembris. Tātad septembra beigās faktiski visiem militārajos un politiskajos procesos iesaistītajiem bija skaidrs, ka Pirmais pasaules karš strauji tuvojas noslēgumam. Dažādu valstu līderi publiski pauda viedokļus, kādai būtu jābūt kārtībai pasaulē pēc «Lielā kara», kā to dēvēja. Piemēram, 27. septembrī ASV prezidents Vudro Vilsons uzstājās ar uzrunu 4. Brīvības aizdevuma kompānijas atklāšanas pasākumā, kurā atkārtoti deklarēja pēckara starpvalstu attiecību galvenos principus un izteica atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām, kam jānodrošina ilgstošs miers pasaulē. Neliels citāts no šīs runas, kas iezīmē atšķirību starp pirmskara laikmetu un vēlamo situāciju pēc kara beigām: «Vai tiks [pēc kara] pieļauts, ka vienas nācijas vai nāciju grupas militārā varenība izšķirs citu tautu likteni. Vai tiks pieļauts, ka stipras nācijas apspiedīs vājākās un pakļaus tās saviem mērķiem un interesēm. Vai valdīs patvaldības un bezatbildīgi spēki, vai tomēr tautas valdīs saskaņā ar viņu pašu gribu. Vai tiks noteiktas līdzīgas tiesības un iespējas visām tautām un nācijām.»

Turpmākajās dienās šo prezidenta runu rakstiskā formātā izplatīja ASV valdības preses birojs, tā bija lasāma dažādās valodās. Galu galā Vācija šo dokumentu pieņēma par pamatu gaidāmajām miera sarunām.

Septembra beigas. Latvijā pakāpeniski tika meklēti risinājumi arī dažādām problēmām, kas neskāra lielu iedzīvotāju skaitu, bet liecināja par varas iestāžu attieksmi. Piemēram, septembra pēdējās dienās neredzīgo iestāde Strazdumuižā pie Rīgas saņēma atļauju atkal atvērt neredzīgo bērnu skolu. Mācības var sākt, tiklīdz būs pieteikušies trīs bērni. Vecākiem, kuri vēlējās pieteikt savus bērnus, bija jāvēršas pie skolas direktora.

Laikā, kad arvien vairāk bēgļu atgriezās Latvijā, aktualizējās vēl kāds jautājums. Kas noticis ar viņu un citu cilvēku kara sākumā Rīgas lombardā ieķīlātajām lietām? Sākotnējie plāni paredzēja atlikt ķīlu izpārdošanu līdz kara beigām. Taču, vācu karaspēkam tuvojoties pilsētai 1917. gada vasaras beigās, Krievijas varas iestādes bija pavēlējušas vērtīgākās lietas — zelta un sudraba juvelierizstrādājumus, šujmašīnas un tamlīdzīgu priekšmetus — izvest uz Maskavu. Kopumā izvedamās lietas ietilpa 68 dzelzceļa vagonos. Vērtslietas esot nonākušas Krievijas Valsts aizdevu kasē, bet pārējie priekšmeti nodoti Maskavas pilsētas lombardā.

Rīgā palikušās lietas aizņēmušas plašas telpas, tāpēc 1917. gada beigās pieņemts lēmums neizpirktās lietas sākt izūtrupēt. Pārdošanas cena, jo sevišķi apģērbam, esot pat desmitkārtīgi pārsniegusi pie ieķīlāšanas izsniegtās summas, un lombards nelaida garām iespēju labi nopelnīt. Bijušie mantu īpašnieki varot saņemt kompensāciju par izpārdotajām lietām. Kā atgūt uz Maskavu izvestās lietas, gan vēl neesot skaidrs.

Sabiedroto valstu karavīri dzelzceļa stacijā rietumu frontē.
Foto no Latvija Kara muzeja krājuma