Apvērsums

Virzot sarakstu priekšgalā latviešus un apejot politiski jutīgus jautājumus, Saskaņa cer palielināt elektorātu un beidzot nonākt valdībā. Vai viņu sapni palīdzēs īstenot Artusa Kaimiņa veidotā KPV? Ar šo potenciālo duetu Ir noslēdz nākamās Saeimas spēku analīzi

Svētdienas vidus, Ziepniekkalns. «Dārgie iedzīvotāji! Dorogije druzja*,» balss skaļrunī aicina uz daudzstāvu ēku pagalmā uzslieto Saskaņas priekšvēlēšanu nometni. Tikšanās plaši izziņota arī sociālajos tīklos — būšot Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš vēlēšanās nekandidē, taču ir Saskaņas galvenā reklāmas seja, premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis un citi. Ieradušies pārdesmit ļaužu. Ušakovs pamatīgi kavē, bet Dombrovskis sanākušos interesē mazāk par bezmaksas pīrādziņiem — pie uzkodu galda sastājusies rinda, turpretim ar Rīgas saraksta pirmo numuru aprunāties vēlas tikai retais.

Dombrovskis ir jaunpienācējs Saskaņā, paziņojis par pievienošanos šovasar. Viņš ir pieredzējis politiķis un sens Ušakova draugs. Saeimā ienāca 2011. gadā kopā ar eksprezidenta Valda Zatlera komandu cīņai pret oligarhiem, iepriekšējās vēlēšanās startēja no Vienotības. Bijis izglītības un ekonomikas ministrs. «Es pa druskai esmu kā tas cilvēks, ziniet, ar to asinsgrupu, kas visiem der, bet man neviena neder,» — tā Dombrovskis intervijā Ir pauda 2015. gadā, kad ar pamatīgu vilšanās sajūtu pameta politiku, secinot, ka bieži vien neesot «bezspēcīgākas būtnes kā ministrs».

Kā ekonomists Dombrovskis deva priekšroku darbam domnīcā Certus, kuru finansēja vēlāk par naudas atmazgāšanu sodītā ABLV banka, bet līdz ar bankas krahu šogad domnīcas finansējums saruka, un Dombrovskis atkal pievērsās politikai. Certus paveiktais tagad integrēts Saskaņas programmā — partijas pieteiktais «3+3» ekonomiskās attīstības plāns nozīmē trīs tradicionālās prioritātes (bioekonomika, rūpniecība, tranzīts) papildināt ar ambīcijām jaunos virzienos: ik gadu sagatavot 3000 informācijas un komunikācijas tehnoloģiju studentu, attīstīt medicīnas pakalpojumu eksportu un Rīgu veidot kā «savienotājpilsētu» jeb vārtus starp Eiropu un Krieviju.

Vienlaikus programmā izcelti sociālie jautājumi — sociāldemokrātija ir kļuvusi par Saskaņas vizītkarti. Šis karogs gan kontrastē ar partijas redzamāko politiķu iecienīto dzīvesstilu, piemēram, pārvietošanos dārgās automašīnās, kā arī labajām attiecībām ar oligarhiem. Ir pērn publiskotajās Rīdzenes sarunās lasāms, kā jau 2010. gadā Saskaņas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs slepus kopā ar Aivaru Lembergu un Aināru Šleseru kala plānus kopējai valdībai. Par to, ka tie nav tikai seni notikumi, vedina domāt arī šovasar Re:Baltica novērotās Šlesera tikšanās — šoreiz jau viesnīcā Latvija —  ar saviem ilggadējiem domubiedriem, tagad Saskaņas tieslietu ministra kandidātu Guntaru Grīnvaldu un laikraksta Dienas Bizness izdevēju Jāni Maršānu. Šis laikraksts pēdējā laikā kļuvis par Saskaņas un tās potenciālo partneru KPV ruporu.

Saskaņas sociāldemokrāti sola palielināt pensijas un pabalstus, atbrīvot minimālās algas no nodokļiem. Ir par progresivitāti nodokļu politikā, taču drīzāk kā atbalstu maznodrošinātajiem, nevis bagātāku cilvēku aplikšanu ar augstākiem nodokļiem. «Mēs neesam Amerika, kur ir Bils Geitss, mēs neesam Zviedrija, kur ir Blumbergi un vēl citi, no kuriem var paņemt drusku vairāk un pārdalīt tiem, kam nav,» intervijā aģentūrai LETA paudis Dombrovskis.

Partija sola ieviest bezmaksas starppilsētu sabiedrisko transportu pensionāriem un skolēniem, kā arī ievērojami palielināt finansējumu veselības aprūpei. Kur ņemt naudu šo un citu solījumu izpildei, gan nav norādīts, taču, līdzīgi kā citas partijas, arī Saskaņa vēlas sekmēt reģionu attīstību un piesaistīt ārvalstu investīcijas. Tiesa, ar investīciju piesaisti pašas Saskaņas ilgstoši pārvaldītajā galvaspilsētā neiet tik spoži. Rīga nav atrodama to pašvaldību piecniekā, kurās ārvalstu investori pērn ieguldījuši lielākās summas — galvaspilsētu apsteidz Ventspils, Liepāja, Jelgava, Ķekavas un Salaspils novadi. Iespējams, investorus cita starpā dara piesardzīgus korupcijas riski (pirms aizvadītajām pašvaldību vēlēšanām Ir saskaitīja gandrīz 20 skaļus skandālus Saskaņas vadītajā galvaspilsētā), taču partijas programmā vārds «korupcija» nav pieminēts vispār.

Par Saskaņas plāniem tās premjera kandidātu Ir neizdodas iztaujāt — nomainot partiju, mainījusies arī viņa attieksme pret medijiem. Dombrovskis atsaka interviju, līdzīgi kā to jau vairākus gadus dara Ušakovs. Rīgas mērs izkopis savu publicitātes stilu — no nepatīkamiem jautājumiem izvairās, bet rīdzinieku naudu tērē tēla spodrināšanai. Re:Baltica aplēsusi, ka trīs gadu laikā vien publicitātei iztērēti astoņi miljoni eiro. Turklāt pašvaldības un tās uzņēmumu nauda tiek pārsūknēta arī tieši partijas kasē — amatos ieliekot partijai pietuvinātas personas, daļu no dāsnajām algām tās novirza Saskaņai. Piemēram, Rīgas domes deputāts Igors Solovjovs, kas vienlaikus ir konsultants Rīgas namu pārvaldniekā, nesen TV3 ziņām atzina — jau ieņemot labi apmaksāto amatu, valdē ticis saskaņots, ka būs jāziedo nauda Saskaņai (kopš 2010. gada viņš ziedojis vairāk nekā 27 tūkstošus eiro).

Partijai nauda ir vajadzīga, Saskaņa līdz ar ZZS ir līderi priekšvēlēšanu tēriņos — divas nedēļas pirms vēlēšanām tās izdevumi pārsniedz 480 tūkstošus eiro, strauji pietuvojoties likumā maksimāli atļautajiem 533 tūkstošiem, liecina KNAB publiskotā informācija. Šogad Saskaņa ziedojumos saņēmusi 275 tūkstošus eiro, lielākie sponsori ir uzņēmējs Vladimirs Solomatins (20 tūkstoši) un partijas valdes loceklis, bijušais maksātnespējas administrators Aivars Bergers (14 tūkstoši, bet pēdējo divu gadu laikā vairāk nekā 40 tūkstoši). Salīdzinājumam — partijas līderis Ušakovs nav ziedojis vispār nekad.

Sapnis par valdību

Saskaņa jau ilgāku laiku ir populārākā partija Latvijā, bet nekad nav bijusi valdībā. Divās pēdējās Saeimas vēlēšanās tā savākusi visvairāk balsu, tomēr pēc rekorda 11. Saeimā (gandrīz 260 tūkstoši vēlētāju, 31 mandāts) 12. Saeimā tās spēki saruka (ap 210 tūkstošiem balsu, 24 mandāti). Krievu vidū atbalsts Saskaņai ir ļoti augsts, tāpēc cerības paplašināt elektorātu un beidzot iekļūt varā saistītas ar latviešu balsīm, kuras Saskaņa šogad cenšas īpaši piesaistīt. Rietumnieciskuma uzsvēršanai nolīgti dārgi konsultanti ASV; lai kļūtu par pilntiesīgu biedru Eiropas sociālistu partijā, Saskaņa pārtraukusi ilggadējo līgumu ar Kremļa valdošo partiju Vienotā Krievija; programmā apiets jutīgais jautājums par latviešu mācībvalodu skolās, bet kandidātu sarakstos izcelti latviski uzvārdi.

«Saskaņa nav krievvalodīgo partija. Saskaņa ir latviešu un nelatviešu partija, kas ir gatavi strādāt kopā,» debatēs LTV Dombrovskis atbild uz jautājumu par latviešiem saraksta augšgalā. Kurzemes saraksta pirmais numurs ir bijušais Vienotības satiksmes ministrs Anrijs Matīss, Vidzemē — bijusī Izglītības ministrijas valsts sekretāra vietniece, tagad Ušakova padomniece Evija Papule, Zemgalē — Saeimas deputāts Ivars Zariņš, bet Latgalē Rēzeknes slimnīcas valdes loceklis Jānis Krišāns. Saskaņa pat bija izvirzījusi Valsts prezidenta amatam savu kandidātu — mācītāju Pēteri Sproģi, kurš tomēr atteicās no šī nodoma, saskaroties ar skarbiem pārmetumiem par pievienošanos prokremliskiem spēkiem.

Saskaņas politiķi uzsver, ka neplāno mainīt Latvijas ārpolitikas kursu, un arī programmā lasāms: «Latvija ir aktīva un uzticama Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.» Tomēr izšķirīgos brīžos Saeimā tās nostāja ir atšķīrusies no vairākuma, piemēram, Saskaņa nebalsoja par Krimas aneksijas nosodīšanu 2014. gadā.

Savukārt izglītības reformas jautājumā Saskaņas pārstāvji peld atkarībā no uzrunātās mērķauditorijas. Oficiālajā programmā uzsvērta «trilingvālas» izglītības ieviešana, izvairīgi solot izvērtēt un pārskatīt «iepriekšējo valdību nesagatavotās reformas». Savukārt uz ielas dalītos reklāmas bukletos tiešāka valoda: «Mēs atcelsim iepriekšējo valdību nepārdomātās izglītības reformas, kas skar gan latviešu skolas, gan nacionālo minoritāšu skolas.» Uz skaidru jautājumu, vai Saskaņa mēģinās atcelt jau pieņemto lēmumu par pāreju vidusskolās uz izglītību latviešu valodā, Dombrovskis aģentūrai LETA atbildējis, ka «nevajag tā vienkāršot», un atsaucies uz Latvijas «ziedu laikiem» pirms Pirmā pasaules kara, kad skolās bijusi daudzvalodība. «Šeit Šadurskis — viņš grib izveidot tīri latviešu? Tā ir tumsonība,» saka Dombrovskis.

Tikmēr Ziepniekkalnā, Saskaņas tikšanās placī ar vēlētājiem, novietota tāfele ar uzrakstu latviešu un krievu valodā: «Latvijas izglītība — 2025.» Un ar piebildi: «Tiem, kam nav vienalga! Dļa teh, kto hočet peremen!**» Iedzīvotāji aicināti iesniegt savus priekšlikumus, sarakstā krājas idejas kirilicā. Turpat satikt vēlētājus ieradušās divas Saskaņas kandidātes, kas pozicionējas tieši izglītības jautājumos. Viena ir šajā Saeimā pieņemto Izglītības likuma «tikumības grozījumu» māte Jūlija Stepaņenko, kuras vēstījumi sasaucas ar Krievijā īstenotu «tradicionālo vērtību» kampaņu. Otra ir Margarita Dragiļe — Krievijas tautiešu politikas aktīviste, kura ar domubiedriem Rīgā organizē 9. maija Nemirstīgo pulka gājienu, lasāms Drošības policijas pērnā gada pārskatā, kurā šis gājiens raksturots kā viens no centrālajiem pasākumiem Krievijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanai.

Sabiedriskās domas aptaujas arī šoruden Saskaņai paredz labāko rezultātu vēlēšanās. Taču tās nesniedz atbildi uz jautājumu, vai īstenosies viņu cerības nonākt pie varas. Gandrīz visas partijas, kurām ir izredzes strādāt Saeimā, paziņojušas, ka neredz Saskaņu kā partneri valdībā. Izņēmums ir viena partija, kas sarkanās līnijas nevelk, — KPV.

KPV protesta karogs

2016. gadā dibinātā partija Kam pieder valsts (KPV) neilgi pirms vēlēšanām rekordtempos kāpinājusi savu atbalstītāju skaitu. Vēl martā tās reitings bija 1,9%, bet SKDS augusta aptaujā tā ir trešā populārākā ar 7,5% vēlētāju atbalstu. Pavērsiens nāca ap Jāņiem, kad KNAB aizturēja Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu lietā, kas gadu iepriekš ierosināta par nelikumīgu partijas finansēšanu. Lai arī publiski zināmā informācija liek domāt, ka kriminālprocesam tiešām ir pamats, skaļā aizturēšana dažus mēnešus pirms vēlēšanām ļāva Kaimiņam pasniegt sevi kā varas vajātu upuri un uz Latvijas politikas skatuves uzlēkt jaunai zvaigznei — advokātam Aldim Gobzemam, kurš sabiedrībai iepriekš bija sevi pieteicis kā Zolitūdes veikala Maxima upuru advokāts, bet tagad ir KPV premjerministra kandidāts.

KPV izceļas ar masīvu kampaņu sociālajos tīklos un ar vienkāršiem, bet skaļiem saukļiem spēj piesaistīt dažādu sabiedrības grupu pārstāvjus. Piemēram, Juglā piektdienas vakarā uz tikšanos ar partijas līderiem sanākuši ap 30 interesentu — pensijas vecuma cilvēki, vīri un sievas spēka gados, daži relaksēti jaunieši un arī kāds ar grūtībām kājās stāvošs pļēgurs. Spriežot pēc sarunvalodas, ieradušies gan latvieši, gan krievi, un arī intereses sanākušajiem visdažādākās.

Līderus atbalstīt atnākuši arī daži partijas biedri. Viņu vidū informācijas tehnoloģiju sfērā strādājošais Māris Darģis, kas kandidē Rīgas sarakstā. Pievienojies partijai, jo «ieraudzījis Artusu» un viņu uzrunājusi deputāta atklātība par nebūšanām Latvijā. No Reģionu apvienības saraksta pirms četriem gadiem ievēlētais deputāts Kaimiņš Saeimā nešķiras no savas videokameras un regulāri uzrunā atbalstītājus sociālajos tīklos. «Valsts budžeta līdzekļi tiek metodiski izzagti, un to var neredzēt — jo skaidrs, ka tas tiek paslēpts zem tādiem skaistiem lozungiem, jo mediji daudzi ir negodprātīgi,» stāsta Darģis.

Kaimiņa un citu KPV politiķu komunikācija ar vēlētājiem ir tieša, taču tā ienesusi arī Latvijas politikā līdz šim retu agresivitāti un paaugstinātus toņus. Pretrunīgi un savstarpēji izslēdzoši paziņojumi, atbilžu nesniegšana pēc būtības, mediju gānīšana un reizēm pat draudi žurnālistiem ar fizisku izrēķināšanos no partijas atbalstītāju puses ir kļuvuši par pēdējo mēnešu realitāti. Arī žurnāls Ir iekļuvis nevēlamo mediju sarakstā, ar kuru partijas līderi atsakās runāt.

KPV programmā ir 13 solījumi. Kā pirmais un svarīgākais nosaukta apņemšanās likvidēt koalīcijas padomi. Lai gan šis ir sīks politiskās tehnikas jautājums, KPV to pasniedz kā visa ļaunuma sakni, jo «Latvijas pārvaldību nevar uzticēt pelēkajiem kardināliem». Tā vietā partija sola lēmumus pieņemt slēgtās valdības sēdēs ar ministriem, kuri varētu arī nebūt no partijām. Kā tas uzlabos lēmumu caurskatāmību, uzzināt no Kaimiņa vai Gobzema nebija iespējams.

Izņemot Gobzemu kā premjeru, citus kandidātus valdības amatiem KPV nenosauc, tātad vēlētājiem piedāvā «kaķi maisā». Ja spriež pēc tā, kādus pārstāvjus partija sūta uz nozaru politikas diskusijām portālā Delfi un citur, iezīmējas šāds atbildības sadalījums: ārlietas un zemkopība — zivrūpnieku pārstāvim Didzim Šmitam, kurš agrāk līdzdarbojies oligarhu Aināra Šlesera un Andra Šķeles projektā Par labu Latviju; kultūra — aktierim Ivaram Pugam vai dziedātājam Andrim Kivičam, kurš kādā diskusijā sūkstījās, ka nespēj izlasīt visus būtiskos politikas dokumentus, jo tie esot pārāk gari, toties ierosināja ar likumu aizliegt mediju publikācijās par pazīstamām personām lietot jautājuma formu vai vārdu «iespējams». Satiksmes un labklājības nozare — pašam Kaimiņam, finanses — uzņēmējai Lindai Liepiņai, veselība — ārstam Robertam Spručam, reģionu attīstība — Jelgavas novada deputātam Ralfam Nemiro, tieslietas — Gobzemam, aizsardzība un izglītības nozare — KPV valdes loceklim Atim Zakatistovam, ekonomika — uzņēmējam Dmitrijam Lukašenokam, bet iekšlietas — advokātam Sandim Ģirģenam.

Partija arī sola mainīt valsts pārvaldes modeli, ministrijas aizstājot ar sekretariātiem konkrētu uzdevumu izpildei un samazinot ministru skaitu. Vienlaikus valstij plānots uzticēt jaunas funkcijas, ko pašlaik dara pašvaldības, — pārņemt visas skolas un bērnudārzus. Plānots arī apvienot visas valsts augstskolas. Vairāki citi solījumi ir tik vispārīgi, ka to būtību grūti novērtēt, piemēram, «reformēt VID» vai izstrādāt «jaunu, efektīvu nodokļu sistēmu» un «sakārtot likumdošanu ātro kredītu reklamēšanai un saņemšanai». Tāpat nav skaidrs, kā tieši partija domā sasniegt vīziju, ka 2050. gadā Latvijā dzīvos 2,5 miljoni pilsoņu, un kur ņems naudu tuvāku mērķu īstenošanai.

KPV politiķi neieslīgst detaļās arī par to, kā īstenos vēlētājiem solīto «varas pārņemšanu», ja vien par atbildi neuzskata nereālo plānu iegūt Saeimā 51 balsi. Uz žurnālistu jautājumiem par vēlamiem — vai tieši otrādi, kategoriski nepieņemamiem — sadarbības partneriem politiķi izvairās skaidri atbildēt. Vienīgais, kas izskan: KPV neesot sarkano līniju ne pret vienu. Šāda nostāja padara KPV par vienīgo pašlaik aptaujās virs 5% barjeras esošo spēku, kurš neizslēdz sadarbību ar Saskaņu. Nav gan saprotams, kā šāda nostāja iet kopā ar KPV secinājumu, ka «valsts pārvalde šobrīd nav spējīga tautas izmiršanu novērst, jo pie varas vēl arvien ir komunistiskās partijas nomenklatūras darbinieki». Saskaņā netrūkst bijušo kompartijas un komjaunatnes amatpersonu, un tā noteikti nav partija, kura padomju nomenklatūras darbiniekus uzskatītu par problēmu.

Tieši jautāts par sadarbību ar Saskaņu, Kaimiņš intervijā Latvijas Radio skaidrojis, ka par to varētu domāt tikai pēc tam, kad Saskaņa būs izpildījusi virkni «mājasdarbu». «Viņiem ir jāatzīst, kas ir ar Krimu — tā ir okupēta vai nav okupēta? Lai viņi pasaka to, ka būs viena valsts valoda visās skolās! Lai viņi pasaka, ka Latvija ir bijusi okupēta! Tie ir ļoti svarīgi jautājumi, uz kuriem Latvijas iedzīvotāji grib dzirdēt atbildes,» sacīja Kaimiņš.

Šķiet, ka atbildes gribēs dzirdēt arī paši partijas biedri, kuri sadarbību ar Saskaņu neatbalsta. «Nē! Vai tad mēs nezinām, kas ir Saskaņa?!» partijas organizētajā sapulcē Juglā satiktais pensionētais policists Andris izslēdz savu atbalstu šādai sadarbībai un uzsver, ka nekas tāds partijā neesot pat apspriests. Cits viedoklis ir Mārim Darģim: «Mēs gribam likvidēt koalīcijas padomi. Ja kāds zaglis ir gatavs par to balsot, tad mēs apsveicam to.»

* Dārgie draugi — krievu val.
** Tiem, kas vēlas pārmaiņas — krievu val.

Saskaņas kandidāti darbam valdībā

KPV sarakstu līderi par sadarbību ar Saskaņu

KPV līderi nav snieguši skaidru atbildi par pēcvēlēšanu sadarbību ar Saskaņu, tāpēc Ir nolēma izvaicāt plašāku kandidātu loku. Jautājumu — «vai jūs 13. Saeimā varētu atbalstīt valdību ar Saskaņu — kopēju koalīciju vai citu sadarbības formu?» — uzdevām pirmajiem pieciem KPV kandidātiem katrā apgabalā, kā arī diviem sabiedrībā zināmiem kandidātiem, kas iekļauti Rīgas saraksta beigās.

Sākot zvanīt, vairāki kandidāti atteicās runāt, jo partijā nolemts neatbildēt žurnālam Ir. Drīz saņēmām valdes vārdā sūtītu e-pastu, kurā teikts: «Ņemot vērā Jūsu žurnāla vadības nievājošos izteikumus un apzinātus safabricējumus par mūsu partiju, līdz publiskas atvainošanās saņemšanas brīdim politiskā partija KPV LV ar žurnālu Ir nekomunicēs.» Tomēr vairāki kandidāti pauda savas domas.

RĪGA

Artuss Kaimiņš, Saeimas deputāts
«Nav laika. Visu labu!»

Didzis Šmits, uzņēmējs
«Rakstiet uz biroju, jo es neesmu pārliecināts, ka man zvana tas, kas man zvana.»

Romans Justs, veikala vadītājs
«Man liekas, ka jūs visus esat apzvanījuši. Mēs esam jau tik daudzas reizes par to izteikušies, ka vienkārši ir apnicis, mēle nokaltusi. Lieciet mums mieru, lūdzu!»

Ivars Puga, aktieris
«Ar Saskaņu? Šādā formā, kādā pašlaik, — nē, protams. Ja nemainīsies kaut kādas nostādnes. Bet cilvēkiem ir tendence mainīties. Un partija sastāv no cilvēkiem, nav jau monolīts klucis, kurš nav spējīgs domāt un izdarīt secinājumus.»

Aldis Gobzems, advokāts
«Jūs varat droši man nezvanīt, es ar Ir nerunāšu, kamēr žurnāls neatvainosies par tām cūcībām, ko jūs darījāt.»

VIDZEME

Linda Liepiņa, uzņēmēja
«Esmu apslimusi, atsūtiet man jautājumus uz e-pastu.» (Atbilde nav saņemta.)

Māris Možvillo, Alojas novada deputāts
«Partijas valde ar jums jau ir sazinājusies e-pastā, un mani komentāri ir tieši tādi paši.»

Ainārs Vilciņš, uzņēmējs
«Saku uzreiz — šie visi jautājumi ir tikai un vienīgi Artusam vai Aldim. Domāju, ka jūs esat daudz «laba» izdarījuši, lai viņi jums neatbildētu.»

Ieva Krapāne, pašvaldības policijas lietvede
«Pašreiz nevaru [atbildēt], esmu ar bērnu uz slimības lapas. Varbūt jautājumus varat e-pastā atsūtīt?» (Atbilde nav saņemta.)

LATGALE

Roberts Spručs, ārsts
«Mums ir tā, ka visi jautājumi no žurnāla Ir jākomunicē ar Aldi Gobzemu.»

Ainārs Belovs, uzņēmējs
«Valdes komentārs ir nosūtīts e-pastā.»

Raimonds Nipers, Dagdas novada deputāts
«Mums atnāca visiem e-pasts, ka ar jūsu žurnālu mēs nekomunicējam. Par Saskaņu mans paša viedoklis — nē, bet jums jārunā ar partijas vadību.»

KURZEME

Ēriks Pucens, Kuldīgas novada deputāts
«Atsūtiet jautājumu uz e-pastu. Man ir tiesības izteikties tādā formā, kā es vēlos.» (Atbilde nav saņemta.)

Ilga Pranča-Hartingera, uzņēmēja
«Atvainojiet, lūdzu, mēs vairs neatbildam pārstāvjiem no Ir. Nepateikšu neko jaunu — tā nav partija, kura mums simpatizē. Mēs iesim strādāt Saeimā, lai pilnveidotu mūsu programmu, lai atrastu visas partijas, kuras ir gatavas kopā ar mums strādāt.»

Arturs Zīlītis, Priekules sporta halles saimniecības vadītājs
«Jūs uzdodat visu laiku to provokatorisko jautājumu. Ja esat izlasījusi mūsu programmu, tad zināt atbildi. Ja mēs tiksim pie varas, tad nebūs ne pozīcijas, ne opozīcijas, bet visiem 100 deputātiem būs jāstrādā valsts labā. Piemēram, ja Saskaņa izvirza valstij noderīgu lēmumu, tad mēs varam atbalstīt. Bet, ja viņi izvirza, piemēram, ka būs Latvijā krievu valoda kā otra valoda, mēs tādu likumu neatbalstīsim.»

ZEMGALE

Kaspars Ģirģens, Jēkabpils domes deputāts
«Ir žurnālisti nav tie, ar kuriem gribētos sadarboties.»

Ralfs Nemiro, Jelgavas novada deputāts
«Neviens neatbildēs žurnālam Ir, jo jums ir tendenciozi raksti.»

Aivars Geidāns, Jelgavas novada deputāts
«Jums gan ir daudz laika visiem zvanīt. Jautājums ir jāiesūta rakstiski, vēlams uz partijas oficiālo e-pastu. Zinot, cik jūsu žurnāls neobjektīvi atspoguļo informāciju, tad principā ar jums vispār… Kad sāksit normāli publicēt rakstus atbilstoši Eiropas žurnālistikas praksei, tad varētu diskutēt.»

Lauris Zīverts, Jelgavas domes deputāts
«Jūs gribējāt zināt, ko es domāju par žurnālu Ir? Neko labu es par jums nedomāju, paldies par zvanu!»

Sandis Ģirģens, advokāts
«Mans ieteikums — būt objektīviem pret lasītājiem un beigt viņus zombēt ar šo jautājumu, vai KPV sadarbosies ar Saskaņu. Mēs gribam strādāt, lai Latvija būtu stabila. Es negribu braukt projām ar savu bērnu, ar kuru katru vasaru braucu projām, jo jūsu Ušakovs nevar Rīgā uzbūvēt trīs stadionus futbolam. Jūs prasāt, lai es ar viņu sadarbotos? Es nesadarbošos ar cilvēkiem, kuri nedomā par iedzīvotāju interesēm un dzīvo uz mūsu rēķina — tā ir mana atbilde.»

Ir neizdevās sazināties ar kandidātiem Ati Zakatistovu, Ramonu Petraviču, Ivetu Benhenu-Bēkenu, Aleksandru Lapajevu, Aldi Blumbergu, Romualdu Siliņu un Anatoliju Marhileviču.