Toms Vītols. Foto — Gints Ivuškāns.
Rīga pēkšņi kā piebirusi elektroskūteriem. Lai gan pareizāk latviski tos būtu saukt par skrejriteņiem, šo ierīču saimnieki kājas cilā minimāli — skrien tikai riepas. Kas motivējis tikt pie laikmetīgā rīka, jautājam dažiem braucējiem
Ēdiens atripo zibenīgi
Ar 800 eiro vērto Joyor X5 Toms Vītols brauc jau vairāk nekā gadu, esot kā saaudzis ar to. Doma, ka vajadzētu kaut ko «elektrisku», radusies brīdī, kad no mājām Mārupē regulāri vajadzēja nokļūt birojā pie t/c Domina. «Ar mašīnu no rītiem nenormāli sastrēgumi, ar sabiedrisko transportu arī nav baigi ērti. Viens variants ir velosipēds, bet gribējās kaut ko ātrāku. Ienāca prātā elektriskais skrejritenis,» viņš atceras.
Latvijā pagājušogad tikai sākuši parādīties pirmie pieaugušo elektroskūteri, veikalos pārsvarā tirgoti bērnu modeļi ar pieticīgu bateriju, kas ļauj pavizināties pa parku. «Tik ilgi meklēju, kamēr atradu. Gribēju tādu, ar kuru var veselu dienu braukt pa pilsētu un nebeidzas baterija. Lielai daļai šādu riteņu ātrums ir 16—20 km stundā, šim — 35, reāli — 45. Ar vienu baterijas uzlādi pietiek 70 km. Vienu reizi, pārbaudot bateriju, aizbraucu līdz Jūrmalai un tad vēl līdz Tukumam. Pa ceļam gan bija pauze kafejnīcā, uzlādēju.»
