Andris Keišs (Vīlers) un Grieta Aminata Diarra (Minnija). Foto — Jānis Deinats
Ar Treisija Letsa komēdiju Linda Vista Jaunais Rīgas teātris pārkāpj kādu svarīgu slieksni un iesmej pats par sevi
Alvis Hermanis neko nedara bez nolūka. Pirms gada, atklājot JRT pie Dzemdību nama, viņš iestudēja Marķīzi de Sadu — uzvedumam vajadzēja ar neprātīgo greznību «uzspridzināt» bijušās Tabakas fabrikas mūru industriālo brutalitāti. Neizdevās, jo mūru vairs nebija, un ko tur spridzināt rīģipsi.
Toties šogad 1. septembrī pirmizrādītā Treisija Letsa luga Linda Vista ir precīzs trāpījums. Kam? Gribētos teikt — režisoram pašam, viņa vadītajam teātrim «pārejas vecumā», par ko tik daudz ir runāts, un tādiem pašiem uzticamajiem skatītājiem. Neatceros neko kopš Džeroma Trīs vīriem laivā, ko tik ļoti gribētos citēt gabaliem vien. Kas tad tik traks ir tajā pārejas vecumā? Kā saka galvenā varoņa koledžas laiku draugs (citēju pēc atmiņas), «tev gribas būt jaunam, bet zini, ka būsi vecs, un neesi ne viens, ne otrs».
