Kad es palīdzu saviem bērniem pildīt mājasdarbus, es sēžu kā politiķis — neko nejēdzu, bet sejas izteiksme gudra.
Viņa nevarēja iemigt. Sāka skaitīt aitas. Parādījās pievilcīgs aitu gans. Un tad viss tikai sākās!
«Kāpēc nolēmi, ka tev vajag lielu suni?»
«Lai vēlu vakarā nebūtu bail staigāt tumsā pa parku.»
«Kāpēc tev vēlu vakarā tumsā pa parku jāstaigā?»
«Kā — kāpēc? Suni izvest vajag! Vai tad tas nav skaidrs?»
Nekad neēdiet pēdējo kotletīti, kas palikusi uz pannas! Ar vienu kotleti nepaēdīsi, bet pannu mazgāt vajadzēs!
Pēc zinātniskas lekcijas par Visumu kāda padzīvojusi kundze pienāk pie lektora un jautā: «Kāpēc jūs nepastāstījāt pašu galveno?»
«Kas, jūsuprāt, ir galvenais?»
«Jūs ļoti labi runājāt par planētām, par zvaigznēm, bet neko nepateicāt par to, ka tas viss stāv uz bruņurupuča.»
Lektors smīnot uzdod jautājumu: «Un uz kā, jūsuprāt, stāv bruņurupucis?»
«Uz cita bruņurupuča.»
«Un uz kā stāv otrs bruņurupucis?»
«Uz tāda paša bruņurupuča!»
Šo jautājumu lektors atkārtoja vēl vairākas reizes, līdz kundze saprata, uz kurieni šī saruna virzās: «Jūs mani neapmuļķosit! Es labi zinu, ka bruņurupuči stāv līdz pašai apakšai!»