Jauni rekordi

Kamēr vācieši un krievi paraksta miera līguma pielikumus, rīdzinieki sasniedz jaunus sporta rekordus un atklāj teātra sezonu

Svētdienā, 25. augustā, riteņbraucēju biedrība Marss sarīkoja vieglatlētikas sacīkstes vīriešiem. Dalībnieku skaits nebija liels, bet sasniegtie rezultāti — augsti. Dažu uzvarētāju rezultāti: 200 metru skrējiens — 24 sekundes, kas bija jauns biedrības rekords; augstlēkšana ar ieskriešanos — 1,36 metri, tāllēkšana ar ieskriešanos — 5,92 metri, 5000 metru skrējiens — 17 minūtes, 23 sekundes. Biedrība Marss bija nodibināta jau 1907. gadā, divus gadus vēlāk tās vajadzībām uzcēla velotreku toreizējās Pēterburgas šosejas malā (tagad Brīvības gatve 207). Biedrības paspārnē jau gadiem trenējās arī vieglatlēti. Vairāki biedrības dalībnieki bija piedalījušies 1912. gada olimpiskajās spēlēs Stokholmā Krievijas komandas sastāvā.

27. augustā, neilgi pirms vācu armijas pilnīgas sakāves Pirmajā pasaules karā, Vācija un Padomju Krievija Berlīnē parakstīja Brestļitovskas miera līguma papildvienošanos. Vācija apņēmās neatbalstīt Padomju Krievijai naidīgus spēkus, kā arī abas valstis parakstīja vienošanos par finanšu un privāttiesību jautājumiem. Taču nozīmīgākā papildlīguma daļa noteica savstarpējo robežu demarkāciju un transporta koridoru izveidi.

Šī līguma IV nodaļa attiecās uz Latviju, Igauniju un Lietuvu. Jau tās ievadā bija norādīts, ka Krievija atsakās no suverēna tiesībām bijušajās Igaunijas un Vidzemes guberņās, kā arī Latgalē, un apņemas neiejaukties šīs teritorijas iekšējās lietās, ko tālāk noteikšot paši iedzīvotāji. Turpmākie punkti paredzēja ļoti labvēlīgus nosacījumus Padomju Krievijas preču tranzītam caur Igauniju un Vidzemi, kā arī Tallinas, Rīgas un Ventspils ostām.

Realitātē gan ar Baltijas iedzīvotāju pašnoteikšanos tika saprasta Baltijas valsts dibināšana vācu pārraudzībā. To neslēpa arī vācu okupācijas varas kontrolētā prese, kas nākamajā dienā Latvijas iedzīvotājiem parakstīto līgumu skaidroja ar vārdiem: «Papildus līguma saturs vēl nav izziņots, bet gan zināms, ka viņā no Krievijas puses apstiprināta Vidzemes un Igaunijas atdalīšanās no Krievijas un pievienošanās pie jaundibināmās ar Vāciju saistītas Baltijas valsts. Kad (..) līgumi būs izsludināti, tad būs zināmas nākamās Baltijas valsts robežas uz Krievijas pusi. Ka Kurzeme, kura līdz šim bija nodibinājusies par atsevišķu «hercoga valsti», tagad no sava sevišķā stāvokļa atteiksies un pievienosies kopējai Baltijas valstij, par to nav šaubu.»

Augusta beigās jaunajai sezonai gatavojās Rīgas Latviešu teātris, kura rīcībā uz trim gadiem bija nodots 2. pilsētas jeb krievu teātris (tagad Latvijas Nacionālais teātris). Vēl 1868. gadā Rīgas Latviešu biedrības paspārnē dibinātā teātra darbība iepriekšējos trīs kara gadus bija ļoti apgrūtināta — pieredzējušo aktieru rindas bija retinājuši iesaukumi armijā un došanās bēgļu gaitās. Savās jaunajās telpās teātris 1. septembrī plānoja izrādīt Aspazijas lugu Ragana. Atsauksmes pēc izrādes bija pozitīvas, kādam kritiķim vienīgi nebija paticis ceturtais cēliens, kam «pie vainas bijusi kļūdaina skatuves apgaismošana ar par daudz spilgtu elektrisko lampiņu gaismu, to kvēle apžilbināja skatītājus tā, ka darbība uz skatuves palika nepārredzama».

Vasaras nogalē Rīgā par deficīta preci bija kļuvusi vēl kāda prece — katli. Tikai atsevišķās tirdzniecības vietās vēl bija nopērkami daži čuguna vai skārda katli. Cilvēki meklēja darbnīcas un meistarus, kuri varētu salabot vecos, jau savu laiku nokalpojušos virtuves piederumus, arī katlus, kastroļus un emaljētos podus. Par «izlāpītājiem — lietpratējiem» presē minēta kāda Tiltiņa un biedra atslēgu un skārda lietu darbnīca Suvorova ielas nr. 44 pagrabā (tagad Barona iela).