JEFTA – ES un Japāna noslēgušas brīvās tirdzniecības līgumu

Otrdienas rītā Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks tviterī lepni pavēstīja, ka tikko Japānas premjers Šindzo Abe, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers un viņš, Donalds Tusks, ir parakstījuši šo vēsturisko dokumentu, kurš atcels tirdzniecības ierobežojumus ES un Japānas starpā.

Japāna ir trešā lielākā ekonomika pasaulē aiz ASV un Ķīnas, un līgums, kurš spēkā stāsies nākamajā gadā, paver lieliskas iespējas Eiropas, tātad arī Latvijas uzņēmumiem. Kopā ES un Japānā dzīvo pāri par 600 miljoniem iedzīvotāju – tas ir nozīmīga apjoma tirgus. Japānā dzīvo 127 miljoni cilvēku. Speciālisti lēš, ka ES eksporta uzņēmumi, pateicoties līgumam, varēs ietaupīt vienu miljardu eiro un arī eksporta apjomi pieaugs.

Saprotams ir žurnālistu prieks, ka laikā, kad neaprēķināmais ASV prezidents ir radījis apjukumu starptautiskajā tirdzniecības kārtībā, viņi var lasītājus iepriecināt ar šo lielisko jaunumu. Stāstot par līguma noslēgšanu, mediji piemin, ka tas esot jāvērtē kā skaidrs signāls Donalda Trampa muitas politikai. Nezinu gan, vai šo līgumu, sarunas par kuru tika sāktas jau 2013. gadā, kad par Trampu runāja ja nu vienīgi klaču prese, būtu jānodēvē par kādu īpašu zīmi pret Trampu. Tomēr tā parakstīšana patiešām ir pretstats trampiskajām “ziloņa dejām” starptautiskās tirdzniecības jomā.

Tirdzniecības kari nekad neko labu nav atnesuši un jācer, ka mums izdosies arī tagad pasargāt pasauli no šī pagātnes relikta ietekmes. Parakstītais JEFTA līgums tādā ziņā patiešām ir cerību zīme.

Kritiķi gan brīdina, ka JEFTA varētu novest pie augstākām cenām par dzeramo ūdeni vai papildus izdevumiem atkritumu pārstrādātājiem, tomēr Eiropas Komisija šos pārmetumus atzīst par nepamatotiem. “Pretēji apgalvotajam šis līgums neparedz tādu pašvaldību pakalpojumu kā ūdens apgādes vai attīrīšanas deregulāciju vai privatizāciju,” uzsvēra EK.

Ja arī kādreiz mums Latvijā šķiet, ka Brisele ir tālu un Japāna vēl tālāk, tad šodienas notikums pierāda, ka arī mums kā ES dalībvalstij ir ne tikai ietekme (līguma parakstīšanu ES vadībai ir deleģējusi arī mūsu valsts) uz pasaules norisēm, bet arī mēs lielā mērā iegūstam pavisam konkrētus labumus no dalības pasaules bagātāko valstu klubā. Diezgan droši var teikt, ka Latvija viena tādu līgumu nebūtu parakstījusi. Tam mums vajadzētu augsta līmeņa speciālistus šādu sarunu vadīšanai, kuri ja arī ir Latvijas rīcībā, tad ļoti ierobežotā skaitā. Tagad mūsu uzņēmumi varēs izmantot ES noslēgtā līguma iespējas.

Ar Japānu vien ES aktivitātes brīvās tirdzniecības attīstībā nebeigsies. Jau ir sākušās sarunas ES un Austrālijas starpā par līdzīga līguma noslēgšanu.

“Šajos grūtajos laikos ir uzmundrinoši redzēt, ka Austrālija tāpat kā mēs atzīst, ka no laba tirdzniecības līguma ieguvējas ir abas puses,” vēl jūnijā sacīja ES Tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma. Laiki patiešām ir grūti – ASV vēlas norobežoties no visas pasaules. Bet ja atceramies, ka ideja par līgumu ES un Austrālijas starpā radās jau 2011. gadā un tikai tagad ir sāktas sarunas, tad var noprast, ka grūdienu šim solim ir devusi arī Trampa veidotā politika.

Tirdzniecības barjeru noņemšanas jomā ES iet ātriem soļiem uz priekšu – jau pagājušajā gadā stājās spēkā līgums ar Kanādu CETA. Pavasarī labu attīstību pieredzēja sarunas ar muitas atcelšanu starp ES un Meksiku. Šobrīd notiek sarunas arī ar Singapūru, Indiju un Indonēziju. Savu kārtu rindā uz sarunu sākšanu gaida Dienvidamerikas valstu apvienība Mercosur, kuras tirgus aptver 300 miljonus iedzīvotāju.

Šajā sakarībā būs interesanti redzēt, kā Liebritānijai veiksies šādu līgumu slēgšana pēc Brexit, kad viņiem būs jāiziet no ES noslēgtajiem brīvās tirdzniecības līgumiem – vai vispār pietiks kapacitātes, lai šīs valstis spētu vest sarunas paralēli ar daudzām valstīm. Ja Latvija nebūtu ES dalībvalsts, tad izredzes uz šādu sarunu uzsākšanu būtu ļoti minimālas.

Latvijas uzņēmumiem par to nav jāraizējas, viņi var izmantot ES dotās iespējas. Krievijas tirgus jau labu laiku kā nav vairs pievilcīgs – gan ieguldījuma drošuma dēļ, gan kopējās ekonomiskās attīstības dēļ. Par to nav jāraud. Ir jāizmanto iespējas, kuras mums tagad ir dotas. Var pievērst savu uzmanību, piemēram, “Atlantiskajai aliansei” – 2012. gadā nodibinātajai brīvās tirdzniecības zonai, kurā ietilpst Meksika, Čīle, Kolumbija un Peru. Ar visām šīm valstīm Eiropas savienībai ir brīvās tirdzniecības līgumi. Piemēram, Kolumbijas tirgus aptver 50 miljonus iedzīvotāju un tagad ir pavisam tukšs. Vairākus gadu desmitus ilgušais pilsoņu karš ir noslēdzies un valsts steidz atgūt kara gados nokavēto. Čīle savukārt ir reģiona stabilākais tirgus ar lielāko pirktspēju. Tiesa gan, arī ar augstāku piesātinājumu. Savukārt Peru piedāvā vēl nepiepildītu tirgu un labus augšanas rādītājus – 4 līdz 5% gadā.

Pasaulē ir citi perspektīvi reģioni, mums nebūt nav iemesla atkal un atkal sūroties par “zaudētajām iespējām Krievijā”. Starp citu, franciski runājošās Rietumāfrikas valstis arī piedāvā lielas iespējas – Ziloņkaula krastā patlaban ir īsts ekonomiskais uzplaukums, ekonomika aug 7% gadā. Senegāla jau kopš gadu desmitiem ir viena no reģiona politiski un ekonomiski stabilākajām valstīm, kura vēl piedevām ir eiropeiski orientēta. Arī Ganā ir plašas izredzes gan medicīnas, atjaunojamo enerģiju, gan lauksaimniecības un citās jomās.

Arī šajā pasaules daļā ES ir parūpējusies par iespējām saviem uzņēmumiem – ir noslēgti bilaterālie preferences līgumi, kurus izmantot var arī Latvijas uzņēmumi. Mēs stāvam labās pozīcijās, atliek vien tās izmantot.

 

Autore ir žurnāliste