Līdz 16. jūnijam Nacionālajā mākslas muzejā vēl apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde Pārnēsājamās ainavas, kas reflektē par trimdas, diasporas un migrācijas tēmām
Izstāde ir daļa no Latvijas valsts simtgades notikumu programmas, un, kā minēts tās aprakstā, tā «caur dažādām pasaules vietām ved uz vairāku radošu, bieži mazzināmu Latvijas emigrācijas un trimdas personību un neformālu grupu stāstiem, skatot tos plašākā 20. gadsimta mākslas norišu, migrācijas un globalizācijas kontekstā».
Izstādes nosaukums ir atvasinājums no igauņu mākslinieka Enno Halleka darba Pārnēsājamie saulrieti, un izstādē pārstāvēti gan ārvalstīs dzīvojuši (vai vēl aizvien dzīvojoši) latviešu mākslinieki, gan vietējie un citvalstu autori, kuru darbi interpretē trimdas, diasporas un migrācijas tēmas. Šāda pieeja dalībnieku atlasei ļauj atbrīvoties no, manuprāt, lielākā riska, proti, iekapsulēšanās stāstā par trimdu un trimdas mākslu, nespējot uz šo fenomenu paraudzīties plašākā kontekstā un kopsakarībā ar pārējo latviešu mākslu. To, ka šāds risks pastāv, apliecina ne viens vien mēģinājums runāt par trimdas mākslu (vai mūziku, vai literatūru) kā kaut ko paralēlu, no šejienes norisēm atrautu un kaut kādā ziņā mazāk vērtīgu (šķiet, retāk izplatīta ir domāšana pretējā virzienā — uzskats, ka «visa īstā māksla notika tur ārā», bet okupētajā Latvijā valdīja tikai konformisms un nīkulība).
Izstādes iekārtojuma pamatā ir pieci latviešu diasporas pieturas punkti dažādos kontinentos: Rietumberlīne, Gotlande, Parīze, Ņujorka un Monreāla. Katram no ģeogrāfiskajiem punktiem ir izraudzīts kāds galvenais varonis, kas tad arī kļūst par trimdas stāsta vēstītāju un dažādo artefaktu centrālo asi. Berlīnes stāstā tas ir kreisi domājošais kultūras aktīvists un ekscentriskais vēstuļmākslas entuziasts Valdis Āboliņš; Ņujorkas stāsts tiek atklāts, ļaujot ielūkoties 20. gadsimta 50.—60. gadu latviešu mākslinieku un dzejnieku grupas Elles ķēķis vēsturē; Gotlandes un latviešu bēgļu laivu stāstā ieskatu sniedz Laris Strunke; Parīzes priekškaru paceļ dejotāja un publiciste Aija Bertrāne kopā ar savu vīru, amerikāņu dejotāju, mākslinieku un Aisedoras Dunkanes brāli Raimondu Dunkanu; savukārt Monreālu kartē iezīmē ģeometriski abstrakto kompozīciju meistars Žanis Valdheims.
To, ka trimda ne vienmēr ir vienvirziena process, apliecina gleznotājas Dainas Dagnijas dzīves gājums — 2001. gadā viņa no ASV atgriezās Latvijā. Diemžēl izstādes iekārtojums šo saturisko skaidrību nojauc, izsekošanu trimdas ģeogrāfiskajiem pieturpunktiem visai apgrūtinot un dažbrīd liekot aizdomāties arī par ekspozīcijā neiekļauto, piemēram, par to, kāpēc izstādes veidotāji apzināti ir izvairījušies no kāda Austrālijas kontinentā dzīvojuša vai dzīvojoša mākslinieka aplūkošanas (šaubos, ka iemesls varētu būt fakts, ka drīzumā muzejā būs skatāma Austrālijas mūsdienu mākslinieka Imanta Tillera retrospekcija).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.