Iemīlēties līdz ausīm • IR.lv

Iemīlēties līdz ausīm

Agrāk zemnieki šos tomātus tā glabāja ziemai, sakāra čemuros un pakāra ārā, kur labi vēdinās gaiss. Varēja nostāvēt pat pusgadu
Gunta Sloga

Viņam rokās kaste ar tomātiem, paciņa spageti un sejā smaids

Espreso, vai ne? Jautājumā, ko man uzdod Salvatore, ieskanas metālisks tonis. Pamāju ar galvu. Siltā Sorrento saule jau laižas uz vakara pusi, un Vidusjūra viz zeltā. Esam pabeiguši mieloties ar vietējām zivīm un jūras veltēm.

Salvatori, kuram Ņujorkā pieder itāļu restorāns, tāpat kā mani, pusdienās uzaicinājis Franko. Viņa gaišās piekrastes mājas durvis vienmēr plaši atvērtas viesiem. Pirms gadiem piecpadsmit gan nama durvis, gan ceļu uz savu sirdi viņš pavēra manai skolas laiku draudzenei Ilvai, tāpēc Sorrento ciemojos bieži.

Pateicoties Ilvai un Franko, man ir atvērušies vārti uz itāļu virtuvi, tās vienkāršajām un krāsainajām receptēm. Draudzene mani, no lates un kapučīno atkarīgo, arī izdresējusi: Itālijā šos dzērienus malko tikai rīta pusē, pēcpusdienā tos dzer tūristi. Tāpēc atviegloti varu nopūsties, kad saprotu, ka Salvatores viltīgo testu ar espresso esmu izturējusi.

Kādu dienu Ilva paziņo, ka vakariņas viņu mājās pieteicies gatavot ģimenes draugs Paolo. Viņš vada pastas fabriku netālajā Graņano pilsētiņā, kas itāļu «kartupeli» ražo jau vairākus simtus gadu un lepojas, ka pirmās miltu dzirnavas te darbojušās vēl romiešu laikā. «Starp citu, Paolo ir viens un meklē sievu,» man ar aci piemiedz draudzene, padarot vakariņu intrigu vēl lielāku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu