Efektīva valsts pārvalde sākas ar kompetentiem politiķiem

Tās būtu ļoti neparastas vēlēšanas, ja runājot par valsts pārvaldi, partijas nesacenstos mazāksolīšanā. Samazināt uz pusi, atlaist, ministrijas pārveidot par sekretariātiem, padomes likvidēt, atstāt 7 (kurš sola mazāk?!) ministrijas, likt tām strādāt saskaņā ar kaut kādu mistisku misiju un kas tik vēl nav dzirdēts.

Lai nerastos pārpratumi – arī šo rindu autore uzskata, ka valsts pārvaldes funkciju optimizācija, kvalitātes un efektivitātes celšana ir nemitīgi pilnveidojama un nepieciešama. Noteikti ir arī iespējas racionālam nodarbināto skaita samazinājumam un varbūt arī dažu ministriju un noteiktu iestāžu apvienošanai.

Tomēr no pieredzes uzdrošinos apgalvot, ka valsts pārvaldes neefektivitāti daudz būtiskāk ietekmē politiķi, kas ievēlēti lēmējvarā un deleģēti darbam izpildvarā.

Uzdrošinos izvirzīt pieņēmumu, ka smagnējā un birokrātiskā valsts pārvaldes sistēma daļēji radusies kā atbilde uz tiem nekompetentiem, savtīgiem un gadījuma rakstura politiķiem, kas bijuši un ir pie varas.

Protams, visi nav tādi. Bija un ir godprātīgi un profesionāli politiķi. Ja vien ierēdņi stāstītu savu pieredzi publiski… No tā sanāktu rakstu sējumi ar liecībām par neskaitāmām situācijām, kas apliecinātu ierēdniecības talantu un spējas nodrošināt valsts aparāta funkcionētspēju, amortizējot politiķu neprofesionalitāti un reizēm arī brutālas koruptas intereses.

Tie, kas savā politiskajā retorikā izvēlas slānīt ierēdņus kā šķiru, faktiski izvēlas vieglo populisma taku. Vērojot aktīvākos šīs līnijas uzturētājus, varu apgalvot, ka viņu pieredze politikā un valsts pārvaldē ir teiksim – pieticīga. Savukārt zināšanu, saturiskā piedāvājuma un rīcības plāna neesamība tiek maskēta ar skaļiem saukļiem un reizēm arī balsi.

Uzdrošināšos apgalvot, ka vairākums ministrijās un valsts iestādēs strādājošo ir godprātīgi sava darba darītāji. Tikpat lieli mūsu valsts patrioti, ja ne lielāki, kā skaļie optimizācijas solītāji. Uzdrošinos apgalvot, ka tieši no politiskās vadības ir ļoti atkarīgs, cik radoši, motivēti, moderni strādā ierēdņi. Ja ministriju vada gadījuma cilvēks, kam izpratne par nozari labakajā gadījumā ir ziņu virsrakstu līmenī. Ja ministrs brutāli – atklātāk vai slēptāk – “dzen” cauri noteiktas intereses, tiešāk vai maskētāk darot zināmu, kam jāuzvar konkursos, kādus grozījumus normatīvajos aktos jāpiekārto. Ja parlamentārais sekretārs faktiski ir subsidētā darba vieta, kuram vēl jānodrošina dienesta auto. Ja ministrs savāc biroju, kas terorizē un pazemo ministrijas darbiniekus. Ja ministrs nespēj pieņemt lēmumus. Ja ministrs sirgst ar “pēdējā apmeklētāja” sindromu un maina viedokli pāris reizes dienā. Ja ministrs savās neizdarībās un politiskajās neveiksmēs vaino ierēdņus un soda tos par savām kļūdām. Ja ministram šķiet, ka ar viņa atnākšanu sākusies pasaule, jo pirms tam bijis tukšums. Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Arī par deputātiem.

Visi šie gadījumi ir no dzīves. Nekas nav izdomāts. Pieskaitiet klāt nemitīgās ministru un valdību maiņas.

Pieskaitiet klāt visai izplatītu parādību Latvijas politiskajās aprindās – politisko mazdūšību un nepopulāru lēmumu atlikšanu. Apmeklējiet vienu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi klātienē.

Tā ir ierēdņu ikdiena. Teiksiet, ierēdņiem ir jāziņo par politiķu koruptīvām rīcībām, jāiestājas pret nejēdzīgiem lēmumiem, jābūt skaļiem un aktīviem. Jā. Un tas arī tiek darīts. Tomēr ierēdnim uz darbu katru dienu nav jānāk kā uz fronti, kurā jānotur nekompetentu politiķu spiediens. Tādēļ pārmaiņas pēc mēs, politiķi, varētu pamēģināt sākt ar sevi. Ar kvalitatīviem un profesionāliem deputātu kandidātu sarakstiem, ar ministru kandidātiem, kam ir izpratne par vadību un vēlams arī nozari, ar saturīgām partiju un priekšvēlēšanu programmām. Lai ierēdņi var būt radoši, iedrošināti, motivēti strādāt kopā ar politisko vadību, nevis būtu spiesti kalpot par aizsargvalni politisku nejēdzību, savtīgu interešu un neprofesionalitātes aizkavēšanā.

 

Autore ir bijusī Saeimas deputāte