Kā tūkstošgades paaudzes “dzīvot nost” pieeja ietekmēs viņu nākotni

Pēdējo gadu laikā Latvijā ir atgriezusies izaugsme – to sajūtam gan algu kāpumā (vidējā alga pēdējo piecu gadu laikā pieaugusi par trešdaļu), gan novērojam dažādās biznesa nozarēs un redzam iedzīvotāju pirktspējā un cenu kāpumā. Arī uzkrājumos – 2017. gada beigās Latvijas iedzīvotāji depozītos un banku kontos bija uzkrājuši 6,3 miljardus eiro, kas par diviem miljardiem eiro pārsniedz uzkrājumus 2010. gada beigās.

Tomēr tā naudas daļa, ko cilvēki izraugās atlicināt savām vecumdienām, aug daudz gausāk, un liela daļa iedzīvotāju aizvien dzīvo ilūzijā par prāvu pensiju, kas krietni pārsniedz reāli sagaidāmo pensijas lielumu, liecina Swedbank pētījums.

Ekonomika allaž ir attīstījusies kāpumu un kritumu ceļā – viens cikls nomaina nākamo, ir vērts mācīties no kļūdām, lai nākamajā lejupslīdes fāzē esam vairāk sagatavojušies nekā pirms tam. Viena no šādām mācībām ir uzkrājumu veidošana labajos laikos, kas ļaus pārlaist ekonomikas “ziemu”.

Tieši tāpēc tagad – augšupejas brīdī – ir īstais brīdis, lai brīvos līdzekļus novirzītu uzkrājumiem un pieradinātu sevi pie neliela ikmēneša maksājuma savai nākotnei.

Izvērtējot dažādu paaudžu finansiālo situāciju un paradumus, secināms, ka lielākās iespējas veidot uzkrājumus ir tā saucamajai tūkstošgades paaudzei (vecumā no 21 līdz 34 gadiem), taču šajā vecumā visbiežāk cilvēki par vecumdienām izvēlas vēl nedomāt un cer, ka viņu ienākumi būs pietiekami arī nākotnē.

Swedbank veiktais pētījums atklāj, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju gribētu doties pensijā jau līdz 61 gada vecumam, kas ir mazāk nekā jau esošais un sagaidāmais pensionēšanās vecums. Turklāt 61% paļaujas uz valsts pensiju un mēnesī vēlētos saņemt vidēji 877 eiro, lai gan vidējā no jauna piešķirtā pensija ir tikai 336 eiro mēnesī. Tas uzskatāmi parāda plaisu starp vēlmēm un realitāti.

Taču pašu savlaicīga rīcība uzkrājumu veidošanā vecumdienām, kā to paredz arī valstī izveidotā trīs līmeņu pensiju sistēma, aizvien ir nepietiekama, jo uzkrājumus vecumdienām privātajos pensiju fondos veido tikai aptuveni 30% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Tas ir īpaši kritiski, jo Latvijas sabiedrība, tāpat kā visa pasaule, noveco un strādājošo, kuri spēj uzturēt šodienas pensionārus, kļūst arvien mazāk, bet laiks, kas jādzīvo kā “pensionāram”, kļūst tikai garāks.

Sliktākais no iespējamajiem scenārijiem ir rīcības noliegšana pirms reālu darbību sākšanas un iedziļināšanās problēmjautājumā. Tūkstošgades paaudze bieži norāda uz neiespējamību izveidot pietiekamu uzkrājumu vecumdienām, jo viņiem nepietiek līdzekļu, ko novirzīt uzkrājumu veidošanai, kur nu vēl 10% apmērā no ikmēneša ienākumiem, ko nereti min finanšu plānošanas kontekstā. Šāda tendence novērojama ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – jaunieši pat nesāk veidot uzkrājumus, tā vietā lemj par labu pieejai “dzīvot nost” un visus ienākumus iztērēt. Angliski saka YOLO jeb “you only live once” (mēs dzīvojam tikai vienreiz).

Taču jāņem vērā, ka Latvijā iedzīvotājiem pēc 65 gadiem ir viens no visaugstākajiem nabadzības riskiem, mūsu mūža ilgums arvien pieaug, bet valsts tautsaimniecība nav tik attīstīta, lai nodrošinātu iedzīvotājiem tādus pabalstus un pensijas, par kādiem viņi sapņo.

Apziņa par uzkrājumu nepieciešamību, lai dzīves kvalitāte saglabātos salīdzinoši augsta arī vecumdienās, pieaug, cilvēkiem kļūstot vecākiem. Bieži tas notiek pārāk vēlu. Mūsu pētījums liecina, ka jauniešiem līdz 21 gada vecumam uzkrājumi vispār nav nepieciešamību “sarakstā”, tūkstošgades paaudze ir gatava uzkrāt tikai tad, ja vēl atliktu nauda pēc pirkumu izdarīšanas un ceļošanas. Taču pēc 45 gadiem šī kļūst par vienu no prioritātēm.

Lai arī ik gadu pieaug to iedzīvotāju skaits, kuri sāk veidot uzkrājumu savām vecumdienām, tomēr uzkrājumus sākam veidot pārāk vēlu. To apliecina dati par privāto pensiju fondu dalībniekiem – 2017. gadā vidējais privātās pensijas krājējs bija 47 gadus vecs. Taču laikam uzkrājumu veidošanā ir izšķirīga nozīme: jo ātrāk sāk krāt, jo vairāk ir iespējams sakrāt. Te jāņem vērā, ka daudzas ikdienas vajadzības, protams, “konkurēs” ar nākotnes uzkrājumu, tāpēc reālistisks mērķis ir pievērsties uzkrājumu veidošanai laikus, sākot atlicināt kaut vai nelielu summu, piemēram, 20 – 30 eiro mēnesī. Šāda iemaksa 20-30 gadu vecumā var dot iespēju ilgākā laikā izveidot būtisku uzkrājumu, savukārt 40-50 gadus vecajiem, lai sasniegtu to pašu mērķi, iemaksām būtu jābūt jau ap 10% no viņu ienākumiem.

Varam secināt: “Ja jaunība zinātu, ja vecums spētu.” Proti, gados jaunajiem ir visas iespējas ar salīdzinoši nelielām ikmēneša iemaksām nodrošināt savu nākotni, bet viņi parasti nesaprot, cik tas ir svarīgi. Savukārt esot tuvu pensijas vecumam, nepieciešamība ir skaidri saskatāma, bet iespēja īsā laikā izveidot nepieciešamo uzkrājumu ir ļoti ierobežota.

Tāpēc godīgi un kritiski pārskatot savus ikdienas tēriņus, iespējams, pamanīsim lietas, bez kurām mēs šodien varētu iztikt, lai nākotnē pietiktu naudas nepieciešamākajam. Jā, mēs dzīvojam vienreiz, taču vecumdienas nevar tikt izslēgtas no mūsu dzīves stāsta.

 

Autors ir Swedbank Apdrošināšanas un investīciju jomas vadītājs