Kaspars Kalvītis

Izmēģina ekstrēmus piedzīvojumus riteņkrēslā

Kaspara (31) dzīvokļu mājas ārdurvis man atver viņa asistents Andrejs un vedina kāpt augšā pa trepēm. Gar margām ir iestiprināta pamatīga metāla sliece, un pie Kaspara dzīvokļa durvīm stāv ielocīta platforma — tas ir riteņkrēsla pacēlājs, ko Limbažu pilsētas dome ierīkoja šajā mājā piecus gadus pēc tam, kad puisis palika uz gultas.

Liktenīgā avārija notika Ventspils mototrasē, Kasparam toreiz bija tikai četrpadsmit gadu. Viņš ar motosportu nodarbojās jau no desmit gadu vecuma un todien izmēģināja jaunu motociklu. Krita, un spēkrats uzgāzās viņam virsū, pārlaužot mugurkaulu un paralizējot jaunieša kājas, savelkot rokas. Mediju arhīvos var atrast vecus rakstus par šo traģēdiju — tie vēsta par cerībām uz izveseļošanos, par Kaspara vecāku neatlaidīgo cīņu ar nelaimi, skolasbiedru un draugu atbalstu mācībās. Toreiz visi ticēja un cerēja, ka Kasparam atkal izdosies nostāties uz kājām un braukt ar moci, taču šādas cerības ir izrādījušās pārdrošas, Kaspars ir cilvēks ar invaliditāti, taču… taču tas ne mazākajā mērā nav salauzis viņa garu.

Kaspara mamma mani cienā ar kafiju, un, kamēr mēs runājam, viņa asistents rosās pa virtuvi, gatavo pusdienas. Šovakar viņiem abiem paredzēts braukt uz Rīgu, runāties par jaunu projektu ar iespējamajiem sadarbības partneriem. Kaspars pats sēž pie stūres — mašīna ir piemērota tāda cilvēka vajadzībām, kam nekustas kājas un roku pirksti, un Kasparam ļoti, ļoti patīk braukt. Asistenta uzdevums ir iedabūt Kasparu mašīnā, izdabūt no tās un iesēdināt riteņkrēslā — bez palīga Kasparam nāktos sēdēt mājās. Daļu no asistenta izmaksām sedz valsts, bet tā ir tik niecīga summa, ka ar to nepietiek, tāpēc nākas krietni piemaksāt. «Citreiz esam kopā veselu nedēļu no vietas, ja kaut kur sanāk braukt. Ja ikvienam cilvēkam ar invaliditāti būtu asistents, viņš varētu mācīties, izglītoties, strādāt, maksāt nodokļus, būt darba tirgū, būt aktīvs pilsonis — gan pats justos labāk un socializētos, gan apkārtējie saprastu vairāk. Sēdēt mājās un saņemt pabalstu — tās tādas padomju domāšanas atliekas,» saka Kaspars. Viņš daudz smejas un joko, ar viņu ir ļoti viegli sarunāties.

Ikdienā Kaspars darbojas invalīdu un viņu draugu biedrībā Apeirons, bet pagājušo gadu strādājis videostudijā, televīzijā Re:TV vadījis raidījumu par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Trīs ceturtdaļas, kurā nodrošinājis raidījuma «trako» pusi — «piešķilt raidījumam dzirkstelīti, tā teikt». Viņš devās visādos piedzīvojumos, filmēja tos un stāstīja par savām sajūtām. Gada laikā viņš izmēģinājis to, ko ne katrs vesels cilvēks atļautos, — lēcis riteņkrēslā ar gumijām no Siguldas gaisa trošu vagoniņa, lidojis ar deltaplānu, izmēģinājis brīvo lidojumu vēja tunelī Aerodium un mežonīgā ātrumā traucies ar bagiju pa 3×3 trasi blakus pilotam. Tuvākā laika plānos viņam ir padomā lēciens ar izpletni, bet tam jāgatavojas pamatīgāk un droši vien jādodas uz Lietuvu, jo tikai tur ir speciālisti, kas varētu realizēt lēcienu ar instruktoru un riteņkrēslu — tam vajagot īpašu sagatavošanos, jo jāmāk pasaudzēt kājas piezemēšanās brīdī.

Šogad Kaspars ir uzņēmies vadīt kāda portāla izveidošanu, kas saistīts ar invaliditāti un asistentiem. Vēl viņš darbojas Latvijas Motosporta federācijā par mājaslapas uzturētāju un sociālo kontu apkalpotāju — no motosporta galu galā nemaz tik tālu tomēr nav aizgājis.

Pēc izglītības Kaspars ir ekonomists. Sākumā gribējis mācīties Rīgas Ekonomikas augstskolā, jo tur bijusi laba vides pieejamība — lifti, uzbrauktuves —, taču viņš nav izturējis konkursu. Atzīst, ka labi vien ir, jo šajā skolā pat staigājošiem cilvēkiem esot grūti, milzīga slodze. Tad izpētījis Rīgas Stradiņa universitāti un atklājis, ka arī tur ir pieņemama vides pieejamība, un pirmo gadu braukājis uz Rīgu no Limbažiem katru rītu — cēlies četros, divas stundas ceļā, mācības un atpakaļ. Miegam palikušas labi ja 3—4 stundas. «Jāievēro arī sēdēšanas režīms, daudz jākustas, jāvingro — citādi var iedzīvoties izgulējumos, un tad ir vakars uz ezera, visi projekti atkrīt.» Trešā kursa beigās tā arī notika, un visu vasaru Kaspars pavadīja slimnīcā un operācijās. Ceturto kursu sāka ar lielām sāpēm, taču nav gribējis atvadīties no kursabiedriem un mācības tomēr pabeidza.

Ņemoties pa vairākiem projektiem, tajā skaitā aktīvi piedaloties pašvaldības dzīvē un asistējot jauno būvniecības projektu plānošanā, Kaspars savus vislielākos sapņus un rosību velta tam, lai uzkonstruētu īpašu sakabi riteņkrēslam — tā priekšā pievienojamu motorizētu riteni, kas pielāgojams jebkuriem ratiņiem un ievērojami atvieglo pārvietošanos. Ar šādi aprīkotu riteņkrēslu būtu iespējams braukt pa bruģi, granti, zālieniem, apmalēm. Pasaulē jau šāda ierīce ir izgudrota un eksistē, taču tā diemžēl ir ļoti dārga, maksā 5000 eiro un vairumam cilvēku ar invaliditāti nav pieejama. Kaspars pašreiz sadarbojas ar RTU Dizaina fabriku un vāc kopā komandu, apgūst start-up pamatus un plāno tuvākajā nākotnē realizēt savu projektu, un veiksmes gadījumā sākt ražošanu.

«Es ļoti gribu uz Ameriku aizbraukt, uz Kaliforniju — man tur draugi dzīvo un aicina ciemos. Padārgs projekts, bet arī tas man ir plānā,» smej Kaspars. «Katram ir sava misija un liktenis — vienam jācīnās ar azartspēlēm, citam ar alkoholu. Es nekad neesmu domājis, kāpēc tas ar mani notika. Kāpēc tieši ar mani? Kā notika, tā notika, ar to ir jādzīvo.»

Intervijā ar Kasparu norunāju divreiz ilgāk nekā ar citiem šī izdevuma varoņiem un burtiski piespiežu sevi celties un doties — jo ar viņu ir interesanti. Gaiši un bezgala, bezgala optimistiski.

Kāpēc Limbaži?

Te es jūtos kā mājās — pietiek pabūt prom piecas dienas, kā jau ilgojos nokļūt atpakaļ.

Moto: dzīvē neko nevar zaudēt, var tikai iegūt, un — jo tu ilgāk dzīvo, jo vairāk iegūsti.