Jura Bartkeviča spēle var šķist pat pārāk ieturēta un lakoniska. Taču tā ir daļa no Irbītes tēla. Publicitātes foto.
Izrāde Zibeņu domas. Irbīte ir precīzs un saliedēts komandas darbs, un iestudējuma vienkāršība ir tikai šķietama
Eduarda Smiļģa un Talsu ielas sateka kļūst par patiesi teātra pārņemtu vietu. Maijā no Spīķeru kvartāla tur pārcēlies, darbu atsāks Dirty Deal Teatro, un arī pašā Smiļģa mājā — Teātra muzejā — tiek spēlēts daudz un interesanti. Mūzikas un mākslas atbalsta fonda (MMAF) producētā izrāde Zibeņu domas. Irbīte ir tikai viena no tām, ko tur iespējams redzēt.
Izrāde par gleznotāju Voldemāru Irbi, baskāji Irbīti, ir turpinājums MMAF konsekventi producētajām izrādēm par radošiem cilvēkiem — tas sākās ar Baņutas Rubesas sarakstīto un režisēto monoizrādi Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam (2008), ko aktrise Indra Burkovska spēlēja tieši Latvijas preses karalienei reiz piederējušajā namā. Pēc tam tapa vairāki iestudējumi par gleznotājiem — Pauļuks. Rāmji (2010, rež. Inese Mičule) un Padegs un Padegs (2015, rež. Varis Piņķis) izstāžu zālē Arsenāls, bet uzvedums No Rozentāla (2016, rež. Paula Pļavniece) notika Nacionālajā mākslas muzejā, turpat līdzās Jaņa Rozentāla darbiem. Tās bija lakoniskas un koncentrētas izrādes, dažādiem režisoriem un aktieriem cenšoties atminēt, kas īsti ir talants — balva vai nolemtība. Un tām īpašu uzticamību ikreiz piešķīra arī mākslas telpa, kurā tās tika spēlētas.
