Sapnis par privātmāju – vai tam lemts piepildīties?

Aizvien biežāk izskan ziņas un vērtējumi par ekonomikas procesiem, kas norāda uz izaugsmes tendencēm, tajā skaitā arī mājokļu pirkšanas un pārdošanas jomā. Proti, iedzīvotāju ienākumi aug, aizņēmumu procentu likmes jau ilgstoši turas salīdzinoši zemas, arī bankas izrāda gatavību un vēlmi izsniegt aizdevumus. Protams, pieaugušas arī nekustamā īpašuma cenas, tomēr no finansiālo aspektu skatupunkta mājokļu pieejamība palielinājusies kā Latvijā, tā arī tuvākajās kaimiņvalstīs (Lietuvā un Igaunijā). Lasot vai klausoties ekonomistu vērtējumus, šķiet, nevienam vien neviļus radies jautājums – ko tas īsti nozīmē ierindas iedzīvotājam, kurš apsver vai jau mērķtiecīgi plāno mājokļa iegādi?

Lai izprastu, kā šajos apstākļos un skaitļos patiesi jūtas Latvijas iedzīvotāji, noskaidrojām, vai iedzīvotāji izjūt ienākumu pieaugumu. Vai tas ir pietiekams, lai būtu iespējams īstenot plānus un pat sapņus par jaunas mājvietas iegādi? Cik liela ir plaisa starp vēlmēm un realitāti un vai tā mainījusies pēdējo gadu gaitā? Kā arī – kāda ir Latvijā iekārojamākā sapņu dzīvesvieta un kas nosaka tās pievilcību iedzīvotāju vērtējumā.

Kā izrādās, vairākums Latvijas iedzīvotāju (70%) jau mīt sev piederošā mājoklī. Šī tendence gadu no gada pastiprinās – saskaņā ar iedzīvotāju aptauju, lēnām tiek izmaksātas hipotekārās kredītsaistības un arīdzan samazinās īrēto dzīvokļu skaits.

Likumsakarīgi, ka arī vēlmēm un vajadzībām iegādāties jaunu mājokli ir tendence sarukt. No vienas puses, skatoties uz ienākumu pieaugumu, varētu šķist, ka, maksātspējai palielinoties, ne mazums vēlētos savu mājokli mainīt pret ko labāku, tomēr tā vis nav. Patlaban Latvijas iedzīvotāji jūtas droši tiktāl, lai plānotu esošā mājokļa labiekārtošanas un uzlabošanas darbus. Tas nepārprotami liecina par piesardzību un norāda, ka ienākumu kāpums nav bijis tik spēcīgs, lai ļautu plānu ziņā atvēzēties plašāk.

Interesanti, ka piesardzība neliedz kalt optimistiskus nākotnes plānus. Katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs tuvāko divu gadu laikā jau pavisam reāli plāno iegādāties jaunu nekustamo īpašumu, turklāt pamatā noskatīta tiek privātmāja. Jāpiebilst, ka šogad salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem iedzīvotāji ir vistuvāk savu sapņu realizēšanai – tie gan sapņo (67%), gan arī jau pavisam reāli plāno pirkt privātmāju (42%). Vēl pagājušajā gadā par māju sapņoja tikpat (67%), bet realitātē lielākā daļa lūkojās sērijveida dzīvokļa virzienā (46%). Tātad tā iedzīvotāju daļa, kuri ir finansiāli spējīgi iegādāties jaunu mājokli, nu atļaujas lūkoties privātmājas virzienā, kamēr pārējie drīzāk plāno lielākus vai mazākus labiekārtošanas darbus jau esošajā mājvietā.

Nav pārsteigums, ka entuziastiskākie un naskākie mājokļu iegādes jautājumos ir gados jaunākie. Potenciālo mājokļa pircēju raksturo privātā sektorā strādājoša persona vecumā līdz 35 gadiem, ar bērniem, augstāko izglītību, vidēji augstiem līdz augstiem ienākumiem. Šeit jāatzīst, ka trāpīga ir ALTUM jaunizveidotā atbalsta programma jaunajiem profesionāļiem, kas palīdz risināt pirmās iemaksas problēmu tieši tai sabiedrības daļai, kas ir ar augstāko dzīvesvietas iegādes potenciālu, taču nespēj salīdzinoši īsā laika posmā iekrāt nepieciešamo līdzmaksājuma summu. Ar programmas palīdzību jaunie un perspektīvie profesionāļi var tikt pie kārotā mājokļa un iekārtot savu dzīves vidi tālāku panākumu kaldināšanai.

Jauna īpašuma iegādi visbūtiskāk ietekmējis tieši ienākumu pieaugums pašu iedzīvotāju vidū, ļaujot šogad apņēmīgi lūkoties jauna mājokļa virzienā. Vēl pagājušajā gadā ienākumu pieaugumu atzina tikai niecīgs strādājošo skaits, bet nu papildinājumu maciņos sajutusi gana liela Latvijas iedzīvotāju daļa.

Tātad ekonomikas izaugsmi vēstošās tendences avīžu slejās nemelo – to reāli var sajust. Vienlaikus arī novērojams, ka nekustamā īpašuma cenu kāpums nav atstāts nepamanīts – pagājušajā gadā mājokļa cenas tika vērtētas kā vairāk pieejamas salīdzinājumā ar situāciju šobrīd, kas arī ir pamatoti. Pieprasījumam augot, aug arī cenas. Ļoti racionālu iemeslu vadīti, iedzīvotāji joprojām lielākoties plāno dzīves telpas iegādi Rīgā vai tai tuvējos novados, kur cenas nebūt nav zemas. Tomēr Rīgas apkārtne vilina ar labāku apkārtējo vidi, infrastruktūru, teritorijas attīstību, ērtu sabiedrisko transportu un darba iespējām.

Tiem, kurus satrauc Latvijas lauku reģionu mazapdzīvotība, par mierinājumu jāteic, ka Rīgas pievilcība nav universāla un tā neuzrunā itin visus. Ļaujot vaļu sapņiem par iespēju dzīvot jebkurā Latvijas vietā, vairākums norāda, ka neko mainīt nevēlas un labprāt paliktu dzīvot turpat, kur tagad (64%). Savukārt vēlme pēc labākas un sakoptākas apkārtējās vides ar atpūtas un dabas baudīšanas iespējām ir galvenais stimuls tam, kāpēc katrs trešais Latvijas iedzīvotājs ļoti labprāt vēlētos mainīt līdzšinējo dzīvesvietu. Diemžēl šādu soli daudziem neizdodas spert, jo vietās, kur labprāt gribētos pārcelties, īpašuma iegāde no cenas viedokļa ir pārāk nesasniedzams sapnis. Ja šāda šķēršļa nebūtu, daudzi būtu gatavi pārcelties uz jaunu mājokli un ieviest kardinālas izmaiņas savā ikdienas ritējumā, kas saistās gan ar jaunu darba iegūšanu, gan ikdienas gaitu pārorientēšanu (skola, radi, draugi, hobiji utt.).

Patiesi priecē fakts, ka ekonomikas augšupeju iedzīvotāji izjūt arī individuālā līmenī un daļa var apgalvot, ka ienākumi ir pieauguši, par esošo darbavietu jūtas pietiekami stabili un sapnis par savu privātmāju aizvien vairāk pietuvinās realitātei. Tomēr tā ir tikai daļa Latvijas iedzīvotāju, kamēr pārējiem nekustamā īpašumu cenas joprojām šķiet nepieejamas un lielākie plāni saistīti ar ieguldījumiem esošās dzīvesvietas uzlabošanai.  Laiks rādīs, vai tuvākajos gados būs tendence sarukt to iedzīvotāju skaitam, kuri labprāt vēlētos iegādāties jaunu mājokli, tomēr nevar to atļauties. Katrā ziņā procesi darba tirgū, kreditēšanas jomā un ekonomikā kopumā vieš pamatotas cerības, ka sapnis par savu māju kļūs aizvien sasniedzamāks.

Autore ir Swedbank Finanšu institūta eksperte