No kreisās: Ilze Pukinska, Rihards Jakovels un Ieva Puķe. Foto — Matīss Markovskis
Izrādē Vidzemnieki režisore Indra Roga paraudzījusies uz Blaumaņa daiļradi kā nebeidzamu stāstu par latviešiem
Indrai Rogai šis lieluzvedums, pirmais kopš stāšanās Valmieras teātra mākslinieciskās vadītājas postenī, noteikti ir ļoti svarīgs darbs un arī krustpunkts, kur satek kopā nozīmīgi iepriekšējo gadu ceļi. Tam viņa izvēlējusies autoru, kurš gan t-uvs latvieša sirdij, bet ko palaikam aizmirstam pārlasīt, domādami, ka tāpat jau labi zinām, — Rūdolfu Blaumani.
Vidzemniekiem dramaturģe Justīne Kļava sarakstījusi lugu, ņemot motīvus un valodu no turpat vai visām Blaumaņa novelēm — Indrai Rogai raksturīgi uzvest kādu darbu, iekožoties uzreiz visā autora daiļradē. Nu jau par valmieriešu leģendu kļuvušo Mihaila Bulgakova Zojas dzīvokli režisore iestudēja, raugoties no Meistara un Margaritas perspektīvas, un arī Doktoru Živago uzveda kā Borisa Pasternaka daiļrades un uzskatu kvintesenci.
Vidzemnieki turklāt tapuši tīri antīko uzvedumu garā: trijās daļās skatot dzīvi vispirms kā traģēdiju, pēc tam kā komēdiju un visbeidzot kā satīru drāmu, kurā caur smiekliem pie tā paša nelabā gala vien varoņi nonāk.
Atrast citu aktierspēli
Roga palaikam spēj paskatīties uz vispārzināmu lietu, it kā tai nebūtu nekādas priekšvēstures. Nacionālā teātra Skroderdienās varoņiem liktenīgā Līgonakts ieguva pavisam citu spriedzi, jo lija kā pa Jāņiem un viss notika skrējienā, no slapjuma glābjoties.
Vidzemnieku pirmajā daļā Naids režisore tā palūkojusies uz Lejas Spijēnu saimnieci, kas, bez mīlestības noprecēta, dzen kapā vīru un saimi. Ievas Puķes Lejas Spijēnu saimniece jeb Madāma kļūst par pirmā cēliena — tajā sapludināti noveļu Spijēnos un Romeo un Jūlija notikumi — centru. Ne jaunie mīlētāji, kas vecāku ienaida un noklusētās patiesības dēļ dodas nāvē, bet Madāma ir traģiskā varone. Bāla, savos vājnieces ģērbos kā līķautā ietinusies, viņa nevis runā — šajās mājās neviens nesaka to, ko domā —, bet izdejo savu salauzto likteni, celdamās lidojumam un krizdama, raudamās ārā no kroples ķermeņa un aizvien no jauna tajā atgriezdamās (Ingas Raudingas horeogrāfija).
Jau pirmajā uzveduma daļā atklājas vēl kāds režijas mērķis — atrast citādu aktieru eksistences veidu, kas nebūtu sadzīvisks un dzīveslīdzīgs, un tomēr būtu skatuves patiesība. It kā starp varoni un zemi būtu gaisa slānis, kas viņu nes. Šo īpašo veidu par savu ir padarījusi Ieva Puķe. Tajā brīvi jūtas arī Elīna Vāne Kalna Spijēnu saimnieces Annas lomā, sākumā pat nepazīstama savā ne sievietes, bet pusizdzisušas ēnas veidolā. Šo nereālistisko eksistenci var sajust kroga skatā, ko horeografējusi Raudinga. Taču tas vēl nav īsti atrasts citos tēlos. Bet bez šī «gaisa slānīša» tas, kas nav reālistisks, izskatās uzspēlēts kā sliktā pašdarbībā.
Dzīve kā komēdija
Toties citādā dzīves intensitātes izjūta uzplaukst komēdijas žanrā otrajā cēlienā Prece. Un atkal notikumu centrā ir Ieva Puķe — kalpone Ilze. Negribēdama, lai mīļais ņem par sievu nevis aiz mīlestības, bet mātes atstātās naudas dēļ, viņa vīst un kalst, un nēsājas apkārt ar plāksnīti, uz kuras rakstīts nenovēršamais «paiet daudzi gadi». Bet jūtas tikpat viņu saista pie iecerētā Jāņa (Rihards Jakovels), kurš, karadienesta apdraudēts, iekrīt atraitnes Lieldālderietes klēpī — viņu, kvēlu kā pēdējo rozi, spoži spēlē Ilze Pukinska.
Šajā cēlienā visi patiešām skrien pa gaisu. Smieklos un komiskās ķezās ansamblis vienojas kā bišu spiets. Katru te varētu izcelt un ar baudu aprakstīt: kā Elīnas Vānes Kļaviņmāte ķemmē savu un dēla kazādas vestīti, kā Alises Danovskas Trīne dresē savu saimi, kā Rūtas Dišleres Zirnīšu Marija vilina, par mīlas ieroci grābekli izmantodama, kā sačervelējas, bet nezaudē dūšu Elīnas Dambes Ieva, vecu vīru noprecējusi. Tas ir Blaumanis, kas bēdu zem akmeņa palicis — kā Elmāra Seņkova Trīnē vai leģendārajā Arnolda Liniņa Īsā pamācībā mīlēšanā.
Neizdevusies dzīve
Trešajā cēlienā Zaldāti režijas uzdevums ir ļoti sarežģīts — nospēlēt neizdevušos dzīvi caur smiekliem, kāpināt līdz galam skriešanu pa gaisu, lai jo sāpīgāks būtu kritiens, turklāt komiskajam ir griezīga skaņa. Izrādes kostīmos, ko veidojusi Anna Heinrihsone (viņa ir arī uzveduma scenogrāfe), nu valda melnā krāsa, atšķiras tikai viens — Kārļa Freimaņa Svešais, tiklab zaldātu vervētājs no Bērtuļa pirksta vai burvju mākslinieks no Stāsta par cūku, kura runājuse, tiklab pats nelabais.
Šajā daļā, tāpat kā izrādes pirmajā cēlienā, vēl ir lielas rezerves — varbūt tikai spēles gaitā un saskarsmē ar skatītāju reakciju iespējams līdzsvarot aktieru izpratni par vienotu eksistences veidu. Un, pilnīgi noteikti, tikai spēlējot jaunie aktieri iegūs pieredzi, atbrīvotību un izturību.
Tie trīsarpus punkti izrādes vērtējumā ir likti ar lielu cerību uz izrādes tālāku izaugsmi.
oooc
Vidzemnieki. Nākamās izrādes 13. un 15. martā. 12,5—17 eiro.
