Foto — Shutterstock
Jebkura ramen pamatā ir prasmīgi pagatavots buljons. Parasti tas ir labi glabāts dzimtas noslēpums
Kauns atzīties, taču Japānas bijušajā galvaspilsētā Kioto mana gastronomiskā interese trīs dienu garumā nesniedzās diezcik tālāk par centrālo dzelzceļa staciju. Pēc iebraukšanas svētdienas vakarā visi tradicionālie restorāni vecpilsētā bija slēgti. Un stacija izrādījās vienīgā vieta, kur tikt pie maltītes. Kas gan būtu domājis, ka turpat atgriezīšos arī nākamajās dienās?
Sevis aizstāvībai uzreiz jāpiebilst, ka japāņu stacijas ir apbrīnas vērts «kosmoss». Neticama tīrība un punktualitāte. «Nē, nākamais ātrvilciens uz Kioto pilnīgi noteikti nebūs paredzētajā laikā,» prātoju pie sevis Tokijas stacijā. Līdz atiešanai bija palikušas septiņas minūtes, bet no vilciena ne miņas. Pasažieri jau kārtīgi sastājušies rindās, sekojot elektroniskām norādēm un zīmētām bultām uz perona, kur tieši piestās biļetē norādītā vagona durvis. Sastāvs ieripoja sešas minūtes pirms atiešanas, pusotrā minūtē izkāpa visi iepriekšējie pasažieri, tad vagonos iesoļoja rozā virsvalkos ģērbta apkopēju brigāde, kas savu darbu paveica pāris minūtēs. Izkāpa kopā ar konduktoru, kurš paklanoties nodeva stafeti savam kolēģim. Nākamie pasažieri vietas ieņēma pusotrā minūtē, un vilciens sāka ripot, kad pulksteņa rādītājs pieslīdēja pie paredzētā atiešanas laika minūtes. Lūk, tā!
