Džonija «Ērgļa» Bairona lomā Juris Žagars (pa labi), Rudais — Lauris Dzelzītis. Foto — Mārtiņš Vilkārsis
Dailes teātra Jeruzaleme — izrāde, kas īsti nav piedzimusi
Izrāde sākas uz augstas nots. Juris Žagars ar efektīgu roku balstu atsperas uz ūdens mucas malām un burtiski ienirst tajā. Iznirst, noskurinās, skatītāju acu priekšā sagatavo krietnu puslitru paģiru kokteiļa (jēlas olas, ja nemaldos, trīs) un vienā piegājienā to izdzer. Zāle sajūsmā noelšas. Pēcāk ne reizi dzirdēju, ka pēc šīs ainas priekškaru varēja arī vērt ciet. Skarbi, bet ne netaisnīgi — režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā Jeruzaleme ir neizmantota iespēja.
Britu dramaturga Džeza Batervērta luga izceļas ar citātu pārbagātību, kas padara to par interesanti šifrējamu rēbusu, bet arī par citā kultūrā grūti pārnesamu darbu. Ko es ar to domāju? Batervērts runā tādā kā kultūras bezapziņas līmenī — gandrīz katrs vārds ir atsauce. Piemēram, Latvijā neiespējami nezināt, ka Sprīdītim ir lāpsta, bet Lāčplēsis ir… «dzīvs!» (un alus šķirne). To nemācās, bet uzsūc caur ādu. Tāpat Jeruzalemē — teksts ir pārsātināts ar atsaucēm, alūzijām, turklāt par visu — mākslu, politiku, vēsturi. Luga ir anglosakšu kultūras destilāts un kā tāda — interesanta. Taču ko ar to darīt ārpusniekam? Saprast, vai un kāpēc stāsts attiecas uz mums, un izdomāt, kā to pārtulkot.
