Par sociālo atbildību, kas nav tikai “buzzword”

Ņujorkā bāzētās investīciju korporācijas BlackRock vadītājam Lorensam Finkam (Laurence D. Fink) ir izdevies pasaules biznesa līderu uzmanību pievērst kādai nozīmīgai, taču aktualitāti pēdējos gados zaudējušai tēmai – biznesa atbildībai pret sabiedrību. Viņa vēstule uzņēmumu vadītājiem ir guvusi ļoti plašu rezonansi visā pasaulē – no neparastā vēstījuma analīzes preses slejās līdz pat diskusijām Pasaules ekonomikas forumā Davosā. Vēstuli īpašu padara tas, ka tās sūtītājs ir viens no pasaulē lielākajiem investoriem, bet ne tikai tas vien.

The New York Times janvāra vidū publicēja sleju par L. Finka vēstuli uzņēmumu vadītājiem, kurā tie tiek uzstājīgi aicināti būt atbildīgākiem pret sabiedrību un nedomāt tikai par savu peļņu vien. Vēstule ir īpaša ar tās paģērošo toni, – L. Finks tajā norāda, ka uzņēmumi bez adekvātas attieksmes pret vidi un cilvēkiem, var zaudēt ietekmīgā BlackRock atbalstu. Šiem vārdiem ir “svars”, jo BlackRock visā pasaulē pārvalda investīcijas aptuveni 6 triljonu dolāru apmērā, dažas dienas pirms vēstules nosūtīšanas rakstīja The New York Times.

“Sabiedrība pieprasa, lai uzņēmumi, kā publiskie, tā privātie, kalpotu arī sociāliem mērķiem. Katram uzņēmumam ir jāspēj ne vien sasniegt tās finanšu mērķus, bet arī jāparāda tās ieguldījums sabiedrībā,” vēstulē saka L. Finks.

Viņaprāt, sabiedrības pieprasījums pēc biznesa iesaistes sociālu problēmu risināšanā saistīts arī ar valdību nespēju tikt galā ar tādiem izaicinājumiem kā darbinieku pārkvalificēšanās, pensionēšanās un citiem.

Citējot viņu, The New York Times norāda, ka šis vēstījums atšķiras no ierastajiem korporāciju ziņojumiem par to atbildību, jo vēstules auditorija ir uzņēmumi, kuros BlackRock ir ieguldījis naudu, un kuri savu akcionāru ieraduši uztver galvenokārt kā peļņas pieprasītāju. Turklāt, tādas korporācijas kā BlackRock tradicionāli tiek uzskatīti par pasīviem investoriem, kurus parasti interesē tikai savu ieguldījumu drošība un atdeve, nevis iesaiste sociālu jautājumu risināšanā.

Finka aicinājums ir iekustinājis kādu senu diskusiju par uzņēmumu lomu sabiedrībā. Vai tiešām biznesam ir vēl kāds plašāks mērķis bez peļņas gūšanas?

Izdevums Forbes BlackRock vēstījumu uzskata par vēstnesi lielākām pārmaiņām un vēstules nozīmīgumu salīdzina ar pirmo iPhone Apple dibinātāja Stīva Džobsa rokās 2007. gadā. Jo “tā ir nonākusi niknas debates par zīmolu sociālo lomu pašā sirdī,” uzsver Forbes.

Lai arī vēstulei jau radušies pirmie pretinieki, kuri stingri iestājas par biznesa kā peļņas guvēja vienīgo uzdevumu, L. Finkam ir izdevies atsākt diskusiju par jautājumu, kurš ilgu laiku ir ticis pārprasts, savā veidā – devalvēts.

Uzņēmumu atbildība pret sabiedrību mums diemžēl asociējas ar vienu no tām tukšajām frāzēm, ar ko uzņēmumi mēģina pateikt, cik atbildīgi tie jūtas, taču praksē šī “korporatīvā sociālā atbildība” parasti nesniedzas tālāk par attiecīgas sadaļas ieviešanu mājas lapā. Tajā mārketinga speciālisti sacenšas šķietami “pareizo” vārdu virknēšanā – ir jāpasaka, ka uzņēmums jūtas atbildīgs pret visu pasauli, tas domā ilgtspējīgi, tas iegulda attīstībā un šādi palīdz arī sabiedrībai. Lūk, trīs šādu vārdu virknējumu piemēri:

“Korporatīvā sociālā atbildība ir būtiska mūsu stratēģijas un uzņēmuma identitātes sastāvdaļa. Tā ir dziļi balstīta mūsu biznesa praksē un uzņēmuma vērtībās.”

“… mērķis ir ilgtspējīga uzņēmējdarbība, kas iespējama, īstenojot godprātīgu un atbildīgu uzņēmējdarbību, balstoties uz uzņēmuma pamatvērtībām un ietekmes pušu iesaisti.”

“… ir sociāli atbildīgs uzņēmums, kas regulāri investē uzņēmuma attīstībā, un tādejādi sekmē ilgtspējīgu attīstību, nekaitējot sabiedrības labklājībai un videi (..).”

Šie daiļrunīgie teksti ir piepildīti ar solījumiem, taču, tos lasot, nepamet sajūta, ka šī ir bijusi obligāta formalitāte, jo ļoti reti tajos pavīd kāda konkrēta apņemšanās. Tiesa, ir atrodami arī patīkami izņēmumi, – tādi uzņēmumi, kas miglainās frāzes atšifrējuši konkrētos soļos, piemēram, aicinot uz darbu braukt ar sabiedrisko transportu, taupīt elektroenerģiju, ūdeni un papīru, šķirot atkritumus, palīdzēt līdzcilvēkiem (piemērs no uzņēmuma Skrivanek mājas lapas). Tomēr kopumā noskaņa pret atbildīgu biznesā ir kā pret nevēlamu kaimiņu, ar kuru nākas sadzīvot, bet labāk viņu nesastapt, neko par viņu nezināt.

Un tomēr. Ja uzņēmums ar visiem tā darbiniekiem ir sabiedrības daļa, tas nedrīkst norobežoties no pasaules vienā aspektā (peļņa kā virsmērķis), taču sagaidīt, ka citos jautājumos pasaulei jābūt pret uzņēmumu atvērtai (piemēram, izglītotu darbinieku “piegādē”). Citiem vārdiem – atbildība pret vidi, kurā dzīvojam un cilvēkiem ar kuriem sadarbojamies – ir plašāks jēdziens, kurā iekļaujas arī peļņas gūšana un abas šīs lietas nav pretnostatāmas. Turklāt, uzņēmuma ieguldījums vidē, kurā tas strādā (nejaukt ar filantropiju) – gan savu darbinieku izglītošanā un viņu pielāgošanā jauniem darba apstākļiem digitālu, automatizētu risinājumu pasaulē, gan ieguldījumi risinājumos, kas samazina ietekmi uz apkārtējo vidi – ilgtermiņā nāks par labu pašam uzņēmumam. Protams, vien tad, ja būsim gatavi domāt plašāk nekā viena, divu gadu perspektīvā. Un tieši tas – domāšanas mēroga maiņa – šķiet, ir L. Finka skanīgās vēstules vadmotīvs.

 

Autore ir zvērinātu advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” partnere un nodokļu prakses grupas vadītāja