Par karu var stāstīt no upuru vai izdzīvotāju viedokļa. Valmieras teātra izrādes Meža meitas režisors Mārtiņš Eihe, cerams, izvēlējies otro iespēju
Mārtiņa Eihes iestudējumus bieži vien ir grūti analizēt kā mākslas faktu. Gan Mana māsa Dailes teātrī (izrāde par garīgi atpalikuša cilvēka vietu un iespējām mūsdienu Latvijā), gan Taņas dzimšanas diena (Ģertrūdes ielas teātrī sarīkota «jubileja» ar ķilavmaizītēm un neprognozējamām ciemiņu runām) ir radītas, lai veiktu pētījumu vai modelētu noteiktu situāciju, kurā mēs, skatītāji, esam līdzdalībnieki, nevis vērotāji. Sociālais vai politiskais mērķis ir nesalīdzināmi svarīgāks par, sacīsim tā, estētiskām lietām.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.