Tieslietu sistēmai jāatzīst trūkumi un jārīkojas

Žurnālisti ir metuši asu izaicinājumu tiesu varai. Pārmetumi balstās uz apmēram desmit gadu ietvaros tiesu praksē vērojamām nenormālībām un pasniegti neordināros vispārinājumos, kas, ja netiks izskaidroti un atspēkoti, pastiprinās sabiedrībā jūtamo negatīvo attieksmi pret tiesu varu un tiesību aizsardzības sistēmu kopumā.

Reakcija no tieslietu sistēmas pārstāvju puses ir dažāda. Vieni uzsver, ka pagājuši termiņi, kuros varētu disciplināri sodīt nogrēkojušos tiesnešus, citi, ka krīzes laika negatīvās parādības jau ir tāla pagātne, vēl citi — ka veikti būtiski grozījumi likumos, ka nedrīkst apdraudēt tiesnešu neatkarības principu. Katrā šādā apgalvojumā ir patiesības grauds, taču nav redzama atbilde uz žurnālistu izvirzīto centrālo jautājumu, proti, vai savlaicīgi neatklāti tiesneša, maksātnespējas administratora un citu amatpersonu likumības pārkāpumi tiek nodoti aizmirstībai un tieslietu sistēma turpina strādāt kā ierasts, vai tajā ir nepieciešami sistēmiski uzlabojumi.

Lai kaut kas mainītos, vispirms jāredz, vai tiesnešu korpuss, Maksātnespējas administrācija, Zvērinātu advokātu padome, Tieslietu ministrija un Tieslietu padome spēj saskatīt un atzīt pagātnē pieļautas tiesu darba nepilnības un veikt sistēmiskas pārmaiņas. Vai arī turpināsies aizsāktā dziesma ar vārdiem “tā gadās, taču kopumā esam labi”. Ir pietiekams pamats apgalvot, ka līdzšinējie pasākumi prasību paaugstināšanā maksātnespējas administratoriem, tiesnešu atestācija, Zvērinātu advokātu padomes aicinājumi advokātiem stingrāk ievērot likumu un ētikas normas, veiktie likumu grozījumi nav pietiekami, lai izslēgtu tiesiskuma apdraudējumus, par kuriem norādīts masu medijos. Problēma nav, piemēram, par to vai pagarināt trīs mēnešu termiņu, kas ar adreses maiņu neļauj maksātnespējas lietai nonākt iecerētā tiesā, bet gan par to, lai nebūtu tādu vēlamāku tiesnešu, nokļūšanai pie kuriem uzņēmumi maina juridiskās adreses un stājas rindā.

Cik bieži tiesnesis drīkst kļūdīties?

Skaidrības labad jāpasaka, ka maksātnespējas lietas, kas ietver arī tiesiskās aizsardzības pasākumu plānus un īstenošanu, ir visai sarežģītas. Tajās saduras finansiālās grūtībās nonākušas personas un viņas kreditoru intereses un daudz atkarīgs no tiesas sākotnēji apstiprinātā rīcības plāna. Plāns apstiprināms vai noraidāms īsos termiņos, taču tā īstenošana var ilgt gadiem. Procesa dalībnieki, kuri pagātnē veikuši darījumus, nereti jau sākotnēji domājuši par to, ka vienam otru “uzmest”, taisījuši pretrunīgus vai apšaubāmus darījumus, pagarinājuši, grozījuši līgumus, cedējuši vai pārjaunojuši saistības, bet tad iemesti maksātnespējas situācijā un līdzinās skorpioniem stikla traukā. Vārdu sakot, nav bijuši “zelta gabaliņi” pagātnē un tagad vēl jo niknāk cenšas viens otru saplosīt. Katram talkā nāk juridiskie padomnieki, kuri tāpat kā maksātnespējas administratori, domā arī par dāsnu atlīdzību un meklē likumu pantus, ar kuriem labāk pamatot pārstāvamā maksātnespējas dalībnieka (parādnieka vai kreditora) pozīciju.

Tāpēc maksātnespējas lietas nav tādas, kuru izskatīšanu labprāt vēlētos veikt tiesneši, kam nejaušības principa īstenošana to liek. Dabiski veidojas arī tādu tiesnešu kategorija, kuri ir izurbušies caur Maksātnespējas likuma finesēm un spēj sekmīgi strādāt. Ņemot vērā šo specifiku, izbrīnu tomēr izsauc tas, ka praksē izveidojās tāda tiesnešu grupa, kuri tik ātri un veiksmīgi tiek galā ar grūto misiju, ka maksātnespējas pieteicēji vai tiesiskās palīdzības lūdzēji bariem vien, pat mainot savu juridisko adresi, plūst uz konkrētām rajonu tiesām, iespējams, ar mērķi vai nu izvairīties no stingra tiesneša, vai nonākt pie sev labvēlīgāka. 2008.-2014. gadā tādi bijuši 829 uzņēmumi. Žurnāls “IR” uz Ārvalstu investoru padomes un auditoru sabiedrības Deloitte veiktā pētījuma pamata atklāj, ka pretrunā deklarētajai lietu sadalei pēc nejaušības principa statistika uzrāda neticamu “nejaušību” virkni, kurā brāķi ražo vairāki konkrēti nosaukti tiesneši.

Jāatzīmē arī tāda aplūkojamo lietu īpatnība, kā likumā noteiktā pirmās instances tiesas lēmumu nepārsūdzamība. Tāda ieviesta sakarā ar nepieciešamību maksātnespējas jautājumus risināt operatīvi. Saskaņā ar likumu šādus nepārsūdzamus lēmumus var labot tikai pēc prokurora protesta, ja Augstākā tiesa šādu protestu apmierina. Līdz ar to Augstākā tiesa nav tā instance, līdz kuras vērtēšanai nonāca (un nonāk) vairums neapmierinātību radošo pirmās instances tiesnešu lēmumu. Tas gan nenozīmē, ka nekārtības pirmās instances tiesās un tiesnešu kļūdas nemaz nebija saskatāmas Augstākajā tiesā, izskatot kaut vai 52 protestus par rekordistu skaitā žurnālā minētajiem tiesnešiem, kas veido 40 procentus no protestu kopskaita.

Taču žurnāla analizēto lietu kontekstā rodas jautājums, cik bieži tiesnesis drīkst kļūdīties un kāpēc dažiem kļūdu skaits ir sevišķi liels. Sporta spēlēs, piemēram, futbolā par pirmo pārkāpumu vaininieks saņem brīdinājumu dzeltenas kartītes formā, par otro jau tiek rādīta sarkanā kartīte un sportistu noraida no laukuma. Par rupjiem tīšiem pārkāpumiem sportistu var diskvalificēt nekavējoši. Tiesa nav sporta laukums, taču jādomā par kļūdu stingrāku vērtēšanu un attiecīgām sankcijām. Katrs atcelts nolēmums būtu jāuztver kā dzeltenā kartīte. Atšķirībā no ārsta kļūdas, tiesneša kļūda neizraisa letālas sekas, taču stipri kaitē uzticībai tiesu varai.

Shēmas jeb laupīšana gaišā dienas laikā

Žurnālā “IR” un televīzijas raidījumos “Tieša runa” un “Nekā personīga” aplūkotie tiesnešu lēmumi maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesos nespeciālistam varētu likties samērā maznozīmīgi jautājumi, kas tiesnesim jāizvērtē situācijās, kad kāds komersants nespēj izpildīt savas saistības. Tā nav. Tāpēc īsi aplūkosim, kādas sekas var radīt nepamatoti apstiprināts tiesiskās aizsardzības plāns (TAP) vai tā variants – ārpustiesas tiesiskās aizsardzības plāns (ĀTAP).

Tiesiskās aizsardzības pasākumi finanšu grūtībās nonākušam komersantam tika ieviesti atbilstoši ES paraugiem, lai dotu otro iespēju parādos slīkstošai komercsabiedrībai, ja kreditori saredz cerību un vēlētos ar to turpināt ekonomisko sadarbību. Pasākumu būtība ir tāda, ka kreditori labprātīgi atsakās vai samazina savus prasījumus, ļaujot grūtībās nonākušajam atsākt darbību.

Nekas sabiedriskās intereses skarošs nenotiktu, ja visi kreditori vienprātīgi vienotos, cik lielā apmērā atsakās no saviem prasījumiem. Taču pie lielāka kreditoru skaita vienprātību panākt ir grūti, turklāt kreditori nav viendabīgi. Mazāk satraucas tie kreditori, kuriem ir ar ķīlu vai hipotēku nodrošināti prasījumi, toties nenodrošinātie kreditori satraucas daudz vairāk. Līdz ar to cerēt uz vienbalsīgu lēmumu nebija pamata un sistēma nedarbotos. Tāpēc likumā tika noteiktas normas, cik lielas kopējos prasījumus pārstāvošo kreditoru daļas piekrišana ir vajadzīga, lai tiesa (respektīvi tiesas sastāvu veidojošais tiesnesis) apstiprinātu TAP. Un tas pavēra iespējas uz mazākuma rēķina taisīt iespaidīgus, tikai dažiem kreditoriem un pašam maksātspējas problēmās nonākušajam komersantam izdevīgus plānus, skaidrāk izsakoties, veidot shēmas, kuru īstenošana nozīmē svešas bagātības piesavināšanos. Līdzīgas iespējas veidot shēmas pastāv arī tad, kad ierosināts maksātnespējas process un tiek dalīta jau palikusī maksātnespējīgā komersanta manta.

No tiesu lietām, kurās Augstākā tiesa ir saredzējusi prettiesisku plānu, bet pirmās instances tiesa nav pat nodrebējusi, kā izplatīta (un brēcoša) shēma redzama šāda. TAP plāna izstrādes procesā piesakās kreditors par, teiksim, pieciem miljoniem eiro, tiek uzrādīti līgumi un citi dokumenti. Miljonu prasītājs kļūst par noteicošo kreditoru sapulcē un visai devīgi piekrīt samazināt savus prasījumus par 70 procentiem. Viņa balsojums ir noteicošais un mazākumā palikušie dažu desmitu tūkstošu kreditori var atvadīties tāpat no 70 procentiem savu prasījumu. Laupīšana skaidrā dienas laikā, ja vien tiesa nepūlas “rakt dziļāk”. Gadās kuriozi, piemēram, ka parādnieka manta pirms miljonu prasītāja uzrašanās jau apgrūtināta ar komercķīlu un vienīgā ārpus tās palikusī manta ir veca automašīna “Pobeda”. Miljonos skaitāms parāds nodrošināts ar automašīnu, kurai tikai lūžņu vērtība! Viņa nodrošinātais prasījums taču ir tikai šo lūžņu cenas apmērā, bet tiesneša apstiprinātajā TAP viņš ir nodrošinātais par visiem miljoniem!

Tiesnesis, kas taisījis apšaubāmu lēmumu, parasti norāda uz normām, kas formāli apstiprina lēmuma pamatotību. Shēmu režisori, tajā skaitā diemžēl arī zvērināti advokāti, laiž darbā rafinētu demagoģiju. Piemēram, ka tiesnesim nav jāapšauba cita tiesneša pirms vairākiem gadiem taisīts un spēkā stājies lēmums par saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā (arī te iespējams parāda inscenējums un noruna, ka lēmums netiks dots tiesu izpildītājam). Joprojām nav garantiju, ka TAP un maksātnespējas procesos neparādīsies dokumenti par saistībām, kas radušās pirms 8-9 gadiem, pat spriedumi, ar kuriem nospriests piedzīt senus parādus, bet tie nav nodoti izpildīšanai. Protams, komersantiem nav aizliegts mainīt savu adresi. Taču, ja adreses maiņa kļūst par parādību, kurā maksātnespējas lietas pastiprināti nonāk vienā konkrētā tiesā un pie viena zināma tiesneša, ir jāmeklē cēloņi! Maz ticams, ka cēlonis ir tiesneša entuziasms un meistarība izskatīt pēc iespējas vairāk šādu lietu. Sauksim lietas īstajos vārdos — te iespējama korupcija!

Tagad nu Tieslietu padomei būs jālemj, kāda komisija sašķiros, kuros gadījumos tiesnesis ir parādījis elementāru neizpratni par kādas puses piedāvātu traktējumu jēdzieniem “nodrošināts kreditors”, “hipotēka uz trešai personai piederošu īpašumu”, “opcijas pirkuma līgums”, un atzīs, ka tad viņam nav pietiekama kvalifikācija, vai kuros viņš gan redzējis kļūdainu traktējumu, bet “vienkārši ticējis” tā pareizībai, kas ir vēl sliktāk nekā nepietiekama kvalifikācija.

Ko var darīt prokuratūra, tiesas un Tieslietu padome?

Paldies prokuroriem par darbu, kas tiek veikts, lai iesniegtu protestus — kā norādīts, tas ir vienīgais pamats nepārsūdzamo lēmumu par TAP un maksātnespējas procesu atcelšanai. Tajā pašā laikā ir jautājums, vai prokuratūrai nebūtu kas vairāk darāms gadījumos, kad tā saņem sūdzības par nejēdzībām maksātnespējas un TAP procesos, no kurām redzams, ka administratori ar pirmās instances tiesu lēmumiem cenšas gūt milzīgus mantiskus labumus uz to kreditoru rēķina, kas atstumti no jautājumu lemšanas.

Ir daži piemēri, kad prokuratūra rīkojas izlēmīgi, piemēram, reiderisma gadījumos. 2015. gadā aizdomās par noziedzīgām darbībām, kas vērstas uz SIA “Latvijas Projektēšanas sabiedrība” nekustamā īpašuma un finanšu līdzekļu izkrāpšanu, prokuratūra uzrādīja apsūdzības piecām personām. Taču liekas, ka savas tiesības ļaunprātību atklāšanā un apkarošanā prokuratūra izmanto nepietiekami. Prokuroriem, kuri gatavo protestus par aplūkojamajiem tiesnešu lēmumiem, ir redzamas viltīgās un likumam neatbilstošās shēmas, kas ved pie mantas piesavināšanā (protams, ne jau visās protestu lietās). Prokuratūras likuma 16. panta normas par pārbaudes izdarīšanu un pasākumu veikšanu tiek tulkotas pārāk šauri. Ja tagad prokuratūras pārstāvji pauž viedokli, ka šajās maksātnespējas lietās neko vairāk darīt nevar un nespēj, tad rodas liels jautājums, vai prokuratūra joprojām, arī pēc funkcijas sašaurinošiem grozījumiem Prokuratūras likumā, ir likumības sargs valstī.

Jāatzīst gan, ka Krimināllikumā varbūt nepieciešams ieviest kādu jaunu pantu, kas skaidrāk noteiktu to nodarījumu kvalifikāciju, kas vērsti uz mantas noziedzīgu iegūšanu vai mēģinājumu to darīt maksātnespējas procesa ietvaros. Taču arī pašreizējais Krimināllikums dod zināmas iespējas. Kriminālvajāšanas paplašināšana komercdarbības jomā ir sliktākais, ko var darīt, taču kamēr Latvijā neveiksmīgu shēmu gadījumā padraud tikai ar pirkstu, shēmas turpināsies.

Viens no veidiem, kādā varētu attīstīt tiesu un prokuratūras sadarbību likumības stiprināšanā, ir Civilprocesa likuma 232. pantā paredzēto tiesas blakuslēmumu taisīšana civillietā un nosūtīšana prokuratūrai. Par spēcīgu triecienu shēmām un likuma izkropļotai piemērošanai uzskatāms Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedums, ko tas paplašinātā deviņu tiesnešu sastāvā 2014. gada 31. oktobrī taisījis lietā Nr. SPC-27/2014. Vēl pirms šī sprieduma četras bankas — AS “Norvik Banka”, AS “Swedbank”, AS “SEB banka” un AS “Reverta” — atklātā vēstulē vērsās pie Saeimas deputātiem ar aicinājumu veikt efektīvus pasākumus. Vēstulē teikts: “Ļaunprātīgo maksātnespēju gadījumi jau sasnieguši tādu mērogu, kas šo negatīvo parādību padara par nacionālās drošības jautājumu. Valstī atkārtoti tiek realizētas līdzīgas krāpšanas shēmas, izmantojot negodprātīgu tiesnešu, maksātnespējas administratoru un citu amatpersonu palīdzību, kuri savas rīcības tiesiskumu pamato ar formālu atsaukšanos uz tiesību aktiem un tajos piešķirtajām pilnvarām un uzliktajiem pienākumiem.”

Taču mēģinājums vērsties pret shēmotājiem bargāk cieta neveiksmi. 2014. gada novembrī Augstākā tiesa nosūtīja Ģenerālprokuroram blakuslēmumu minētajā lietā, kurā lūdza izvērtēt, vai nav nozieguma sastāvs spriedumā aprakstītajos darījumos. Atbilde sekoja jau pēc trīs dienām. Tajā bija pavēstīts, ka jau 2012. gada 13. decembrī un 2013. gada 23. janvārī uzsākti divi kriminālprocesi, pie tiem strādā Valsts policija un uzraudzību veic Rīgas tiesas apgabala prokuratūra. Tādējādi Ģenerālprokuratūra ir darbojusies operatīvi, kā labs pastnieks blakus lēmumu pārsūtot policijai. Bet vai tādu atbildi gaidīja Augstākās tiesas deviņi tiesneši, kuri izteica bažas par noziedzīgām darbībām? Vai prokuratūrai nav plašākas iespējas? Jau pagājuši vairāk nekā trīs gadi, taču nekas konkrēts sabiedrībā nav parādījies par to, kā beigusies vai virzās izmeklēšana, kurā prokuratūras aktīvu līdzdalību tika mēģināts panākt ar blakuslēmumu.

Nevar noliegt, ka tieslietu sistēmas vadības institūcijas patiešām ir veikušas zināmu darbu mahināciju novēršanai. Ir ierosināti kriminālprocesi par nodarījumiem, kam ir klaji krimināls raksturs (izspiešana, kukuļa pieprasīšana u.c.), maksātnespējas administratora tiesības ir zaudējuši seši administratori, vēl vairāk ir tādu, kas nav pāratestēti vai paši pārtraukuši darbu šajā jomā. Taču masu medijos izklāstīto faktu gaismā nepārliecinoši izklausās ziņa, ka tas, ka visiem tiesnešiem reizi piecos gados notiek kvalifikācijas vērtēšana, nodrošina kvalitāti.

Tiesnešu darba vērtējumos ir nepieciešams paaugstināt prasības, beidzot veikt tiesnešu rindu attīrīšanu. Tiekoties ar juridiskā darba praktiķiem, man daudzi bez ilgas domāšanas nosauc tiesas un tiesnešus, kas regulāri taisa “nesaprotamus” (maigi izsakoties) nolēmumus, un tādu tiesnešu skaitā diemžēl ir vairāki žurnālā “IR” kritizētie tiesneši.

Tieslietu padome ir tā augstā institūcija, kurai jāatrod un jāīsteno risinājums arī tādos gadījumos, kad kopš prettiesiskā nolēmuma taisīšanas ir pagājis disciplinārajai atbildībai noteiktais termiņš. Nepārliecina argumenti par to, ka vēl nebija skaidra judikatūra vai jēdzienu traktējumi, ka Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija nevarēja savākt pilnīgu informāciju par prokuroru noprotestēto un Augstākās tiesas atcelto nolēmumu defektiem.

Esmu vairākos rakstos centies uzsvērt, ka manā izpratnē tiesnešu vairākums godprātīgi pilda atbildīgos un grūtos pienākumus. Tagad ir jautājums, vai šis vairākums un tieslietu sistēmas vadības institūcijas tiešām nespēj neko izdarīt, lai tiesu un tieslietu sistēmas kopumā prestižu nebojātu atsevišķi indivīdi! Par to gaidīsim Tieslietu padomes izsludinātās 22. janvāra sēdes lēmumus. Latvijas valsts simt gadu jubilejas gads ir īstais gads pasākumiem, kas vedīs uz tiesu varas prestiža atjaunošanu!

Kļūdas labojums

19.01.2018. teksts labots un papildināta rindkopa par AT saraksti ar Ģenerālprokuratūru krimināllietā Nr. SPC-27/2014. Sākotnējā raksta versijā bija apgalvots, ka prokuratūras atbilde tiesā nav saņemta. Pēc raksta publicēšanas prokuratūra publiski paziņoja, ka šī informācija nav patiesa, jo atbilde ir tikusi sniegta trīs dienu laikā. Teksts precizēts un papildināts, labojot kļūdu un pievienojot autora komentāru par prokuratūras atbildes saturu.

Autors ir LU profesors, dr. habil.iur., LZA īstenais loc., bijušais Augstākās tiesas tiesnesis