Par politisko partiju varas, naudas un ētikas pārbaudījumiem

Politisko partiju dzīves robežšķirtne ir to ievēlēšana Saeimā. Ar to sākas kvalitatīvi citādāks laiks organizācijas un arī tās dalībnieku dzīvē, uzliekot nesalīdzināmi lielāku atbildību, kas tiek pārbaudīta ar varu un naudu. Katrā sasaukumā iekļūst pa kādai pirms vēlēšanām nesen dibinātai partijai. Pār jaunās organizācijas galvu nāk daudzi pārbaudījumi. Mazliet vieglāk ir tām partijām, kas iesildījušās pašvaldību vēlēšanās, bet Saeima tāpat kļūst par organizācijas lielāko pārbaudījumu.

Ja dzirdat kādu sakām – ar mums tā, kā ar vecajiem, nekad nenotiks, kļūstiet piesardzīgi! Vai nu jaunie censoņi ir nelgas vai, labākajā gadījumā, absolūti naivi. Notiks. Par to nav šaubu. Galvenais jautājums ir, ko un kā partija spēs darīt, kad šie pārbaudījumi iestāsies.

Gluži kā ar bērnu slimībām – var jau cerēt, ka tieši tavam bērnam tās nepiemetīsies, bet efektīvākais veids, kā pasargāt mazuli, ir vakcinēšanās.

Vienam no Latvijas politikā pieredzes bagātiem vīriem pieder teiciens par Latvijas politisko partiju dalījumu zolītes spēlētāju un kordziedātāju partijās. Zoles spēlmaņu partijas ir saimnieciskās, uz biznesu orientētās, ar izteiktu varas vertikāli un no partijas dibināšanas sākumiem skaidru akcionāru struktūru. Kordziedātāju partijas ir vērtību jautājumu partijas, dibinātas kā atbilde uz sabiedrībā aktuālām sociālpolitiskām norisēm, vismaz sākumā demokrātiskas un ideālu caurstrāvotas.

Pēc pāris gadiem Saeimā vērtību partijas parasti piedzīvo lielākas transfromācijas nekā saimnieciskā spārna kolēģes. Abu tipu partijas skar iekšējas un ārējas turbulences. Tomēr abu tipu partijas līdzīga rakstura problēmas risina atšķirīgi. Atšķirīga ir arī partiju atbalstītāju un vēlētāju reakcija. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir fakts. Turpmāk minēšu dažus tipiskākos problēmu lokus Saeimā ievēlētu partiju dzīvē un idejas iespējamiem risinājumiem.

1. Uzskatu un vērtību saderība

Saeimas darbs pieprasa spēju ātri, kompetenti, strukturēti piedalīties, vēlams arī – proaktīvi, likumdošanas procesā. Ja partija pārstāvēta valdībā, slodze trīskāršojas. Frakcijas vadītājam/ai, arī komisijas vadītājiem/ām lēmumi jāpieņem ik dienu, mandātu lēmumam dod (vai nedod) frakcija. No frakcijas vērtību un politisko uzskatu saderības atkarīga darba efektvitāte. Jo uzskatos neviendabīgāks bijis vēlēšanu saraksts, jo lielāka iespēja, ka frakcijā satiksies cilvēki, kas pārstāv nesavietojamus pasaules redzējumus. Un ja pa vidu vēl gadās kāds viesmākslinieks, kas nemaz nav bijis partijas biedrs, bet uzaicināts pildīt “atpazīstamas sejas” lomu, problēmas garantētas.

Risinājums: nemaldināt sevi ar polittehnoloģiskiem apsvērumiem, veidojot gan pašu partiju, gan vēlēšanu sarakstu. Partijā un sarakstā visiem nekādā gadījumā nav jābūt vienādi domājošiem, bet līdzīgi domājošiem gan. Ir noteiktu vērtību un uzskatu atšķirības, kas nav samierināmas. Ja šādu atšķirību ir daudz un plašas, tās galu galā saplucinās gan frakciju, gan partiju.

2. Kompetence un profesionalitāte

Saeimā ir tādi tīrradņi, kuri kā dimants bez skrambas, bez švīkas iziet cauri visam sasaukumam un tā arī neattopas, ka likumdošanas process prasa noteiktu kompetenci un ekpertīzi. Tomēr frakciju vadītāji, kas parasti ir arī partiju amatpersonas, ļoti labi apzinās, cik svarīgi ir kvalitatīvi sagatavoti likumprojekti un idejas. Frakciju, īpaši nelielo opozīcijas, nodrošinājums ir vājš, deputāti ar ļoti dažādu kompetences un pieredzes līmeni. Frakcijai būtu jāņem vērā arī partijas tematisko darba grupu idejas. Pamazām sāk veidoties distance. Frakcijai nav laika vispārīgām diskusijām partijā, hroniski trūkst ekspertīzes, skatāmo jautājumu loks ir plašs.

Ja aktīvākie partijas biedri ir ievēlēti Saeimā, partijas tematiskās darba grupas sāk dzīvot savu dzīvi, nereti marginalizējoties. Beidzas ar to, ka labāk šīs darba grupas ārpus partijas nevienam nerādīt un uz tām nevienu ne-partijas biedru neaicināt, jo tad ir garantēti, ka viņš/-a par biedru labprātīgi nekad arī neizvēlēsies kļūt.

Risinājumi: jaudīgs analītiskais dienests Saeimā, kura pakalpojumi un ekspertīze pieejami visām frakcijām. Partijām būtu aktīvāk un vairāk jāvaicā viedoklis ārējiem ekspertiem, kuriem savukārt nevajadzētu šādu padoma lūgšanu uztvert ar aizdomām. Labāk lai vaicā padomu, nekā sastrādā muļķības. Par to, kā partiju tematiskās grupas noturēt pieklājīgā kvalitātes līmenī – nezinu. Nav viena risinājuma. Te smalka robeža starp to, lai nenoslāpētu biedru aktivitāti, vienlaikus darba grupas spētu radīt izmatojamu saturisku piedāvājumu un nepārvērstos par pļāpātuvēm.

3. Nelegālās un puslegālās finanses

Lūk, šis ir kā mēris. Ja tas skar partiju vienu reizi, tad ar lielu varbūtību atpakaļceļa vairs nebūs. Saeimā ievēlētām partijām risks inficēties ir augstāks. Kārdināt mēģina visus – gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas, pat tālajā malā nīkstošo bļauri. Jautājums ir tikai par likmēm. Savukārt atšķirība ir meistarībā.

Tomēr, lai cik meistarīgi būtu kārdināmie, nelegālā vai puslegālā nauda izmaina visu un pat pēc vienas reizes. Cilvēki, kas to dara, parasti apzinās augsto risku un sekas, kas var iestāties.

Veidojas īpašas attiecības ar partijas vadību, kas gan parasti nav formālā valde. Šos cilvēkus turpmāk saista noslēpums, kas ir daudz stiprāks par partijas programmu, statūtiem, valdes nolikumu. No šī apļa vairs nevar izkāpt. Viņiem jābūt pie varas un ietekmes partijā. Gan tādēļ, ka viņi jūtas to pelnījuši, jo ir riskējuši arī organizācijas dēļ, gan tādēļ, ka tikai viņi zina patieso bildi par partijas finansēm. Ja kāds iedomājas, ka partijās, kas inficējušās ar nelegālu vai puslegālu naudu, var veikt radikālas izmaiņas, būšu spiesta apbēdināt. Nevar. Ne zoles spēlētāju, ne kordziedātāju partijās. Cilvēki, kas to dara un jūtas, ka ir spiesti to darīt, faktiski arī nosaka partijas organizatorisko dzīvi. Viņi vada birojus, algo darbniekus, uztur datu bāzes, vienvārdsakot – nodrošina organizācijas funkcionēšanu. Viņi ir nesaraujamā komandā ar partijas vadītāju un šī lojalitāte reizēm ir izmisīga un nav nekādas mīlestības caurstrāvota.

Šādos apstākļos opozīcijai partijā nav ne mazāko izredžu, jo organizācija nojausmu līmenī dzīvo ar apziņu, ka nauda reģionālajiem birojiem, visticamāk, no gaisa nekrīt, bet valsts finansējums to visu nesedz. Nemaz nerunājot par vēlēšanu kampaņām. Pieklājīgi cilvēki par naudas lietām nerunā, vai ne? Un vairākums izvēlas saglabāt status quo, jo tā ir ērtāk. Tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā.

Kordziedātāju partijas šī skarbā realitāte skar smagāk. Un vēlētāji par to arī soda bargāk.

Risinājumi: palielināts budžeta finansējums politiskajām partijām. Teiksiet, lai vispirms nezog, tad palielināsim finansējumu. Teikšu – tad zags vienmēr un vienmēr partijās turpināsies apburtais loks par nelegālās naudas noslēpuma slēpšanu. Un nebūs iespējama nekāda opozīcija, nekāda sacensība par idejām, kas varētu apdraudēt sarežģīto un bīstamo finansēšanas modeli. Tik vienkārši. Partiju pusē arī ir paveicamas lietas. Stingra biedru naudas maksāšanas disciplīna, definētas ziedojumu vadlīnijas, regulāras finanšu atskaites biedriem, taupīgi biroja izdevumi. Iespējams, partijas vadītāja un ģenerālsekretāra pilnvaru laika ierobežojumi uz diviem vai trīs termiņiem.

4. Ētikas pārkāpumi un likuma pārkāpumi

Pirmajā sasaukumā, ja paveicas, var tik cauri sveikā. Ja veikta risku mazināšana pirmajos trīs minētajos punktos, tad ētikas pārkāpumu iespējas samazinās. Ja nav, tad neizbēgami pieaug. Protams, vienmēr var kaut kas gadīties arī ārpus politiskās dabības, kad pārkāpuma daba grūtāk definējama. Bet paliksim pie rīcībām, kas nav nelegālas, bet neētiskas, vai likumpārkāpuma, kas vēl nav ticis līdz notiesājošam spriedumam. Teorētiski viss skaidrs. I saprot, ka būtu kaut kas jālemj par to biedru, i zināms, ka, piemēram, Zviedrijā vispār runas par to nebūtu, bet Japānā pārkāpējs pats sevi nodurtu ar dakšu, pirms partijas valde sāktu domāt…

Bet ja partija jau ir klupusi uz iepriekš uzskaitītajiem riskiem, nosodīt, izslēgt vai atstādināt pārkāpēju kļūst ļoti, ļoti grūti, ja ne neiespējami. Nesena vēsture liecina, ka drīzāk ierosinās izslēgt biedru, kas uzrakstījis iesniegumu policijai par balsu pirkšanu. Bez visām saistību tiesībām, kas ietekmē partijas spēju paust striktu nostāju ar ētikas vai likuma pārkāpumu saistītos jautājumos, ir arī tīri cilvēciski apsvērumi. Reizēm grūti pacelt to sarkano kartīti cilvēkam, ar ko diendienā esi strādājis kopā, sevišķi, ja viņš/-a bijis visādi citādi jauks kolēģis. Pieredze māca, ka, laikus nepieņemot smago lēmumu, partijai ar nodarījuma sekām jādzīvo ilgu laiku. Tā paliek kā rēta, kas nekad īsti nesadzīst un ir jutīga uz jebkādu pieskārienu.

Vēl viens ētiskas dabas jautājums ir partiju saistība ar politikas procesa komentētājiem un ietekmīgu sabiedrisko attiecību kompāniju vadītājiem. Sabiedrisko attiecību uzņēmuma vadītājam vai politologam, kurš tikko Saeimas namā frakciju konsultējis par to, kā nokopt krīzi ar biedru, kurš ar dienesta auto braucis atvaļinājumā, no rīta TV ziņās nevajadzētu stāstīt, ka uz šo jautājumu var palūkoties tā, bet var arī citādi.

Risinājumi: partijām jābūt ētikas kodeksam, partijas ētikas komisijai jābūt iespējami neatkarīgai. Ja ētikas komisijas locekļi ir saistīti ar partijas vadību vai, vēl ļaunāk, nekritiski pakļaujas partijas vadītājam, ētikas regulācijas partijā nedarbosies. Noderīgas būtu regulāras mācības ētisku problēmsituāciju risināšanai. Ar to vien, ka ētikas kodekss ir pieņemts, nepietiek. Gluži kā ar civilās aizsardzības mācībām, tā lietošana ir jāpraktizē. Izspēlējot teorētiskas situācijas, kurās valdei, ētikas komisijai, frakcijai, domei ir jāvērtē un jāpieņem lēmumi modelētās problēmsituācijās, organizācija būs gatavāka rīcībai reālā dzīvē. Savukārt politologi vai sabiedrisko attiecību kompāniju vadītāji, komentējot politikas norises, varētu paši deklarēt interešu atrunu, ja tiek sniegtas naudā vai graudā atlīdzinātas konsultācijas kādam konkrētam politiskam spēkam. Par to nav jākaunas, tas vienkārši jādara zināms.

Īpaši apskatāms būtu jautājums, kādēļ Latvijas politiskajās partijās nav veselīgas sacensības par varu un partijas vadītājs/-a mainās tikai tad, kad ir par vēlu vai jau ir par vēlu. Par to varbūt kādu citu reizi.

 

Autore ir bijusī Saeimas deputāte, Par