Maijas Doveikas (centrā) atveidotā Emma ir aktrise narkomāne. Viņa vairākkārt «sadalās» — Doveikai uz skatuves pievienojas piecas meitenes, kas vizuāli kopē aktrises tēlu. FOTO — kristaps kalns.
Režisora Valtera Sīļa daiļradē iezīmējas vairākas līnijas — viņa trends ir politiski darbi, tomēr režisors labi jūtas arī psiholoģiskā teātra koordinātās, īpaši tad, ja tās saistītas ar t.s. smagajām tēmām. Viņa jaunā izrāde Cilvēki, lietas un vietas Nacionālajā teātrī piederīga otrai grupai un atgādina režisora 2015. gadā iestudēto izrādi Prāts. Stāstu smagums, protams, nav gluži salīdzināms: viena lieta izjust likteņa nežēlīgo neizbēgamību neārstējamas slimības priekšā, cita — skatīties, kā cilvēks pats sevi iznīcina.
To der sev atgādināt visiem, kas gatavojas uz izrādi iet ar kabatlakatiņu kalnu, lai žēlotu dzīves pabērnus, — iestudējums neslīgst naivā svētulībā, kas elli reāli nepieredzējušiem liek noticēt — ar vārdiem un apņemšanos pietiek, lai dzīve kļūtu labāka. Šī nav pasaka, bet skarbs stāsts par dzelmes dažādām pusēm, un gribot negribot jāpiekrīt galvenajai varonei, kura uzstāj — tādas patiesības nemaz nav. Vai vismaz — to jums priekšā neviens nepateiks.
