Režisora Valtera Sīļa daiļradē iezīmējas vairākas līnijas — viņa trends ir politiski darbi, tomēr režisors labi jūtas arī psiholoģiskā teātra koordinātās, īpaši tad, ja tās saistītas ar t.s. smagajām tēmām. Viņa jaunā izrāde Cilvēki, lietas un vietas Nacionālajā teātrī piederīga otrai grupai un atgādina režisora 2015. gadā iestudēto izrādi Prāts. Stāstu smagums, protams, nav gluži salīdzināms: viena lieta izjust likteņa nežēlīgo neizbēgamību neārstējamas slimības priekšā, cita — skatīties, kā cilvēks pats sevi iznīcina.
To der sev atgādināt visiem, kas gatavojas uz izrādi iet ar kabatlakatiņu kalnu, lai žēlotu dzīves pabērnus, — iestudējums neslīgst naivā svētulībā, kas elli reāli nepieredzējušiem liek noticēt — ar vārdiem un apņemšanos pietiek, lai dzīve kļūtu labāka. Šī nav pasaka, bet skarbs stāsts par dzelmes dažādām pusēm, un gribot negribot jāpiekrīt galvenajai varonei, kura uzstāj — tādas patiesības nemaz nav. Vai vismaz — to jums priekšā neviens nepateiks.
Britu dramaturga Dankana Makmilana lugas tēma ir atkarības — Maijas Doveikas atveidotā Emma, izrādes galvenā varone, ir aktrise narkomāne, kurai ārstēšanās ir vienīgā izeja. Izrāde sākas uz skatuves uzbūvētā skatuvē — Emma skaistā kleitā spēlē Ņinu Zarečnaju Čehova lugā Kaija. Viņa ir lietojusi, un slavenais Kaijas monologā ierakstītais varones sabrukums pamazām pāraug pašas aktrises sagruvē — zūd konteksta izjūta, palēninās laiks, sāk asiņot deguns. Tālāk sižets virzās, kā nu šādi stāsti mēdz virzīties: mazas uzvaras, lielas sakāves, sāpes, attīrīšanās, atkritieni…
Varones psihes izmaiņas Sīlis rāda ar Uģa Bērziņa scenogrāfijas, Toma Auniņa mūzikas un Oskara Prauliņa gaismu starpniecību, ļaujot arī skatītājam izjust to, ko jūt varone. Emmas apdullinātā uztverē temps te paātrinās, te palēninās, mainās tembri, pazūd laika nogriežņi un detaļas, izplūst kontūras, pasaule salūst gabaliņos. Kaut gan īstenībā Emmas pasaule nav daudz skaidrāka arī tad, kad viņa nelieto.
Sīļa izrādē man patīk tas, ka tā ir konkrēta (konkrētas atkarības, rakstura un dzīves stāsts, neizpušķots, brīžam gluži fizioloģiskām detaļām iezīmēts) un arī vispārināta. Tas, ka Emma izrādē vairākkārt «sadalās» (Doveikai uz skatuves pievienojas piecas meitenes, kas vizuāli kopē aktrises tēlu), protams, ir no kino aizgūta montāžas tehnika laika saspiešanai (varones detoksikācijas nedēļa vienā ainā — tā var iekļaut visas lomku pakāpes), tomēr vienlaikus padara Emmu par vispārinātu atkarīga cilvēka tēlu. Un kaut kādā ziņā tā ir izrāde par atkarību kā sociālu, ne personīgu problēmu, jo tās varoņi ir laikmetīgi cilvēki, kas cieš no modernās pasaules iezīmēm: trauksmes, vientulības, atsvešinātības, egoisma. Viņi neprot uzņemties atbildību par sevi un allaž meklē apstiprinājumu vai aizbildinājumu kāda cita rīcībā, viņiem nav piederības izjūtas. Izrāde ir par to, cik mokoši ir mēģināt savu pasauli sakārtot; daži varbūt teiks — notrulināties, lai mazāk sāp, citi — pieaugt un ieraudzīt par sevi plašākas likumsakarības. Taču galvenais lugas spēks, manuprāt, slēpjas tajā, ka beigās neatradīsiet ne varoņus, ne ļaundarus, ne upurus. Tikai dzīvi un tās pretrunas. Jo — lai arī šajā darbā neviens nesalīdzina un nenosoda (raksturus, traumas, problēmas) un maskas varoņiem ar varu nost nerauj, tomēr skatītājam laiku pa laikam tiek atgādināts — viss (daudz kas?) šeit ir spēle, izlikšanās. Ne jau velti Emma ir aktrise un ne tikai uz skatuves.
Maija Doveika Emmas lomā ir brīnišķīga un izdara gandrīz neiespējamo — ar varoni gribas identificēties pat tad, kad izrāde viņu atkal un atkal atmasko, lobot kā tādu Pēra Ginta sīpolu. Var teikt arī Šekspīra vārdiem — visa pasaule ir teātris, un Emma spēlē. (Atsauces nav nejaušas, jo iestudējums ir arī pašironisks, daudz citējot Rietumu kultūras milžus, kā arī atļaujas atzīt, ka blakus traģiskajam dzīvē lielākoties atrodams arī groteskais un komiskais.) Un tomēr tā nav spēle vienos vārtos. Sīlis ir lieliski saskaņojis ansambli — Lāsma Kugrēna, Juris Lisners, Uldis Anže, Ivars Kļavinskis, Sanita Pušpure, Daiga Gaismiņa, Kaspars Aniņš un citi —, radot smalku tīklu, kurā lieku pavedienu nav, un tikai visi kopā viņi nospēlē to, ko patiesībā nozīmē — būt atkarīgam. Lielisks darbs, ko, manuprāt, vajag redzēt gan tiem, kas mīl teātri, gan tiem, kas interesējas par dzīvi.
Pagaidām nav neviena komentāra