Līdz ar Veselības ministrijas piedāvāto veselības aprūpes reformu publiskajā telpā ir atsākušās diskusijas par sistēmas finansēšanas modeli. Dažiem priekšlikums iedalīt naudu veselības sfērai no obligātajām apdrošināšanas iemaksām ir lielākais bieds, citiem – ilgi gaidīta panaceja.
Uzturēt tagadējo sistēmu – amorāli
Skaidras ir divas lietas. Pirmā – veselības aprūpei Latvijā kritiski trūkst naudas. Otrā – veselības aprūpei mūsdienu Latvijā ir jānodrošina pamatprincipi: tai jābūt kvalitatīvai un pieejamai visiem, jābalstās uz jaunākajām tehnoloģijām un pasaules pieredzi, kā arī jānodrošina solidaritāte – visi saņem aprūpi, un visi par to arī maksā.
Diskusija, kas veidojas ap veselības sistēmas reformu plānu, kam spēkā jāstājas 2018.gadā, ir visas sabiedrības interesēs, tāpēc ir īpaši svarīgi dalīties ar faktos un pētījumos balstītu viedokli un demonstrēt vitāli svarīgo reformu nepieciešamību.
Tagadējā sistēma savā kalpo cilvēkiem, kuri var atļauties nestāvēt rindās, maksāt naudu par modernāko terapiju un atļauties efektīvākos medikamentus. Pārējiem varam ļaut stāties rindā, krāt naudu vai nomirt. Ir pāris vadlīnijas, kuras jau ir iestrādātas veselības aprūpes reformā, bet ļaut līdzšinējai sistēmai Latvijā eksistēt vēl ilgāk ir amorāli.
Rindā jāstāv gadiem
Pašlaik visi Latvijas iedzīvotāji no nodokļu naudas maksā par veselības aprūpi, un visi to arī saņem… izstāvot rindu. Rindas pie ārstiem – gan uz izmeklējumiem, gan operācijām – ir garas. Piemēram, pacients gūžas operāciju gaida vidēji 7 gadus, acu operācijas – vidēji 3-4 gadus, liecina konceptuālais ziņojums “Par veselības prūpes sistēmas reformu”, Ministru kabineta 2017.gada 7.augusta rīkojums Nr.394, 4.lpp. Tik akūts izmeklējums kā kolonoskopija jāgaida 3-4 mēnešus, taču, ja vari atļauties maksāt 200-350 eiro, tava kārta privātā slimnīcā pienāks pēc 2 dienām.
Arī efektīvi medikamenti bieži ir nepieejami budžeta ierobežojumu dēļ, vēsta konceptuālais ziņojums “Par veselības prūpes sistēmas reformu”, 58.lpp. Veselības aprūpes statistika ir biedējoša. Pēc Pasaules bankas datiem Latvijā ir īsākais vidējais mūža ilgums Eiropas Savienībā. Zīdaiņu mirstībā, kas ir cits nozīmīgs veselības aprūpes kvalitātes indikators, mēs neesam pēdējie, Bulgārija un Rumānija mums ir “priekšā”. Veselības aprūpes uzlabošanās temps ir lēns, un daudzos mērījumos mēs stagnējam vai rezultāti pat pasliktinās, piemēram, 30 dienu mirstība pēc saslimšanas ar insultu, HIV gadījumu skaits. Salīdzinot statistiku ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem, mēs bieži izskatāmies vissliktāk.
Iekārtas ir, cilvēku nav
Tomēr viss nav zaudēts. Mūsu universitātes sagatavo vairāk ārstu, mums ir labas slimnīcas un dārga tehnika, bet ar to nepietiek. Veselības sistēma nespēj pietiekami samaksāt ne ārstiem, ne māsiņām. Kā vieni, tā otri Latviju atstāj. Nav jāmeklē zinātniski pierādījumi, lai teiktu, ka neadekvāti zemās algas dēļ zūd motivācija strādāt. Turklāt Latvijā pastāv ievērojama ārstu un māsu disproporcija – uz vienu ārstu ir viena ar pusi māsa, kas realitātē nozīmē, ka ārstam bieži ir jāpilda māsas pienākumi. Satraucoša ir arī personāla novecošanās un neefektīva paaudžu maiņa, vēsta konceptuālais ziņojums “Par veselības prūpes sistēmas reformu”, 4.lpp.
Te gan jāpiebilst, ka līdzīgas problēmas ir arī pārējās Baltijas valstīs. Finansējums veselības nozarei procentuāli no iekšzemes kopprodukta Latvijā ir viens no zemākajiem – 5,7%, ES valstu vidējais rādītājs ir 9,9%, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu vidējais rādītājs ir 9,0%, Igaunijā 6,7%, Lietuvā 6,5%.
Satraucošākais, ka no šiem 5,7% Latvijā gandrīz pusi jeb 42% sedz slimnieki paši ar tiešmaksājumiem (out-of-pocket expenses). Pacientu tiešie maksājumi ir pusotru reizi lielāki nekā Igaunijā un lielāki nekā Lietuvā, liecina Pasaules Veselības organizācijas aplēses no 2012.gada.
Realitātē tas nozīmē, ka izdevumu slogs bieži ir iemesls veselības aprūpes nepieejamībai. OECD norāda, ka universālas veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešana spēj ievērojami samazināt pacientu tiešmaksājumus, palīdzot lielākai sabiedrības daļai un neatsakot palīdzību trūcīgajiem.
Apdrošināšanas plusi un mīnusi
Fundamentāli obligātās apdrošināšanas sistēma piesaista papildu naudu valsts veselības aprūpei. Tas savukārt ļautu palielināt atalgojumu ārstiem un māsām, ieviest vairāk jaunu tehnoloģiju un medikamentu, kā arī samazinātu pacientu tiešmaksājumus. Turklāt valsts regulētam obligātās veselības apdrošināšanas modelim ir potenciāls darboties ievērojami efektīvāk nekā šī brīža sistēmai.
Var rasties jautājums – kāpēc gan valsts nevar vienkārši lielāku daļu no nodokļos maksātās naudas veltīt veselības aprūpei? Taču realitātē, dalot budžeta naudu, katrai ministrijai un katrai partijai ir savas konkurējošas prioritātes, un situācija, kad viena nozare saņem ievērojami lielāku pieaugumu nekā citas, ir praktiski neiespējama.
Apdrošināšanas sistēmas negatīvā puse ir tāda, ka mums kopumā par sabiedrības veselību būs jāmaksā mazliet vairāk. Lietuvā un Igaunijā šobrīd katrs apdrošinātais iedzīvotājs jau iemaksā ievērojami vairāk nekā Latvijā, un plāns paredz, ka arī pēc 5 gadiem apdrošināšanas iemaksas Latvijā būs zemākas nekā Igaunijā un Lietuvā.
Interesanta situācija šobrīd ir Igaunijā – 6% cilvēku nav iesaistīti veselības apdrošināšanas shēmā, kas nozīmē, ka viņiem ir nodrošināta veselības aprūpe tikai akūtos gadījumos, un tas pēc mūsu gadsimta standartiem ir absolūti nepieņemami. Lai arī 6% cilvēku Igaunijā nav iesaistīti valsts obligātajā apdrošināšanā, veselības aprūpes sistēma ir uzlabojusies straujāk nekā Latvijā, personāla algas augušas straujāk, dzīvildze paaugstinājusies straujāk, mirstība samazinājusies. Tie ir tikai daži indikatori. Kā tā? Viela pārdomām.
Vai Latvija var?
Jā, bet tas nav tik vienkārši. Veselības aprūpes reformas konceptuālais ziņojums ir solis uz priekšu, un es iesaku visiem ar to iepazīties. Tur ietvertie pamatprincipi – e-veselība, funkciju reorganizācija, finansēšanas sistēmas maiņa u.c. – pēc teorijas atbilst modernas veselības aprūpes sistēmas standartiem.
Ir arī pāris nepilnības. Nozīmīgākā no tām – veselības sistēmai nevajadzētu atteikt ārstēšanu, ja cilvēks nav maksājis sociālās iemaksas, ir jārod mehānisms, kā valsts var nodrošināt visu cilvēku iesaisti apdrošināšanas shēmā. Tas pats par sevi ir ļoti sarežģīts jautājums, jo, kā zināms, pelēkās ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir ļoti augsts. Ja projekts tiks apstiprināts, tad sāls būs tā ieviešana, proti, vai Veselības ministrija būs pietiekami kompetenta reformas iedzīvināšanai. Ja vērtē e-veselību, tad redzams, ka ar reformu veiksmīgu ieviešanu dzīvē nav pārāk veicies, bet cerēsim uz labāko.
Trūcīgos un slimos balstīs vairāk
Sistēmas finansēšanas maiņa uz obligātās veselības apdrošināšanas iemaksām ir vitāli svarīga reformas daļa, kam ir spēja uzlabot sabiedrības veselības aprūpi, injicējot sistēmā papildu naudu. Pēc apdrošināšanas modeļa ieviešanas strādājošie ar lielākiem ienākumiem maksās proporcionāli lielākas iemaksas sistēmā, nekā to (ne)darīs nabadzīgie.
Praktiski tas nozīmē, ka trūcīgie un hroniski slimie tiks balstīti vairāk par bagātajiem. Pienācīga veselības aprūpe ir jānodrošina maksimāli visiem cilvēkiem, turklāt valstij jāsubsidē vismazāk nodrošinātās sabiedrības grupas, lai neveidotos situācija, kad ārstam ir jāatsaka ārstēšana, jo pacientam nav veselības apdrošināšanas.
Vēl viena labā ziņa – mums ir piemēri, no kā mācīties, jo šādas sistēmas ieviestas teju visā Austrumeiropā ne bez iemesla un ne bez diskusijām. Latvija ir palikusi kā vientuļa saliņa citu valstu jūrā, un OECD pēdējais ziņojums pierāda – mēs līdz šim nebijām izvēlējušies pareizo stratēģiju. Veselība mūsu valstī ir palikusi novārtā.
Ideālā modeļa nav nekur
Ne visas Latvijas veselības sistēmas likstas var atrisināt ar apdrošināšanas sistēmu vien. Ir vajadzīga ilgtspējīga veselības politika, kurā veselības sistēmas profesionāļi sadarbojas ar politikas veidotājiem. Veselības obligātajai apdrošināšanai ir lielas iespējas uzlabot mūsu veselību, bet nedrīkst aizmirst sabiedrības izglītošanu gan par slimību riskiem, gan par mūsu visu kolektīvo atbildību veselības uzlabošanā.
Pasaules Bankas un OECD rekomendācijas un citu valstu pozitīvais piemērs ļauj ticēt obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas veiksmīgai darbībai. Šīs sistēmas darbība citur Eiropā ir rezultāts daudzu gadu garumā veidotam modelim. Šis modelis nav ideāls, veselības aprūpe ir ārkārtīgi komplicēta sistēma, kurā ideālā varianta joprojām nav. Taču, ja mēs visi gribam saņemt ātru un kvalitatīvu aprūpi, pārmaiņas ir akūti nepieciešamas. Lai tās notiktu, ir vajadzīgs dialogs, izpratne un griba tiekties uz mērķi – labāku veselības aprūpi visiem.
Kristaps Krafte ir Kopenhāgenas Biznesa skolas programmas “Veselības aprūpes inovācijas” maģistrants.
Pagaidām nav neviena komentāra