fbpx

No oksitocīna līdz saldējumam

Andris (no kreisās), Jānis un Valts Grasbergi z/s Zilūži kūtī pie 200 slaucamajām govīm, kuru piens turpat aiz stūra pārtop saldējumā. Foto — Matīss Markovskis
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Piena pārstrādātājs Grasbergs, kurš darbojas izbraukumu tirdzniecībā, sācis raudzīties arī uz veikaliem. Pagājušajā nedēļā Grasbergu saime no prezidenta saņēma Latvijas skaistākās lauku saimniecības titulu

Nenokults kukurūzas lauks svītraini noviz rīta saulē, kad auto nogriežas uz Grasbergu saimniecību. Tā ir pašā Zilūža ezera krastā netālu no Valmieras. Sarunu ar Jāni Grasbergu sākam par kukurūzas lauku. «Plūdi mūs tik ļoti neskāra. Viss laikā nav nokults, jo bija par maz tehnikas. Nācās īrēt,» stāsta Jānis, kad tiekamies.

Graudus Grasbergi audzē tikai pārsimt hektāros: gan pārdošanai, gan savām govīm. Šogad gandrīz visu nācies pārdot lopbarības graudos. Kukurūzas lauku Jānis vēl plāno kult. «Govīm garšos. Sasalums padara vālītes saldākas. Tāpat kā apsaluši āboli ir saldāki,» saka Jānis.

Viņš par liellopu barību ir zinošs, jo zooloģiju studējis LLU Lauksaimniecības fakultātē. Tolaik gan mācīts, kā jābaro govis, kas gadā dod ap 6000 litru piena. Zemnieku saimniecībā Zilūži no govs gadā var iegūt vidēji 12 000 litru. «Es daudz lasu, lai saprastu, kas notiek pasaulē. Piemēram, ka skābpiens jeb raudzētais maziem teļiem ir labāks nekā svaigs. Sākām barot ar to, un vairs nav veselības problēmu,» saka Jānis.

Ēd kā sportisti

Saimniecībā ir 425 liellopi, no tiem 200 slaucami. Pārējie — teles un mazie teļi. Produktīvu slaucamu govi Jānis salīdzina ar profesionālu sportistu, kam uzturā jālieto pārdomāta pārtika. Zilūžu govis vasarā neēd svaigu zāli, bet skābbarību un skābsienu. Lucernas, āboliņa, kukurūzas. «Tas tāpēc, lai nemainītos piena garša. Citādi tas būs jūtams saldējumā. Svaiga zāle arī rada vielmaiņas problēmas, turklāt mēs nevaram garantēt, ka tas, ko nopļausim, būs uzturvērtīgs,» stāsta Jānis. Ziemas periodā govis ēd arī sienu. Pirms dzemdībām tām dod uzturu, kas satur mikroelementus: cinku, varu, sēru. Teliņus uzreiz pēc dzemdībām ievieto katru savā mājiņā, apjožot ar siltu apmetni, un speciālu trauku ar silikona pupu piepilda ar skābpienu. Govis toties sāk savu darbu — piena došanu.

Vaicāju Jānim, kā viņš katrai no 200 govīm nodrošina tesmeņa pamasēšanu pirms slaukšanas, jo tas rada govīs oksitocīnu jeb laimes hormonu. Jānis apstiprina, ka nevar govij mesties virsū ar slaukšanas aparātu bez atrietināšanas jeb govs sagatavošanas. Tā ir ļoti svarīga. «Receptors pupa galā ir tas, kurš atbild par oksitocīna izdali. Mēs to panākam, noslaukot pupu galus ar salvetes stūri, kas rada kairinājumu.» Stimulēt pupa galu ar roku nav vēlams, jo no tā govij var rasties adrenalīns, un tas bloķē oksitocīnu.

Slaukšanas maiņās strādā četri cilvēki, un varbūt tikai viens no viņiem ir govs iecienītais slaucējs, bet trīs — svešie. «Tie trīs nevar pakutināt to pupa galu tā, kā tas viens. Govs var satraukties no sveša pieskāriena un nedot pienu,» Jānis stāsta, kāpēc plāno iegādāties speciālu iekārtu ar birstītēm jeb mehānisko roku, kas visām govīm pakutinātu pupa galu vienādi. Arī kairinājums būtu krietni elekftīvāks nekā ar salveti. Šo robotu Jānis ieraudzīja Amerikā, kurp dodas ik gadu pieredzes apmaiņā. Arī Zilūžu kūts ir celta pēc Amerikas parauga, un govis tajā brīvi pastaigājas, ik pa laikam paberzēdamās pie speciālām birstēm.

Teliņi Zilūžos dzimst visu gadu. Reizi mēnesī atbrauc muca ar sasaldētu spermu, kas atsūtīta no Amerikas, jo tur lielāka izvēle un vairāk iespēju labam materiālam. No mazākās Vācijas buļļa nebūtu tik labs ģenētiskais potenciāls.

Nenovērtētā piena cena

Grasbergu atbildība Zilūžos sadalīta šādi: Jānis ir saimniecības vadītājs. Brālis Valts, kurš pievienojas mūsu sarunai, atbild par tirdzniecību — autoveikalu maršrutu tīklu. Trešā brāļa Andra nav klāt, jo studē veterinārmedicīnu. Jāņa sieva fermā ir atbildīga par ģenētiku, un viņai ir atbilstoša izglītība. Grasbergu mamma ir grāmatvede, bet tētis rūpējas par izejvielu piegādi pārstrādes ceham.

Jānis stāsta, ka ar piena lopkopību Grasbergi nodarbojušies vienmēr, taču zemnieku saimniecība Zilūži reģistrēta 1993. gadā. Pienu no 30 govīm piegādāja tuvējiem pārstrādātājiem. Pirms septiņiem gadiem vadību pārņēma Jānis, lai saimniecība varētu pieteikties Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, ar kuriem atbalsta jaunos zemniekus.  Tolaik Zilūžos jau bija 70 govju. Tagad saimniecībā ir ap 900 hektāru un 425 galvas. Jānis uzskata, ka sasniegti griesti un pie šī apjoma turēsies. Ir jāatmaksā virkne kredītu, jo pēdējos gados saimniecībā daudz ieguldīts. Šogad plānotais uzņēmuma apgrozījums ir miljons eiro.

Pirms četriem gadiem, kad strauji kritās piena cena, Grasbergi nolēma, ka jāsāk ražot pašiem. Jā-rada sava piena produktu līnija. Jā-domā, kā to nodēvēt. «Kurš zina, kas ir Zilūži? Neviens. Tikai mēs paši, jo dzīvojam pie Zilūžu ezera,» Jānis atceras, kā sākuši domāt nosaukumu. Zīmolveži ieteikuši kļūt par Grasbergu. Jānis, pēc dabas kautrīgs, bija pret uzvārda likšanu nosaukumā. Taču saprata, ka Grasbergs skan labāk nekā Zilūži un saistās ar konkrētu cilvēku, kas uzņemas atbildību par kvalitāti. Turklāt uzvārda vācu valodas saknes — Gras kā zāle un Berg kā kalns — ir pietuvināti realitātei: uz piemājas kalna regulāri ir kāda zāles čupa.

Kad zīmols bija izstrādāts un busiņi ar Grasberga vārdu apdrukāti, piena produkti sāka braukāt pa Vidzemi. Piens, kefīrs, jogurts, krējums, sviests, biezpiens. Mājaslapā redzams katrs punkts maršrutā, kur busiņi apstājas un tirgojas. Litrs Grasberga piena maksā no 89 centiem līdz eiro atkarībā no iepakojuma. Pirmsākumos cena bija zemāka. «To, ka pienu faktiski dāvinām, sapratām pirms pusgada. Kādu dienu vienkārši sapratām, ka nevaram savilkt galus un esam aizšāvuši garām. Sākotnējie aprēķini bija pārāk vāji,» atceras Jānis.

Sākot piena pārstrādi, Grasbergi bija pārāk koncentrējušies uz telīšu audzēšanu un piena kvalitāti, nevis finanšu plānu. «Plus vēl pirmā eiforija un tauriņi vēderā, palaižot jaunu biznesu. Šķita — gan jau viss aizies,» saka Jānis. Nācās piesaistīt profesionāli, kurš iedziļinājās un izrēķināja optimālo produkta cenu. Sakārtoja finanšu sistēmu: cik jāmaksā bankai kredītos, cik jāiegulda attīstībā, cik jāsaņem pašiem algās. Pēc finanšu pārstrukturizēšanas Grasbergi saprata, ka pienu pārdot nav izdevīgi arī par eiro litrā. Lielāka atdeve ir tad, ja paši pienu pārstrādā biezpienā un sviestā. «Bet tas ir piena busiņš, kā nedosi to līdzi,» saka Valts.

Ienesīgākais no Grasbergu produktiem ir saldējums, ko produktu klāstā «palaida» pēdējo. Un tieši tas ir Grasbergu «naudas govs», jo veido lielāko daļu no ieņēmumu pīrāga. Vidēji vienā vasaras mēnesī tiek izgatavotas četras tonnas, ziemā — vidēji 1,5 tonnas mēnesī. Melleņu, griljāžas, šokolādes, plombīrs, zemeņu, ķiršu un cidoniju. Visvairāk pieprasīts ir griljāžas. Auzu pārslas tam grauzdē sviestā uz lielas pannas.

Griljāžas saldējums tiešām gards. Stāstu Valtam, ka Vecrīgā savulaik bija tāda saldējuma kafejnīca Leduspuķe. Tur bija vēl vairāk auzu pārslu vienā bumbiņā. «Mēs nopirkām viņu iekārtas, kad firma beidza pastāvēt. Recepte arī no viņiem, bet mēs uztaisījām saldējumu dabiskāku. Izņēmām stabilizatorus un augu taukus. Visu lieko, mūsuprāt,» — tā Jānis. Tieši tāpēc Grasbergu saldējums ir derīgs tikai trīs mēnešus. Un pats svarīgākais —  piena ceļš līdz saldējumam ir pāris metru, jo pienu izslauc blakus ēkā.

Startēs uz Rimi Klēti

Piena busiņu maršruta plāns rāda, ka pieturas punkti blīvi pārklāj Vidzemi un sniedzas pat līdz Jelgavai. Šogad Grasbergs atvēra savu kiosku Valmierā un startēja arī veikalos ar saldējumu. Pāris mazās un jaukās vietās Vidzemē — kafejnīcās, kioskos un Valmiermuižas vasarnīcā pie Vaidavas ezera. Valts stāsta, ka plāno parādīties arī Rimi Latvijas produktu nodaļā Klēts, taču tas prasa daudz laika un formalitāšu. «Mēs kopumā skatāmies tuvu: atveram vienas durvis un izdomājam, kuras būs nākamās. Pagaidām daudzmaz esam aptvēruši Vidzemi un Rīgu,» saka Valts.

Lielveikalu vajadzībām atbilstošus apjomus Grasbergs piegādāt nespētu, jo kā piena pārstrādātāji ir mazi. Līdz ar to — dārgāki nekā lielražotāju produkcija. Tajā pašā laikā pēc uzņēmuma formas Grasbergs ir lielāki par mājražotājiem, kas var tirdziņos andelēties bez čekiem. «Tirdziņā pie manis pienāk paziņa un saka: vai esi pamanījis, ka vienīgais te dod čekus?» Jā, bet Grasbergi uzskata, ka nodokļi ir jāmaksā, jo pašiem jau vien Latvijā tas paliek. No darbiniekiem retumis ir jutuši spiedienu, vai nevar daļu izmaksāt «kaut kā». Nē, nevar.

Jānis apņēmies vairāk domāt, kā vēl motivēt un iepriecināt darbiniekus. Visus kopā uz balli ārpus fermas savākt grūti, jo govis nedrīkst pamest. Arī pārstrādes cehu. Zilūži strādā bez pārtraukuma: 365 dienas gadā un 24 stundas diennaktī. Jānis stāsta, ka vismaz kafijas aparāts jau nu gan būšot šogad jānopērk. Piens, ko pieliet, ir pašiem.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Viss, ko darām, ir cilvēkiem par svētību un Dievam par godu. Mēs esam ticīga ģimene.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nepievērsām gana uzmanības finansēm un to plānošanai. Kādu laiku bijām pienu pārdevuši par pārāk zemu cenu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Esi uzticams mazajās lietās, tad iecels pie lielākām. Tici, ko dari, bet atceries, ka globālajā tirgū cenu regulē birža.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu