Migrācija: par arābu kopienu Detroitā

Pirms diviem gadiem līdz ar ieilgušo militāro saspīlējumu Tuvo Austrumu reģionā, pastiprinājās cilvēku migrācija no šā reģiona uz Eiropu, 2015. gadā pārsniedzot vienu miljonu pirmreizējo pieteikumu skaitu patvēruma meklētāju statusa saņemšanai Eiropā. ASV, kas pēc oficiāli pārmitināto bēgļu skaita uzskatīta par globālu līdervalsti, reaģējot uz šiem procesiem par 30% palielināja ikgadējo pārmitināmo bēgļu skaitu, izvirzot par mērķi pārmitināt 110 000 bēgļu 2017. gadā. Liela daļa no Tuvo austrumu bēgļiem, kas ierodas ASV, nonāk Mičigānas štata Detroitas metropoles areālā, ko pilsētas domes pārstāvji pamato “galvenokārt, ar lielās [arābu] kopienas” klātbūtni, par kuras centru uzskatīta Detroitas robežpilsēta Dīrborna.[1]

“Tur ir kopiena, kas ir īsts piemērs tam, ko imigranti dara. Viņi atnāca, atveda savas ģimenes, sāka biznesu, radīja darbu, nopirka mājas. Nekustamā īpašuma cenas Dīrbornā ir īstenībā augstākas nekā iebraucot pilsētā jūs varētu iedomāties. Tas ir dēļ cilvēkiem, kas nāk no imigrantu kopienām.”[2]

Viesojoties Detroitā un tās piepilsētās 2016. gadā un tiekoties ar Sīrijas un Irākas bēgļiem, pārmitināšanas aģentūras darbiniekiem Dīrbornā un pārstāvjiem no Detroitas pilsētas pārvaldes, mans mērķis bija izprast ekonomiski vērstas pārmitināšanas politikas ietekmi uz bēgļu integrāciju un kopienas lomu šajos procesos. Lai gan bēgļu pārmitināšanas politika valsts līmenī ir vienota, tās īstenošana ir vietai specifiska, izgaismojot vēsturiskas, lokalizētas attiecības. Detroitā, pēc ilgiem ekonomiskā pagrimuma gadiem, pilsētas domes pārstāvji redzēja bēgļu pārmitināšanas procesus etniskajās kopienās kā ekonomisko saimniecību veicinošus.

ASV pārmitināšanas programas vadlīnijas ir formulētas 1980. gadā izdotajā bēgļu likumā, par prioritāti izvirzot bēgļu “pašpietiekamību”, “cik ātri vien iespējams”. ASV spēkā esošais bēgļu likums tika izstrādāts, reaģējot uz Vjetnamas kara rezultātā pieaugošo aziātu bēgļu skaitu.

Lai gan sākotnēji bēgļi tika izkliedēti izmitināti pa visu valsti, novērojot to tendenci pārmigrēt uz pilsētām ar lielāku etnisko populāciju, pārmitināšanas programmas fokus tika mainīts uz izmitināšanu etniskajās kopienās, kas valsts dokumentos tiek uzskatīta par ekonomisko integrāciju veicinošu vidi.

Valsts līmenī vērtējot pārmitināšanas procesu efektivitāti pēc ekonomiskās performances, tiek dabiskota bēgļu izvēle apmesties etniskajās kopienās, lai gan to veidošanos veicinājušas ierobežotās iespējas piekļūt darba tirgum un integrēties sabiedrībā. Bēgļu izmitināšana etniskajās kopienās var būt finansiāli izdevīga valstij un pilsētai, vienlaikus sekmējot arī ātru bēgļu ekonomisko patstāvību. Tomēr, pieņemot etniskās kopienas par pašsaprotamām, tiek aizmirstas sabiedrībā pastāvošās nevienlīdzības starp dažādu etnisko grupu pārstāvjiem, kas ir to veidošanās pamatā.

Ilgtermiņā tādējādi tiek vairota sabiedrības sašķeltība, veicinot šauru, no realitātes atrautu skatījumu par etnisko kopienu kā pašsaprotamu un vienotu cilvēku grupu, kas redzams, arī atskatoties uz arābu kopienas vēsturi Detroitā.

Detroita, dēvēta arī par motoru pilsētu, savulaik bijusi viena no pasaules ietekmīgākajām autoražošanas pilsētām. 20. gadsimta pirmajā pusē pilsēta piesaistīja migrantus no visas pasaules, gandrīz četrkāršojot pilsētas iedzīvotāju skaitu. Informācija par nelielu skaitu arābu izcelsmes iedzīvotāju klātbūtni Detroitā atrodama vēl pirms autoindustrijas uzplaukuma. Sākotnēji tie pārsvarā bija libāņu izcelsmes komersanti, kas ieradās Detroitā, lielākoties iekļaudamies angloamerikāņu kopienās, tirgojot grāmatas un citas preces.

Tomēr pateicoties autorūpnīcu darba vietām, 20. gadsimta 30. gados pilsētā bija ap deviņiem tūkstošiem arābu valodā runājošu iedzīvotāju. Lielais imigrantu pieplūdums bija milzīgs izaicinājums pilsētai, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus iebraucējiem. Mājokļu trūkuma dēļ, lielāko autorūpnīcu tuvumā, Detroitas robežpilsētās Dīrbornā un Hamtramkā, veidojās jauni imigrantu strādnieku rajoni.

Detroita attīstījās plaukstošās autoindustrijas interesēs. Jauna, motorizēta dzīvesveida popularizēšanas nolūkos pilsētā tika izbūvētas plašas avēnijas un šosejas, kas vienlaikus ietekmēja pilsētas vaibstus un iedzīvotāju plūsmas. Maksātspējīgie iedzīvotāji sāka plūsmu uz tālākām, jaunattīstītām Detroitas piepilsētām, kam vairums arābu izcelsmes iebraucēji nebija spējīgi sekot, jo rūpnīcu rasi diskriminējošo darba noteikumu dēļ bieži tika pie smagāko un bīstamāko darbu veikšanas ar zemāko atalgojumu. Lai gan arābi bija biedri Autorūpnīcu strādnieku biedrībā, kas aizstāvēja strādnieku tiesības, vēl 20. gadsimta 60. gados arābu strādnieki to uzskatīja par nedraudzīgu, jo bieži netika pārstāvētas viņu intereses. Rezultātā arābu iebraucēji attīstīja savu ekonomisko neatkarību no auto industrijas, sākot nelielus etniskos biznesus, atverot pārtikas veikalus un degvielas uzpildes stacijas, kas vēl šodien dominē Dīrbornas pilsētas ainavā.

Rasisms bija klātesošs arī pilsētas pārbūves procesos. Dīrbornas pilsētas mērs regulāri dēvēja arābus par “baltajiem nēģeriem” un 1966. gadā sāka industriālu attīstības projektu, kas paredzēja arābu dzīvojamās zonas, kas atradās Dīrbornas dienvidaustrumos, izpostīšanu. Šāda arābu identitātes marginalizācija, vecināja arī senāko un turīgāko arābu vēlmi distancēties, pievienojoties plūsmai uz tālākām piepilsētām, iezīmējot teritoriālas šķiru atšķirības etniskajā grupā, kas saglabājušās vēl šodien.

Ārējo sociālo un ekonomisko spiedienu rezultātā Dīrbornā sāka veidoties spēcīga sociālā un politiskā arābu kopiena. 1971. gadā Dīrbornā tika dibināta šodien ietekmīgā arābu organizācija ACCESS, tādējādi pilsētai pamazām kļūstot par Detroitas arābu centru. Tā palīdzēja Detroitas arābiem risināt pieaugošās sociālās grūtības un atvairīt līdz ar to pieaugošo negatīvo antiarābu tēlu, tomēr vienlaikus veicināja ilūziju par vienotu arābu identitāti.

“Es bieži saku, ka tu vari būt Dīrbornā un nekad neiemācīties angļu valodu, ja arābu valoda ir tava pirmā valoda, jo viss ir tai pakārtots. Galvenokārt tas notiek, jo šī kopiena atbrauca, un viņi baidās zaudēt savu kultūru”[3]

Ikdienas dzīves telpām nepārklājoties, robežas aizvien izteiktāk iezīmējušās arī Detroitas un tās piepilsētu iedzīvotāju nostājās. Dīrbornas arābi aizvien vairāk noticējuši idejai, ka nav plašākā sabiedrībā vēlami, stiprinot paļāvību vienam pret otru un savu kultūru. Savukārt pārējo iedzīvotāju acīs Dīrbornas arābu kopiena aizvien vairāk tikusi skatīta kā statiska, vienota cilvēku grupa, kas izvēlējusies norobežoties, lai gan tās veidošanās pamatā bijusi ekonomiskā noslāņošanās un etniskās grupas apgrūtināta spēja piekļūt kapitālam. Tā rezultātā arī kopienas iekšienē vērojami konfliktējoši uzskati.

“Mans dēls mācās Mičiganas universitātē. Es priecājos, ka šī valsts, Amerika, ir devusi manai ģimenei iespēju, bet mums joprojām ir problēma, ka mūsu bērni grib būt pilnībā amerikāņi un aizmirst par mūsu tradīcijām.”[4]

Arābu kopiena Detroitā ir daudzveidīga, pārstāvot dažādu nacionalitāšu, reliģiju un ekonomisko slāņu iedzīvotājus. 2010. gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka Dīrbornā arābu izcelsmes iedzīvotāji veido 32% no Dīrbornas kopējās iedzīvotāju populācijas. Tomēr fakts, ka 26,4% pilsētas iedzīvotāju dzimuši ārpus ASV liecina, ka Dīrborna joprojām piesaista jaunu migrāciju. Arābu klātbūtne Dīrbornā ir bijusi pastāvīga, jo savas atvērtības pret arābu kultūru un darba iespēju dēļ ir kalpojusi par tramplīnu jaunajai arābu populācijai.

Tikmēr krīzes nomocītajā Detroitā, kas 2013. gadā piedzīvoja bankrotu, iedzīvotāju skaits turpina sarukt. Apkaimes un tur mītošās kopienas, kas spējušas pārvarēt krīzi un piesaistīt jaunus iedzīvotājus, pateicoties savam elastīgumam ir ieguvušas jaunu vērtību pilsētas jaunākajos attīstības plānos, salīdzinājumā ar degradētajām teritorijām, kurās sākti masveida ēku nojaukšanas darbi.

Intensīvo postindustriālisma decentralizācijas procesu rezultātā Detroitas pilsētas apkaimes un tās piepilsētas ir teritoriāli plaši izklātas kā autonomas, pašpietiekamas salas, kuras savā starpā atdala plašas, degradētas teritorijas, iezīmējot robežas, kas pastāv sociālajā telpā arī fiziskajā realitātē.

Detroitas pilsētas centrs ir nosēts ar autostāvvietām, kas ir uzkrītošs apliecinājums tam, kā Detroita mūsdienās funkcionē. Iedzīvotāji no piepilsētām ierodas uz Detroitas Tigers beisbola spēlēm vai citiem kultūras pasākumiem, iedzīvinot citādi pustukšās autostāvvietas. Sabiedriskā transporta pakalpojumi ir vāji nodrošināti, kas padarījis auto par gandrīz vienīgo pārvietošanās iespēju, apgrūtinot trūcīgāko pilsētas iedzīvotāju mobilitāti pilsētā.

Arī Dīrbornas pārmitināšanas aģentūrā transports tiek minēts kā viens no būtiskākajiem ierobežojumiem bēgļu mobilitātei, tajā skaitā arī piekļuvei darba vietām. Darbu Detroitas reģionā dabūt ir vienkārši, tomēr liela daļa bēgļu ierodas valstī, nezinot angļu valodu, bieži pat neprotot rakstīt arābu valodā, līdz ar to viņu iespējas tikt nodarbinātiem ir ierobežotas. Pēc iespējas ātrāk kļūt “pašpietiekamiem” nozīmē uzņemties darba pienākumus bez valodas zināšanām, kuras apgūšana kļūst otršķirīga.

Vietējās valodas trūkums veicina noslēgšanos savā etniskajā kopienā, adaptējot jau kopienā pastāvošās bailes un veidojot būtisku barjeru spējai ieiet plašākā pilsētas un valsts telpā.

Līdz ar to Dīrbornas arābu tendence ar laiku pamest pilsētu ir sarukusi, ko apliecina pieaugošās īpašumu cenas arābu apdzīvotajā dienvidaustrumu daļā, kamēr vidējo iedzīvotāju ienākumu ziņā tā uzrāda viszemākos rādītājus pilsētā.

“Galvenokārt [bēgļi tiek izmitināti] Dīrbornā, jo tā ir vieglāk pieejama, bet Dīrborna kļūst dārgāka, tādēļ mēs skatāmies uz Detroitu, jo tā ir cenu ziņā pieejamāka. Īpašumu cenas kāpj katru gadu, bet finansiālais atbalsts paliek tāds pats.”[5]

Arābu kopiena, kas jau ilgstoši ir mitinājusies Detroitas apkaimē, ir reāla un daudzveidīga cilvēku grupa, par kuru veidot vienotu izpratni ir neiespējami. Pārmitināšanas procesos, par prioritāti izvirzot ekonomisko integrāciju kopienā, sistemātiski tiek veicināta arābu kopienas mistifikācija, vairojot uzskatus par šīs kopienas vienveidību, kulturālo atšķirīgumu un nespēju asimilēties. Tā rezultātā lai gan liela daļa arābu kopienas pārstāvju ir spējuši veiksmīgi integrēties kopējā sabiedrībā, negatīvā pieskaņa arābu kopienai veicinājusi nodrošinātāko arābu norobežošanos no šīs identitātes, kamēr trūcīgākā kopienas daļa saskaras ar aizvien jauniem šķēršļiem.

Lai rūpētos par arābu kopienas pārstāvju vienlīdzīgu integrāciju, bēgļu likumā, līdzās neoliberāliem mērķiem, kā vienlīdz būtisku prioritāti būtu nepieciešams izvirzīt bēgļu sociālo un psiholoģisko sagatavošanu dzīvei jaunajā kultūrvidē, ņemot vērā, ka runa ir par globālās sabiedrības nepasargātāko populāciju, kurai piespiedu kārtā nācies pamest savu mītnes zemi.

Pilsētām šajos procesos ir nozīmīga loma. Dzīves telpu sapludināšana, nevis norobežošanās kopienās, palīdz graut ilūzijas par vienveidīgu arābu kopienu un mazināt iebraucēju nedrošību jaunajā vidē.

 

Autore ir sociālantropoloģe

 

[1] Citāts no autores sarunas ar pārmitināšanas aģentūras darbinieci Dīrbornā.

[2] Citāts no autores sarunas ar pārmitināšanas aģentūras darbinieci Dīrbornā.

[3] Citāts no autores intervijas ar Dīrbornā uzaugušu informanti no Libānas

[4] Crowder, N. (2015, March 05). Starting over in Dearborn, Michigan: The Arab capital of North America. Pieejams šeit.

[5] Citāts no autores intervijas ar pārmitināšanas aģentūras darbinieci Dīrbornā.