Saakašvili nolemtība

Odesa. Septembra nogale

Pilsētas padomes namu aplenkuši pārsimts demonstrētāji.  Nesen traģiskā ugunsgrēkā nometnē sadega trīs bērni. “Ugunsgrēka trauksmes iekārtām bijuši pārgriezti vadi,” stāsta mūsu gide. Tad pazemina balsi un saka man: “Runā, ka nupat Londonā nomiris Eņģelis. Viņš rūpējās, lai pilsētā būtu miers un kārtība. Tagad visi saprot, ka var sākties jukas. Izmantos negadījumu, lai vērstos pret mūsu mīļo mēru.” Ostas pilsēta Odesa – zagļu, prostitūtu, ebreju anekdošu, mākslinieku un avantūristu galvaspilsēta mūžīgi mūžos – mīts, kuru krāšņi kuplina arī mūsu gide, ir pilsēta vienā no korumpētākajiem Ukrainas apgabaliem.

Jautāju – ko Odesā paguva izdarīt Saakašvili? “Neko,” gide strikti nosaka. Viņa pieder pie tiem 70%, kas Maidanu sauc par apvērsumu, iepretim tiem 30%, kurus pārstāv Odesas mākslas biennāles kurators. Viņš Maidanu sauc par sirdsapziņas revolūciju. “Vienīgi,” piebilst gide, “uzcēla laulību nameli, lai nav jāmaksā kukulis, ja grib laulāties.” Mūsu īsajā klatbūtnes laikā apkārtnē neiederīgajā, etnostilā ieturētajā namiņā apgrozās vairāki pāri – bez korupcijas tikuši pie laulībām.

Odesa ir pati par sevi – kā valsts valstī, tās 223 gadus garajā mūžā varas mainījušās bieži. Odesieši labāk noskatoties no malas, sacer anekdotes un liek likmes, kurš vinnēs, – kā totalizatorā. Iespējams, ar ironisku skepsi viņi noraudzījās arī Mihaila Saakašvili pusotru gadu ilgajos pūliņos Odesas gubernatora amatā.

Gubernators Saakašvili

Saakašvili dēļ- Gruzijas reformatora un korupcijas apkarotāja slavas – Ukrainas prezidents Petro Porošenko uzaicināja savu kādreizējo Kijevas Universitātes studiju biedru kļūt par valdības padomnieku un pēc neilga laika piekrita Saakašvili vēlmei nokļūt Odesas apgabala gubernatora krēslā. Saakašvili vārds atgriezās pasaules medijos, bet Ukrainas prezidentam tā bija iespēja nedaudz aizņemties no Saakašvili reformatora un korupcijas apkarotāja slavas. 2015. gada beigās Saakašvili bija Ukrainas populārākais politiķis, atstājot Porošenko ceturtajā vietā.

Klientelisms, oligarhu iespēja pelnīt uz valsts īpašuma rēķina apmaiņā pret lojalitāti un drošību, – tā varētu aprakstīt Porošenko neapskaužamo izvēli pēc Krimas aneksijas un Krievijas algotņu izraisītā kara Donbasā. Taču Maidans bija ne vien Par Ukrainu Eiropā, bet arī Pret korumpēto eliti.

Ukraina ir spērusi vērā ņemamus soļus ekonomikas reformās, taču  panākumi korupcijas apkarošanas jomā ir pieticīgi. Transpearancy International korupcijas indeksa skalā Ukraina pakāpusies no bēdīgās 142. vietas 2014. gadā uz tikai mazliet mazāk bēdīgo 131. vietu 2016. gadā – turpat, kur Krievija (Latvija – 44. vietā, Igaunija – 22.). EK komisārs Valdis Dombovskis Rīgas konferencē Ukrainas ekonomikas reformas un progresu nosauca par “ievērojamu”. Jāatceras – tas sasniegts laikā, kad valsts austrumos ir karš, taču tieši nespēja ierobežot korupcija ir iemesls “nogurumam no Ukrainas”, kas aug Rietumos.

Ārpusnieks Saakašvili gubernatora amatā pilsētā, kura slavena kā korumpētākā valstī, narkotiku, cigarešu un cilvēku kontrabandas tranzītpunkts, cerēja salauzt veco tīklu pretestību. Turklāt Ukraina Saakašvili bija iespēja apliecināt savas līdera spējas un atgūt reputāciju pēc diezgan bēdīgā Gruzijas prezidentūras beigu posma.

Putins Saakašvili iecelšanu nodēvēja par spļāvienu visu ukraiņu sejā.

Saakašvili mantojums Odesā nav tikai laulību namiņš. Viņš daudz ko aizsāka: reformas un tīrīšanas ostā, muitā, policijā, remontēja ielas. Sāka reformas apgabala pārvaldē, iespējams, lai savā kontrolē pārņemtu visus apgabala varas zarus. Tieši šī pieeja – reformas savienojumā ar varas vertikāli un stingru kontroli – savulaik sekmējās Gruzijā.

Trieciens Saakašvili nodomiem bija “mīļā mēra” Genādija Truhanova – bijušā Krievijas armijas kapteiņa – pārvēlēšana Odesas pilsētas galvas amatā 2015. gada oktobrī. Saakašvili, un ne tikai Saakašvili, viņu apsūdzēja saitēs ar lokālo mafiju. Bija pārkāpumi vēlēšanu norisē un runas par “nozagtām vēlēšanām”. Saakašvili aicināja uz protestiem. Patiesībā šai brīdī Saakašvili Odesas stāsts beidzās. Vecā elite uzvarēja. Zaudējis pilsētu, Saakašvili zaudēja iespēju veikt reformu karagājienu pret korupciju.

Saakašvili atkal nonāca pasaules medijos dēļ trača Ukrainas Reformu padomes sēdē 2015. gada decembrī. Pārtraucis ietekmīgā Ukrainas iekšlietu ministra Arsēnija Avakova atskaiti par privatizāciju, Saakašvili viņam pārmeta noziedzīgu rīcību. Avakovs Saakašvili virzienā meta ūdens glāzi (trāpīja gan ārlietu ministram). Sekoja apzīmējumu apmaiņa. Ēzelis. Zaglis. Riebeklis. Klauns. Neradījums. Fonā skan Porošenko balss, kas lūdz nelietot krievu lamu vārdus. Saakašvili apsolīja, ka Avakovs sēdēs cietumā. Avakovs kliedza, lai Saakašvili vācas ārā no valsts.

2015. gada beigās Saakašvili nodibināja pretkorupcijas kustību Cleaning up Ukrain, pirmo mītiņu sasaucot Arsēnija Avakova dzimtajā Harkivā. Saakašvili teica dedzīgas runas par “vadošajiem korumpantiem”, tajās viņš pieminēja arī tā laika premjerministru Arsēniju Jaceņuku. Saakašvili arvien biežāk publiski kritizēja Kijevas oficiālo varu, kas, viņaprāt, nodevusi Maidana ideālus. Spriedze auga.

2016. gada novembrī Saakašvili atkāpās. Viņš apsūdzēja Petro Porošenko – prezidents personiski atbalstot korupciju un pārraugot sistēmu, kur kukuļdošana pārņēmusi visus valdības līmeņus. Oligarhi pievāc naudu, cerības un brīvību.

Novērtējums Saakašvili paveiktajam pusotra gada laikā gubernatora amatā ir pretrunīgs: korupcija ostā esot mazinājusies, bet varbūt tāpēc, ka Saakašvili cīņa bija publiska un korumpanti uz laiku piebremzējuši savas aktivitātes. Vieni uzskata, ka, būdams revolucionāru metožu piekritējs, Saakašvili ātri zaudēja interesi par piņķerīgu ikdienas darbu, institūciju nostiprināšanu un procedūru ieviešanau. Citi, tai skaitā pats Saakašvili, domā, ka visus viņa centienus bloķēja vecā elite un korumantu brālība. Iespējams, taisnība ir abiem.

Tbilisi. Septembra nogale

Tbilisi ir spoža. Balkoniem un kokgriezumiem rotātie koka namiņi, ja vēl noplukuši, izskatās romantiski, tomēr daudzi jau rūpīgi atjaunoti, bez eiroremonta brutalitātes. Saakašvili laikā tika sāktas atbalsta programma privātīpašniekiem. 21. gadsimta stikla brīnumceltnes, kaut izskatās kā svešķermeņi, nes daudzu pazīstamu pasaules arhitektu vārdus. Kolēģe Tiko vakariņās atsakās no vīna, jo policija ir modra un joprojām nav korumpēta. Bet tumsā Mtatsmindas kalnā pāri pilsētai izgaismojas pašreizējā Gruzijas “saimnieka” Bidzinas Ivanašvili stikla pils.

“Pirms Saakašvili nebija valsts. Te bija tumša un krimināla nekuriene,” saka taksometra šoferis. “Saakašvili  kriminālistus apkaroja, korupciju likvidēja, tagad te visi dzīvo uz Saakašvili sastrādātā.”

Prezidents Saakašvili

2012. gada Gruzijas parlamenta vēlēšanās Apvienotā Nacionālā kustība gatavojās nopietnai sacensībai, bet ne pārsteigumiem. Tā bija atkārtoti uzvarējusi gan nacionālajās, gan vietējās vēlēšanās un jau kopš 2003. gada veidoja valdības. Vēlēšanu konkurentam – miljardierim Bidzinam Ivanašvili, kas ar savu Krievijā nopelnīto naudu bija atgriezies Gruzijā, bija izdevies apvienot partijā Gruzijas sapnis neapmierinātos un daļu savstarpēji kašķīgo opozicionāru. Viņam noderēja arī iepriekšējo gadu “stratēģiskais ieguldījums”, maksājot pabalstus kultūras darbiniekiem un atbalstot kultūras iestādes. Viņš pretī Saakašvili reformām un rietumu orientācijai lika labas attiecības ar Krieviju, taisnīgumu un nabadzības mazināšanu. Saakašvili laikā sabiedrības nevienlīdzība bija ārkārtīgi augusi.

Neilgi pirms vēlēšanām parādījās atbaidoši kadri par vardarbību cietumā. Gruzija ir trešajā vietā pasaulē ieslodzīto skaita ziņā, daudziem cietumā ir radi un paziņas, izplatīta arī neticība tieslietu sistēmai un uzskats, ka ieslodzījums tiek izmantots, lai izrēķināties ar sāncenšiem.

Saakašvili partija Apvienotā Nacionālā kustība vēlēšanās cieta smagu zaudējumu. Viņam nepiedeva arī 20% teritorijas zaudēšanu Gruzijas – Krievijas karā 2008. gadā. Nostrādājis līdz prezidenta termiņa beigām, Saakašvili pameta valsti.

2009.gadā es vadīju starptautisku žurnālistu grupu, kuras mērķis bija izzināt Gruzijas mediju situāciju un sniegt ieteikumus politiķiem, valdībai, kas uzlabojams.

Gruzīni bija teicamnieki demokrātijas standartiem atbilstošu likumu pieņemšanā.

Tomēr aiz šīs pareizās ārienes bija skaidri nojaušamas īstās saites, kas nodrošināja ietekmi medijos. Domāju, arī tieslietu sistēmā. Ne visus kontrolēja Saakašvili un pie varas esošie, mediji bija sadalīti, bet visus, izņemot dažus mazietekmīgos, vienoja viens – mediji nebija redakcionāli neatkarīgi, tie apkalpoja savus saimniekus.

Lai reformētu Gruziju, Saakašvili bija uzbūvējis stingri kontrolētu varas vertikāli. Reformām bija jānodrošina atbalsts, šķiet, valdošie uzskatīja, ka tieši mediji un tieslietu sistēma ir divas galvenās jomas, kuras īpaši svarīgi paturēt kontrolē.

Beidzot savu darbu, mēs tikāmies ar prezidentu Saakašvili. Viņš nesen bija pārvēlēts. Paudām savas bažas par to, kā mediju atkarība kropļo demokrātiju. Īsi sakot, mūsu ieteikums Saakašvili bija sekojošs: pirmajā prezidenta termiņa laikā viņš  ierakstīja sevi vēsturē kā reformators, būtu lieliski, ja pēc otrā termiņa viņu atcerētos kā demokrātu. Tas nozīmētu – nevis stingru kontroli, bet gan spēcīgas institūcijas, tai skaitā – neatkarīgi mediji.

Prezidents mūs laipni un ieinteresēti uzklausīja. Bet, acīmredzot, mūsu padoms nelikās nedz viņa raksturam atbilstošs, nedz noderīgs.

Stingri kontrolēta varas vertikāle ir izdevīga tiem, kas ir pie varas. Ivanašvili varēja būt pateicīgs Saakašvili par atstāto mantojumu. Saakašvili sistēma vērsās pret Saakašvili. Pēc vēlēšanām tika apcietināti vairāki ietekmīgi Saakašvili līdzgaitnieki. Bija aizdomas, ka šie procesi bija politiski moivēti. Pats Saakašvili tika apsūdzēts cilvēktiesību pārkāpumos un valsts līdzekļu izšķiešanā. Gruzija prasa Ukrainai viņu izdot.

2016. gadā Gruzijas parlamenta vēlēšanās Saakašvili centās atbalstīt Apvienoto Nacionālo kustību un, kaut būdams Ukrainā, kļuva par vienu no vēlēšanas kampaņas sejām. Partija cieta vēl smagāku sakāvi, Gruzijas sapnis ieguva konstitucionālo vairākumu. 20 no Apvienotās Nacionālās kustības 27 parlamentā ievēlētajiem deputātiem ir izveidojuši jaunu partiju Kustība brīvībai – eiropeiska Gruzija un paziņoja, ka pārtrauc jebkādas attiecības ar Saakašvili. Redzamākie jaunās partijas biedri ir kādreizējie Saakašvili līdzgaitnieki.

Tomēr, lai cik bēdīga būtu Saakašvili Gruzijas ēras izskaņa, viņa nopelnus nav iespējams noliegt. Viņš caurkritušu valsti (failde state) atgrieza uz straujas attīstības ceļa, viņš mainīja Gruzijas identitāti un deva skaidru mērķi – Gruzijas rietumnieciskošana. Viņš deva cerību gan gruzīniem, gan plašākam reģionam, gan lika Rietumiem noticēt, ka atpalikušajā bijušās Padomju Savienības telpā ir nācijas, kas savu nākotni redz kā daļu no Eiropas. Viņš arī nodrošināja, ka pirmo reizi Gruzijas vēsturē varas maiņa noritēja bez vardarbības.

Saakašvili saka, ka Gruzijā atgriezīsies tikai pensijas gados. Diez vai agrāk tas arī būtu iespējams.

Opozīcijas līderis Saakašvili?

2017. gada septembrī Saakašvili kopā ar apņēmīgu vīru pulku pārrāva Ukrainas robežsargu ķēdi, lai atgrieztos valstī, kurā viņam atņemta pilsonība. Porošenko pieņēma šo lēmumu laikā, kamēr Saakašvili bija ASV, droši vien cerēdams, ka tā atturēs savu politisko konkurentu no atgriešanās. Prezidents pārrēķinājās – pilsonības atņemšana izskatījās pēc politiskas vajāšanas un cēla Saakašvili popularitāti. Bet tas, cik viegli Saakašvili pāri robežai iesoļoja Ukrainā, lika Porošenko izskatīties vājam.

Saakašvili sola apvienot opozīciju un vēlas panākt pirmstermiņa vēlēšanas.

Viņš apceļo Ukrainas pilsētas, aicina uz mītiņiem un mobilizē protesta elektorātu. Saakašvili bieži redzams Kijevas un citu pilsētu ielās, taisa selfijus ar jauniešiem, bučo uz vaiga sirmas kundzes, viņam ir savs TV šovs. Gavilējošs pūlis un starmešu gaisma ir Saakašvili nepieciešams dopings – veselīgai enerģijas apmaiņai un uzlādei. Viņa retorikai – austrumos iet bojā jūsu dēli, kamēr korumpētie oligarhi un politiķi iedzīvojas, rod dzirdīgas ausis. Viņš ir izveidojs partiju Jauno spēku kustība.

Šobrīd Saakašvili nav nevienas valsts pilsonības, par robežas šķērsošanu viņš ir samaksājis administratīvo sodu un pieprasījis patvērumu Ukrainā. Ukrainas ģenerālprokurors ir diezgan nepārprotami izteicies, ka izdot Saakašvili Gruzijai neļauj starptautiskie noteikumi.

Saakašvili bija iespēja palikt ASV, rakstīt atmiņas, vēl kādu laiku sniegt labi apmaksātas runas un cienāt ar grilu ASV senatorus un dažu bijušo prezidentu. Taču tas nevarētu gandarīt viņa kaislīgo raksturu.

Saakašvili ir 49 gadi. Viņš nav vairs tas jaunais cilvēks, kurš 2003. gadā ar sarkanu rozi rokās, gavilējošu ļaužu pavadīts, ielauzās Gruzijas parlamenta zālē un sauca Ševardnadzem: “Atkāpies!” Bet dedzība, gatavība cīnīties un enerģija ir palikusi. Viņš ir impulsīvs, neaprēķināms, bet apņēmīgs. Kaut arī viņa partijas reitings ir tikai daži procenti, pats Saakašvili ir tikpat populārs kā viņa galvenais politiskais pretinieks Porošenko.

Tas, vai Saakašvili izdosies apvienot opozīciju un gūt ietekmi Ukrainas nacionālajā politikā, ir tikpat neskaidrs, cik skaidrs, ka viņš neatkāpsies. Viņa vētraino populismu ar neuzticību vēro jaunie intelektuāļi – opozicionāri, bet neapmierinātos un protesta gara pilnos viņš pievelk.

Saakašvili par sevi saka, ka ir kareivis, kas soļo, kamēr spēj, un pēc tam tik ilgi, cik nepieciešams. Viņš ir nolemts cīņai līdz galam.

 

Autore ir Baltijas – Melnās jūras alianses valdes priekšsēdētāja