Mēs tiekamies kafejnīcā Rīgā, jo Bataragu ģimeni no Jēkabpils esmu pārtvērusi atgriežamies no ceļojuma pa Horvātiju. Visi četri: Elīna, Sandris, viņu meita Hanna un audžudēls Jānis (vārds mainīts). Puikam ir gads un astoņi mēneši, audžuģimenē — kopš šā gada jūlija. No bioloģiskās ģimenes šķirts, kad bija gadu vecs un bērnunamā pavadījis četrus mēnešus. Jānis ir aktīvs un mīlīgs. Ar lielu interesi par apkārtni un cukurtrauku, jo mājās saldumi nav bieži dabūjami. Elīna stāsta, ka ceļojums viņus pamatīgi nogurdinājis, jo Jānim sākuši nākt zobi. Nav tā kā par vēlu? «Laikam jau iepriekš trūka vitamīnu, ja tikai tagad nāk zobi un aug mati. Kad mēs viņu ieraudzījām, to vispār nebija. Droši vien bija nodzīti. Nezinājām, kādā krāsā būs,» smaida Elīna. Par manu piezīmi, ka puika ir smalkas miesasbūves, Sandris atsaka: «Tagad viņš ir apvēlies! Es nekad dzīvē nebiju redzējis tik tievu bērnu!»
Elīna jau pirms iepazīšanās ar Sandri zināja, ka kādreiz adoptēs bērnu. Toreiz par audžuģimeņu eksistenci nenojauta. Iespējams, iemesls ir pašas bērnība, kas nebija diezcik salda. Iespējams, ietekmēja māsas stāstītais, jo viņa dzīvo Zviedrijā, kur bērnunamu nav. To vietā ir audžuģimenes. «Abi runājām, ka varētu kļūt par audžuģimeni, kad būsim četrdesmitgadnieki,» atceras Elīna.
Kādu vakaru aptuveni pirms gada Sandris un Elīna skatījās televizoru. Latvijas Televīzija rādīja filmu par audžuģimenēm. Tā uz viņiem atstāja spēcīgu iespaidu. Elīna jautāja Sandrim — kāpēc gaidīt, varbūt kļūt par audžuvecākiem tūlīt? Elīna savas dienas aizvada mājās ar Hannu, tāpēc vēl viens mazs bērns viņas ikdienu nemainītu.
Kopš jūnija abi ir diplomēta audžuģimene. Bija gatavi uzreiz ņemt ģimenē bērnu. Neviens nezvanīja. Pagāja nedēļa līdz atskanēja pirmais zvans, taču piedāvāja vecākus bērnus. Elīna sazinājās ar citām ģimenēm, kas arī bija beigušas kursus. Arī viņiem vēl nebija audžubērnu. «Es saprotu — tas bija Līgo laiks, šašliks daudziem bija svarīgāks,» ironiski nosaka Elīna.
Elīna pati sāka zvanīt atbildīgajiem cilvēkiem, biedrību pārstāvjiem un prasīja, kur ir bērni, kam vajag ģimenes? «Lai viņi nestāsta, ka nav audžuģimeņu, kur likt bērnus. Mēs visi, kas bijām pabeiguši kursus, gaidījām. Un nekā.» Elīna savu īsto piedāvājumu izcīnīja pēc mēneša. «Kamēr viņi darbojas likuma kārtībā, aiz tā stāv reāli cilvēki, kam tiek sabojāta dzīve,» emocionāli stāsta Elīna.
«Kaut kas sistēmā nav kārtībā. Man tika vaicāts par zīdaiņiem, mēs atteicāmies. Savukārt tie, kuri vēlējās, pie viņiem netika,» Elīna stāsta.
Kad Bataragu ģimenei piedāvāja Jāni, Elīna juta — mūsējais. Zvanīja vīram, kurš bija komandējumā un piekrita. Elīna pat nebrauca iepazīties, bet teica, lai tikai ved šurp. Nē, viņš palikšot bērnunamā vēl līdz mēneša beigām, tāda esot kārtība, saistīta ar finansēm.
«Kad Jāni atveda, man nobira asara. Viņš bija kā lelle. Tukšu skatienu. Viņā nebija nekā. Ne rakstura, ne viedokļa. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr puika izgāja no bezpersoniskā stāvokļa, kurā nebija ne vēlmju, ne sāpju,» atceras Elīna. Zēnam bija veselības problēmas, līdzko Elīna ieraudzīja visas diagnozes, zvanīja ģimenes ārstei. Tagad veselība ir nostabilizējusies. Arī ēdājs viņš ir labs. Bērnunamā bija radis ēst konkrētos laikos, taču audžuģimenē knābā pa mazām porcijām visu dienu.
Pirmo nakti Jānis noraudāja. Sveši cilvēki, sveša vieta. Nomierinājās tad, kad viņu nolika vienu gultā. «Es zinu, ka bērnunamos zīdaiņus neņem rokās, jo viena auklīte nevar vienlaikus paņemt klēpī vairākus raudošus. Uz raudāšanu vienkārši nereaģē, un viņi arī neraud, jo zina, ka tāpat netiks sadzirdēti. Līdz ar to viņi neiemācās izrādīt emocijas,» saka Elīna. Tagad puika tik ļoti grib tuvumu, ka naktī prasās pie vecākiem lielajā gultā.
Ar laiku Jānis sāka atšķirt, kas ir labi, kas ne, un izrādīja emocijas. Apjauta, ka jaunā mamma gribēs saprast viņu. Sāka meklēt pieskārienus. «Lai bērnunams nestāsta, ka viņi katru dienu ved ārā bērnus. Neticu. Jānis ilgi pētīja smiltis un nemācēja staigāt pa zāli.»
Lai arī noguruši, Bataragi ir priecīgi par to, kā puika attīstās. Tas ir labs treniņš arī meitai, kurai jāaprod, ka ar mammas un tēta maigumu ir jādalās. Arī mantas un cepumi jādala.
Elīnai ir blogs Manas debesis, kurā viņa apraksta Jāņa ienākšanu ģimenē, jo vēlas vairot izpratni par to, kas ir audžģimene. Norāda, ka ne visi var būt audžuvecāki un nepietiek ar vēlēšanos palīdzēt: jābūt nosvērtam, gudram un ar vēlmi izprast bērnu, nevis ar attieksmi — «ai, ko tad no viņa var gaidīt, alkoholiķu bērns». Elīnas vēlas lauzt stereotipus par audžubērniem.
Sandris atgriežas ar mazajiem no pastaigas. Dod Jānim padzerties. Puika ierāpjas klēpī, lai gan slāpes remdēt varētu arī stāvus. Gribas tuvumu. Padzēries, viņš iekārtojas klēpī pie mammas. Kad Bataragus paslavēju, Elīna saka: «Nedomāju, ka esam ko īpašu paveikuši. Darām to, kas jādara. Darbs kā jau darbs. Ar atšķirību, kas tas ir sirds darbs.»
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Pagaidām nav neviena komentāra