Veinbergas nodokļi Porziņģim jeb ko zaudējam, pakļaujoties pūlim

Pirms nedēļas, nejauši ieraugot nepieklājīgu tvītu, pat nenojautu, ka, ierakstot teikumu par diskusiju kultūru, kļūšu par daļu no pēdējā laika lielākās latviskās “klopes” soctīklos. Kas tad bija noticis? Izrādās pētniece, augstskolas pasniedzēja un žurnāliste Sandra Veinberga bija atļāvusies apšaubīt vajadzību no budžeta līdzekļiem samaksāt apdrošināšanu par basketbolista Kristapa Porziņģa dalību Latvijas izlases sastāvā.

Man kā no sporta tālu stāvošam cilvēkam Porziņģa apdrošināšanas temats īpašu interesi neizraisīja. Vairāk izbrīnīja enerģija, ar kādu sabiedrībā pazīstami cilvēki metās autorei virsū, uzbrūkot pat ne tik daudz viņas viedoklim, cik viņai kā personai, cilvēkam, sievietei ar blondiem matiem. Pret to iebildu. Par rezultātu biju pārsteigta. Sagaidīju drīzāk atbalstu no sabiedrības, ka nav pieļaujams mobēt cilvēku par viņa uzskatiem. Tomēr izrādījās, ka daudzi uzskata publisku izrēķināšanos par pareizo veidu, lai sodītu nepopulāra viedokļa paudēju. Tāda sava veida linča tiesa light. Atšķirībā no musulmaņu valstīs pierastās fiziskās nolinčošanas, pie mums pūlis izrēķinās, mēģinot iznīcināt personu psiholoģiski.*

Visādu troļļu, anonīmu komentētāju un “olugalvu” apsaukāšanu pat neanalizēšu, tā ir interneta blakne un viņu “argumentus” apkopoja pati S. Veinberga.

Es gribētu pievērsties dažu reālu un cienītu cilvēku rakstītajam. Tajā izkristalizējās mūsu sabiedrības vērtību sistēma, priekšstati par labo un ļauno, godājamo un peļamo. No pāris vadmotīviem kļuva diezgan šķērmi, bet tie ir jāuztver kā mūsu priekšstatu spogulis un tāpēc ir vērts par tiem parunāt. Īpaši par argumentu, ka “pati vainīga”, nevajadzēja provocēt, nevajadzēja izaicināt, utt.

Bet publicistikas mērķis ir izaicināt un likt pārdomāt, vai par pašsaprotamu pieņemtais patiešām ir pareizs un labs. Un žurnālistam ir tiesības arī provokatīvi norādīt uz, viņaprāt, problemātiskiem jautājumiem.

Katram, kuram šādos gadījumos šķiet, ka “pats/pati vainīga”, ir nopietni jāpārdomā par savu vērtību sistēmu. Līdzīgs arguments bija vienam visai solīdam kungam, kurš rakstīja:

To viņš attiecināja uz maniem aizstāvības tvītiem Sandrai Veinbergai, ka nedrīkst par viedokli personīgi uzbrukt, ka nedrīkst publicēt viņas privātu adresi (kā tas bija NRA komentāru daļā) ar aicinājumu privāti izrēķināties utt.. Tas ir ļoti bēdīgi, ka mūsu sabiedrībā cilvēki uzskata – ir jāpieslienas stiprākajiem, uzvarētājiem, nevis netaisnības gadījumā jārīkojas kā sirdsapziņa liek un jāaizstāv “lūzeris”. Tātad skolas pagalmā pareizi rīkojas tie, kuri barā nospārda vienu, bet tas, kurš cenšas palīdzēt upurim, ir muļķis un “iekūlies nepareizajā (lūzeru) komandā.

Nemaz nerunājot par visādām sazvērestības teorijām un kolēģu žurnālistu ļaunā priekā piemestajām pagalītēm “raganas sārtam”. Ar lielu izbrīnu lasīju viena žurnālista ierakstu blogā, kurā viņš nevis izteica domas par budžeta izlietošanas jautājumu, bet gan smalki izņirgājās par raksta autori. Civilizētā sabiedrībā tādu attieksmi nevajadzētu uztvert par normu.

Sazvērestības teoriju izplatība vispār ir temats pats par sevi. Tās ir tik ļoti pārņēmušas ļaužu prātus, ka daudzi vairs nav spējīgi loģiski domāt. Ja jau augstskolu mācību spēki var publiski izvirzīt teorijas, ka Veinberga ar Buiķi laikam vēlējās kaut kādu “baigo plānu” sabīdīt ar šo skandālu, ko lai gaidām no cilvēka parastā. Ko tad Veinberga ar Buiķi varēja plānot – tikt “Knicks” komandā Porziņģa vietā? Nodibināt jaunu partiju un pārņemt varu Saeimā? Smieklīgi. Tas liecina par izglītības kvalitāti, kādu studenti var iegūt mūsu augstskolās pie daža laba pasniedzēja.

Tagad vairs nebrīnos par vienu paziņu, kura finansu piramīdā pazaudēja 28 000 eiro. Tajā viņai naudu ieguldīt ieteica viens Latvijas Universitātes ekonomikas mācībspēks. Viņš pats tur arī pazaudēja savu ieguldīto. Skandālu ar cita RSU mācībspēka “pētījumu” par incestu kultūru Norvēģijā, par kuru kārtējo reizi samaksāja Latvijas nodokļu maksātāji, laikam nav pat vērts pieminēt.

Tomēr vēlos uzsvērt, ka nav viss arī slikts un ne visi cilvēki piedalījās šajā mobingā. Daži publiski aizstāvēja S. Veinbergu, bet viņu noteikti bija mazāk nekā daudzskaitlīgo argumentum ad hominem uzbrucēju. Ļoti patīkami biju pārsteigta, lasot Krišjāņa Liepiņa ierakstu viņa blogā „Latvijas sportisti ir pelnījuši simbolisku atzinību un pateicību par izciliem sasniegumiem starptautiskās sacensībās“. Viņš atbalsta apdrošināšanas maksāšanu no budžeta un izsaka savus argumentus tam par labu. Viņa viedoklim, tāpat kā S. Veinbergas, ir tiesības būt. Var piekrist vai nepiekrist tiem, bet arī nepiekrītot jāspēj uzklausīt, apsvērt un argumentēt, kā to norādīja jurists Lauris Liepa, uzslavējot S. Veinbergu par drosmi tēmas izvēlē.

Iesaistījos diskusijā tikai tāpēc, lai paustu nostāju, ka civilizētā sabiedrībā tā nedrīkst izturēties ne pret vienu cilvēku, lai kādi uzskati viņam būtu. Tomēr redzot, cik plašs šis uzbrukums izvērsās, mani sāka urdīt ziņkāre, cik pamatots ir Sandras Veinbergas viedoklis un ko par sportu un finansēm domā cilvēki citās Eiropas valstīs. Uz to mani pamudināja arī dažas īsas privātas vēstules, kurās sportam tuvu stāvoši cilvēki pauda atbalstu Veinbergas viedoklim un sašutumu, ka pret viņu tiek organizēta šāda kampaņa. Atklāti šo viedokli viņi, ar atsevišķiem izņēmumiem, paust nevēlējās, aizbildinoties ar iespējamām problēmām savā darbavietā. Vispār ievēroju, ka personības no sporta jomas bija atturīgas ar reakciju uz šo notikumu. Viens no retajiem bija Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas sporta zinātnieks, pētnieks, sportistu izturības un sporta biomehānikas speciālists Edgars Bernāns. Viņš tviterī pauda sekojošu viedokli:

„Par Porziņģa apdrošināšanu ir jādiskutē. Galvenokārt tāpēc, ka esošā kārtība drīzāk darbojas kā “blatu” padarīšana, ne sistēma. Man kā sporta jomas pārstāvim būtu jājūsmo par notiekošo, bet tā nav. Sporta politika un komercializācija mani, maigi sakot, apbēdina. Un Sandra Veinberga nebija pelnījusi to ad hominem par faktoloģisku neprecizitāti.

Vairumam sporta federāciju šīs izmaksas ir jāsedz no sava budžeta, bet ir federācijas, kas saņem papildus finansējumu. Te arī problēma. (Piešķiršana) jāiestrādā precīzos un izmērāmos kritērijos. Tiem jābūt zināmiem un vienādiem visiem.

(K. Porziņģa ieguldījums, laukumi jauniešiem, nometnes) šādas iniciatīvas ir ļoti apsveicamas, bet tad sanāk, ka apdrošināšanas maksas segšana ir kā barteris. Man tāda sistēma nepatiktu.

(Sportistu dalībai izlasē) ir jābūt federācijas, nevis valsts līmeņa problēmai. Tur arī lai izlemj, kā nostādīt finanses. Valsts neaizlāpa federācijas budžetu.”

Līdzīgās domās ir arī sporta kluba “Cēsis” prezidents Krišjānis Kļaviņš. Viņš uzsvēra, ka „viena no mūsu sabiedrības pamatvērtībām, ko jāsargā visiem līdzekļiem, ir vārda un izteiksmes brīvība. Sandras Veinbergas viedoklim katrs var piekrist vai nē, bet tam ir tiesības būt. Sabiedrības reakcija uz vienkāršu jautājumu bija pārsteidzoši agresīva un neiecietīga, joprojām lielākā daļa sociālajos tīklos ir gatava saplosīt jebkuru, kurš domā citādāk”.

Autore ir žurnāliste

* Savā laikā bija ierosinājums parādīt sabiedrības neiecietību pret valsts nozadzējiem ar nosaukumu #nedod_roku_oligarham. Šai ierosmei, izskatās, bija daudz mazāk atbalstītāju nekā Veinbergas “nolinčošanai” par jautājumu par budžeta izmantošanu. Arī tas ir rādītājs mūsu sabiedrības attieksmei.