Bizness pašmācības ceļā

Pirms 20 gadiem Mairis Arājs pārdeva savu mersedesu un nopirka par baļķvedēju pārbūvētu padomju laika kravas auto. Sākumā kokmateriālus tikai tirgoja, bet tad pievērsās ražošanai – tā radās JM Grupa

Vēl 90. gados Alūk-snē nebija viesnīcas un iebraucējiem naktsmītnes vajadzēja meklēt ārpus pilsētas. Tad parādījās pirmie hosteļa tipa numuriņi. Līdz 2005. gadā uzņēmums JM Grupa, kura pamatnodarbošanās bija un joprojām ir kokapstrāde, atvēra vienu no pirmajām viesnīcām Jolanta netālu no mazbānīša stacijas. Tā priecē pilsētas viesus ar sakoptu apkārtni, restorānu, peldbaseinu, pirti un solāriju.

Tas uzskatāmi pierāda, ka arī tālu no Rīgas sekmīgi var attīstīties daudznozaru uzņēmumi, kas nodarbojas gan ar ražošanu, gan ar pakalpojumu sniegšanu, tādējādi strādājot gan eksportam, gan veidojot vietējo infrastruktūru un padarot savu pilsētu tīkamāku pašiem un pieejamāku viesiem.

Jau gandrīz desmit gadus JM Grupa savu produkciju realizē Igaunijā, kur tai ir meitasuzņēmums, kas nodarbojas ar kaimiņvalsts klientu piesaisti. Savukārt pašu mājās tiek strādāts pie viesnīcu biznesa paplašināšanas.

No pārtikas pie kokiem

Pērn uzņēmuma, kurā nodarbināti aptuveni 90 cilvēku, apgrozījums pietuvojies trim miljoniem eiro. «Tas viss sasniegts, ejot soli pa solim,» saka JM Grupa īpašnieks Mairis Arājs. Viņš pieder pie paaudzes, kas, būdami gados jauni, biznesu 90. gadu sākumā apguva pašmācības ceļā. «Un ar katru nākamo soli tev gribas izdarīt kaut ko vairāk, kaut ko labāk,» viņš saka, neslēpdams – pievēršoties viesnīcu biznesam, piedzīvoti arī grūti brīži, kad to nācies dotēt no kokapstrādes peļņas. Bet jautājums bijis – vai nu iet līdz galam un pabeigt iesākto, kaut arī tas izrādījies grūtāk un sarežģītāk, nekā sākumā šķitis, vai pamest visu pusratā.

Pusratā viņi līdz šim neko neesot pametuši. Uzņēmuma īpašnieks uzskata – lai ko arī cilvēks darītu, agrāk vai vēlāk tas atmaksājas un tiek sasniegts rezultāts.

Mairis audzis un mācījies Alūksnē. 1988. gadā pabeidzis Cēsu profesionāli tehnisko skolu un ar pēdējo iesaukumu nonācis padomju armijā. Dienējis Maskavā, bet pēc diviem gadiem atgriezies jau pilnīgi citā Latvijā. Neilgi pastrādājis par šoferi valsts autokombinātā, tad pievērsies tirdzniecībai. «Tirgus tolaik bija tā vieta, kur aizsākās ne viens vien mūsdienu bizness,» viņš secina. Robežas vēl bijušas vaļā, veduši no Krievijas dažādas pārtikas preces – eļļu, margarīnu, dzērienus – un pārdevuši tās Alūksnē.

Par ražošanu mazpilsētā tolaik varējuši tikai sapņot, tāpēc tirdzniecība bijis gandrīz vienīgais veids, kā tikt pie peļņas. Tomēr jau 90. gadu vidū palēnām atkopusies celtniecība un līdz ar to sākusi attīstīties kokapstrāde. Liekot lietā tirdzniecībā nopelnīto naudu, Mairis sācis uzpirkt zāģbaļķus un pārdot zāģētavām. «Toreiz ar pārstrādi mūsdienu izpratnē neviens nenodarbojās. Izgrieza dēļus jeb paņēma to treknumu un pārējo atstāja malkai,» uzņēmējs turpina.

Ap to laiku viņš arī pārdevis mersedesu un nopircis vecu par baļķvedēju pārbūvētu Ural ar manipulatoru. Jo, šādi strādājot, zāģētavām vajadzējis gana daudz baļķu.

Mairis no mežu īpašniekiem iepircis egli un priedi, ko pārdevis zāģētavām. Turklāt mežu īpašnieki gribējuši naudu uzreiz, bet zāģētavas parasti norēķinājušās ar pēcmaksu – pēc gatavās produkcijas realizācijas. Protams, starpniekam bija risks un reizēm par piegādātajiem baļķiem tā arī nesamaksāja. «Bet toreiz visi riskēja, un arī pašlaik jārēķinās, ka tev kāds var nesamaksāt,» viņš atzīst.

90. gadu nogalē līdztekus starpniecībai Mairis Arājs arī pats pievērsies ražošanai. Iegādājies vecu, no ķieģeļiem būvētu fermu un ielicis tajā pirmos divus lentzāģus. Egli joprojām pārdevuši, bet priedi sākuši pārstrādāt. Zāģējuši dēļus, ko pārdevuši galdniecībām. «Tolaik sāka būvēt Lido. Viņi dēļus iegādājās pie mums, un tas ļāva nodrošināt apjomus,» stāsta Mairis.

Iegādājušies arī ēku, kurā pašlaik iekārtota viesnīca. Pirms tam tur atradies autoserviss. Sākumā tam piebūvējuši automazgātavu, jo Alūksnē tolaik nebija ne tikai viesnīcas, bet arī automazgātavas. Vēlāk izveidojoši atpūtas telpu. «Un tā tas process aizgāja,» Mairis smejas. Sapratuši, ka autoserviss nav viņu bizness, pēc kāda laika no tā atteikušies. Mazgātavu pārcēluši uz centru tuvāk klientiem, bet ēkā ierīkojuši kafejnīcu. Tad izbūvējuši otro stāvu, un tā pārtapusi par viesnīcu, kurai dots Maira sievas vārds Jolanta. Abu iniciāļi JM ir arī uzņēmuma nosaukumā. Jo viss, kas līdz šim paveikts, gan iecerēts, gan veidots kopīgi. Mairis to sauc par ģimenes uzņēmumu.

Pieprasījums liek augt

Jaunās tūkstošgades sākumā JM Grupa, iegādājoties jaunas ražošanas telpas, kokapstrādi no Alūksnes pārcēlusi uz Jaunalūksnes pagastu. Tad vieni no pirmajiem Alūksnes pusē nopirkuši ēveli un sākuši strādāt ar žāvētu izejmateriālu, ražojot mēbeļu sagataves un celtniecības materiālus. «Arī tie visi bija salīdzinoši vienkārši produkti. Piemēram, galdu kāju sagataves un citi tamlīdzīgi izstrādājumi uzņēmumam Avoti, kas savukārt ražoja mēbeles zviedru IKEA,» atceras Mairis.

Tomēr tieši tā, ejot soli pa solim, viņi nonākuši līdz šā brīža situācijai, kad Jaunalūksnes ražotnē, kur zem jumta atrodas trīs tūkstoši kvadrātmetru, tiek ražoti dažādi produkti. Viens no galvenajiem – ēku iekšējās apdares līstes, vairāk nekā simt dažādu veidu. Durvju aplodas, logu apmales, trepju margas, grīdas līstes… Krāsotas, nekrāsotas vai lakotas. Apaļas un kantainas. Arī apšuvuma dēļi iekšdarbiem un ārdarbiem, kā arī grīdas dēļi. Joprojām tiek ražotas arī mēbeļu sagataves. Latvijā no tā visa paliek pavisam niecīga daļa, jo uzņēmums pamatā strādā eksportam.

Igaunijā JM Grupas produkcija tiek realizēta vairākās būvmateriālu lielveikalu ķēdēs un pa tiešo lielām celtniecības kompānijām. Šajā tirgū viņi stabili iegājuši tieši krīzes laikā, kad igauņu ražotāji, apelējot pie izstrādājumu kvalitātes, atteikušies mainīt savu produktu cenu. Vidzemnieki izrādījās apsviedīgāki un, paplašinot sortimentu, vienlaikus spējuši nodrošināt gan kaimiņu prasībām atbilstošu cenu, gan arī kvalitāti.

Alūksnē tapušie iekšējās apdares materiāli nopērkami un būvniecībā tiek izmantoti arī Somijā un Zviedrijā. Bet Lietuvā nupat noslēgts līgums par to piegādi KSenukai veikalu ķēdei. Savukārt vecajā zāģētavā tagad iekārtota galdniecība, kas ražo mēbeles. Pārsvarā pēc pasūtījuma.

Tomēr galvenais kokapstrādes uzņēmuma eksporta produktiem ir kanvas apakšrāmji. Kanva populāra kļuvusi tieši pēdējā laikā, pateicoties digitālajām tehnoloģijām. Uz tās var nodrukāt jebkuru attēlu, bet agrāk to izmantoja glezniecībā kā gleznas pamatni. Tomēr arī tagad, kļūstot par masu produktu, ikvienai kanvai nepieciešams rāmis, uz kura to uzvilkt. Un alūksnieši šos rāmjus ražo un piegādā vienai no lielākajām vācu kompānijām, kura specializējusies kanvu apdrukā. «Apmēram 70% no visas mūsu realizētās produkcijas ir tieši profilētie kanvu rāmji. Tā kā izmēru ir daudz un dažādi, mēs tos nesaliktā veidā uz paletēm nogādājam pasūtītājam. Pretējā gadījumā to uzglabāšanai vajadzētu milzīgas noliktavas. Vācijā ņem attiecīgo izmēru, saliek kopā un uzvelk uz tā jau apdrukāto audumu,» stāsta Mairis.

Pēdējo četru gadu laikā uzņēmuma apgrozījums ik gadu audzis par gandrīz 30%. Pašlaik Jaunalūksnes ražotne tiek paplašināta. Jau esošajiem pievienosies vēl tūkstotis kvadrātmetru, un Mairis cer septembrī darbus pabeigt.

«Pašlaik pieprasījums gan pēc kanvu rāmjiem, gan iekšējās apdares materiāliem ir lielāks, nekā varam saražot,» stāsta uzņēmējs. Vienlaikus tiek paplašināts arī viesnīcu bizness. Alūksnē restaurē un viesnīcas vajadzībām piemēro 1902. gadā pēc Alūksnes pils īpašnieka barona fon Fītinghofa pasūtījuma būvēto mazbānīša stacijas ēku, kas pēdējos divus gadus nostāvējusi tukša un pamesta. Un Jaunalūksnes pagastā ezera krastā līdzās ražotnei viesnīcas vajadzībām pārbūvē bijušā kantora ēku. Mairim prieks, ka darbos arvien aktīvāk iesaistās meita Linda, kura speciāli gadu strādājusi Šveicē, lai iepazītu šo biznesu no pašiem pamatiem.

Vai divas jaunas viesnīcas pilsētā, kur pirms 20 gadiem nebija nevienas, tomēr nebūs par daudz? Un vai šim biznesam ārpus Rīgas vispār ir perspektīva?

Mairis Arājs uzskata – ir gan! Drīzāk arī pēc abu jauno viesnīcu atvēršanas to joprojām būs par maz. «Pieprasījums pēc labām viesnīcām tikai palielināsies. Kādreiz ziemās Alūksnē iebraucēju bija vairāk nekā vasarās. Tagad, kad pilsēta sakopta un attīstās, nav vairs īpašas atšķirības – vasara vai ziema. Tāpēc viesnīcniekiem darba tiešām netrūkt,» saka Mairis Arājs, netieši velkot paralēlas ar kokapstrādi, kur arī pieprasījums apsteidzis piedāvājumu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Kādreiz tā bija peļņa, bet pašlaik – tas, ka produkti kļūst kvalitatīvāki, bet pati ražošana efektīvāka.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Katrs pieļauj kļūdas. Viena no tām – darbs ar vienu piegādātāju un vienu noieta tirgu. Otra – pēc PSRS sabrukuma visi gribējām uzreiz labi dzīvot, bet, lai tādu dzīvi nodrošinātu, nauda ir jāliek atpakaļ biznesā. To saprot tikai ar laiku.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Labs piemērs ir meita, kura viesnīcu biznesu Šveicē iepazina no pašas apakšas. Ir neiespējami ielēkt biznesā uzreiz kā vadītājam. Jāsaprot cilvēki un process. Lielie uzņēmumi nedzimst uzreiz, tāpēc jāsāk no mazuma.