Patentētais sviests

Trešais vecākais Latvijas piena pārstrādes uzņēmums Lazdonas piensaimnieks turpina 1922. gadā dibinātās piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības aizsākto. Šo 95 gadu laikā uzņēmums ne brīdi nav pārtraucis darbu – pat Otrais pasaules karš nespēja apturēt piena pārstrādi Vidzemes augstienē

Starpkaru Latvijas laikā Lazdonā ražoto eksporta sviestu sūtīja uz Holandi. Pašlaik a/s Lazdonas piensaimnieka produkti nopērkami gandrīz visos lielveikalos un pēdējā laikā arī nedaudz Zviedrijā. Pēc saimnieciskās patstāvības atgūšanas radīta preču zīme Lazdona. Tomēr tikai retais zina, ka ne viens vien tagad iecienīts piena deserts, Ghee jeb kausētais sviests un citi piena produkti sākotnēji tapuši tieši Lazdonā.

«Mēs esam salīdzinoši neliels uzņēmums, tāpēc nevaram sacensties ar lielajiem pārstrādātājiem, piedāvājot tikai tādus tradicionālus produktus kā piens, biezpiens, jogurts vai kefīrs. Mums jāmeklē sava niša,» saka viena no Lazdonas piensaimnieka akcionārēm un valdes priekšsēdētāja Elvīra Utināne. Neatlaidība, precizitāte un kvalitāte, viņasprāt, ir tie trīs stūrakmeņi, uz kuriem balstās uzņēmuma darbs jau kopš 90. gadu sākuma, kad vēl nebija lielveikalu un Lazdonas piensaimnieks savu produkciju pārdeva Rīgas un Daugavpils tirgos.

No Centrāltirgus uz Rimi

Pašlaik Lazdonas piensaimnieks ražo ap 50 dažādu veidu produktu. Tie ietilpināmi trijās izstrādājumu līnijās – konvencionālie, tā sauktie Zaļās karotītes un bioprodukti, kuriem uzņēmums pievērsies pirms gadiem četriem. Nesen viņi pircējiem sāka piedāvāt arī vājpienu un tā izstrādājumus.

«Tagad vājpiens šķiet pašsaprotama lieta. To pieprasa ne tikai pilsētās, arī laukos. Bet vēl pirms gadiem pieciem nevienam pat prātā nenāca, ka varētu uzturā lietot vājpienu,» Elvīra Utināne ar smaidu stāsta, kā šo gadu laikā mainījušies piena produkti un pircēju attieksme pret tiem.

Uzņēmumu viņa vada jau trīsdesmit ceturto gadu. Pabeigusi Rīgas Pārtikas rūpniecības un mehānikas tehnoloģijas tehnikumu, kura dotās zināšanas joprojām vērtē ļoti augstu, no dzimtās Dagdas caur Rīgu viņa nonākusi Lazdonā un iecelta par toreizējā Lazdonas pilnpiena produkcijas ceha vadītāju.

Padomju laika struktūra bija gana sarežģīta. Rēzeknes piena kombināta pakļautībā atradās Cesvaines sviesta un siera rūpnīca, kurai savukārt bija pakļauts Lazdonas cehs. Tolaik tajā strādājuši ap 50 cilvēku. Tagad – pavisam 90, jo pēc 2000. gada atgūta arī pirmās brīvvalsts kooperatīvam piederējusī krejotava Madonā, kur tagad atrodas restorāns un pakalpojumu centrs.

«Tomēr kā ražotne arī padomju laikā mēs bijām diezgan patstāvīgi. Apgādājām Madonas un Gulbenes rajonu veikalus. Sortiments bija stingri noteikts. Ražojām vājpiena kefīru, arī vājpiena biezpienu, bet krējuma pārpalikumu atdevām Cesvaines rūpnīcai, kas taisīja sieru un sviestu, ko veda uz Krieviju. Reizēm pat uz Kubu,» atceras Elvīra.

1993. gadā, līdzīgi kā daudzviet, arī Lazdonā pavērās iespēja uzņēmumu privatizēt. Sākumā atjaunota piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība, kas pieteica savas tiesības uz piena pārstrādes cehu, jo Lazdonas piensaimnieku tradīcijas cauri padomju laikiem sniedzas daudz senākā pagātnē. Kooperatīvā sabiedrība šeit dibināta vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē – četrus gadus pēc Latvijas valsts proklamēšanas. Ap to laiku toreizējais Lazdonas muižas īpašnieks Šmits uzdāvinājis savam krustdēlam, vietējā krodznieka dēlam, ēku, uz kuras pamatiem atrodas pašreizējā ražotne.

Pirmās brīvvalsts laikā tajā tapis ne tikai slavenais eksporta sviests, bet bijusi arī sierotava ar leduspa-grabu un pat laboratoriju. Siers vests uz Rīgu, kur bijis ļoti pieprasīts vienā no šikākajiem restorāniem – Romas pagrabā.

Kā stāsta Elvīra, pagrabi saglabājušies joprojām. Vienīgi sieru viņi diez vai ražos, jo tas prasa milzīgas investīcijas un nāktos konkurēt ar uzņēmumiem, kuri to dara jau daudzus gadus. Tāpēc arī lazdonieši pēc kooperatīva atjaunošanas deviņdesmitajos palikuši uzticīgi produktiem, kurus ražoja iepriekš. «Tas bija grūts, bet ļoti interesants laiks,» tagad saka uzņēmuma vadītāja. Jo nu durvis bijušas vaļā uz visu Latviju, vienīgi pašiem vajadzējis ne tikai ražot, bet saražoto arī pārdot.

Lielo pilsētu tirgi, kas tolaik pildīja mūsdienu lielveikalu funkcijas, bijuši visvieglāk pieejami. Ar tiem tad arī sākuši. Ar Centrāltirgu Rīgā, vēlāk – Daugavpils tirgu. Izlejamais piens, krējums un sveramais biezpiens. Pašiem savu stendu nekad gan neesot bijis, piegādājuši produkciju tirgotājiem. Un, kamēr lielie piena pārstrādes kombināti turpināja sūtīt saražoto uz Krieviju un citām bijušajām padomju republikām, Lazdonas piensaimnieks, kurš pirms tam bija iesprostots divu rajonu robežās, apguva Latviju.

Kooperatīvajā sabiedrībā tolaik bija ap 60 biedru. Pēc 1997. gada reorganizācijas tā kļuva par akciju sabiedrību, un pašlaik uzņemumā ir 26 akcionāri. Ne tikai paši ražotāji – arī zemnieki, kas piegādā pienu. «Vēlāk parādījās nelielie, privātie veikali,» stāstu turpina Elvīra.

No pirmās peļņas uzņēmums iegādājies nepieciešamās iekārtas, 90. gadu vidū sākuši ražot sviestu. «Tas šķita ļoti svarīgi. Gan simboliski, gan kā tradīcija, ko pārmantojam no saviem priekšgājējiem.»

Kad parādījās lielveikali, Lazdonas piensaimnieks bija viens no pirmajiem piegādātājiem Rimi tīklā, par ko viņi lepojas arī tagad. «Toreiz, šķiet, neviens vēl neražoja paniņas. Atceros – tieši ar šo produktu aizsākās mūsu sadarbība ar Rimi lielveikalu ķēdi, kas turpinās joprojām,» ne bez lepnuma atzīst Elvīra.

Piena ceļa līkloči

90. gadu beigās lazdonieši uz visiem laikiem atteicās no stikla piena pudelēm un likvidēja to mazgāšanas līniju. Tās vietā iegādāta vēl viena polipaku pildīšanas iekārta. Aizejot no tirgiem un pārtraucot realizēt sveramo produkciju, iegādātas arī jaunas fasēšanas iekārtas, un viņi bija starp pirmajiem, kas ap 2002. gadu sāka pienu, kefīru un paniņas pildīt dažādu izmēru polistirola pudelēs.

Šādi, soli pa soli ejot līdzi laikam, mainījies un papildinājies arī produktu klāsts. «Lielie uzņēmumi orientējas uz standartprodukciju, tāpēc nespēj ne tik ātri pārorientēties, ne saražot tik mazas partijas, lai tirgotāji varētu pārbaudīt, ko saka pircēji. Mēs varam. Un tā ir mūsu priekšrocība,» uzskata Elvīra.

Starp produktiem, kas pa šiem gadiem iemantojuši pircēju uzticību, viņa min biezpiena tortes, kārtainos krēmus, 5,5% kafijas pienu, brokastu biezpienu ar saldo krējumu, karsēto pienu ar 4% olbaltumu, kas īpaši ieteicams bērniem, jaunajām māmiņām un sportistiem, kā arī saldkrējuma sviestu, ko 2016. gadā eksperti atzinuši par labāko Latvijā. Protams, nedrīkst aizmirst Jāņu sieru, jo Lazdonas piensaimnieks ir viens no tiem sešiem Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem, kas kopš 2015. gada atbilstoši Eiropas Garantētu tradicionālo īpatnību produkta reģistram Jāņu sieru drīkst ražot ar tā oriģinālo nosaukumu.

Tomēr viens no unikālākajiem Lazdonas piensaimnieka izstrādājumiem noteikti ir Ghee jeb kausētais sviests. Šāds produkts pirms tam Latvijas veikalos nebija nopērkams. Pateicoties speciālai tehnoloģijai, kuras izstrāde ilgusi gandrīz pusgadu, produktā paliek 99,6% piena tauku, un tiek uzskatīts, ka tajā nav holesterīna. Ņemot vērā produkta unikalitāti, Lazdonas piensaimnieks to nolēma arī patentēt, kaut arī izstrādes procesu tas nedaudz paildzināja. Toties tagad lazdoniešu Ghee sviests ir viens no nedaudzajiem pārtikas produktiem valstī, kura izstrāde aizsargāta ar patentu. Kausētā sviesta izcelsmi saista ar ājurvēdu, lai gan Utināne uzskata – šo konservēšanas veidu savulaik izmantojuši arī Latgalē dzīvojošie vecticībnieki. Mūsdienās šo sviestu lieto ne tikai kulinārijā vai konditorejā, bet pat kosmētikā. Tas uzglabājams daudz ilgāk nekā parastais sviests.

Tomēr, ja reiz runa ir par sviestu, nevar nepieminēt tā cenu lēcienu. Kas tad īsti pašlaik Latvijā notiek ar piena produktiem?

Elvīra Utināne atzīst – pēdējie gadi, kopš Krievijas embargo ieviešanas, nozarei bijuši ļoti grūti. Vēl 2014. gadā Lazdonas piensaimnieka apgrozījums pārsniedza septiņus miljonus eiro, bet pēc tam tas nokrities gandrīz par ceturtdaļu. Viss, ko pirms tam izveda uz austrumiem, palicis vietējā tirgū. «Katrs darīja, ko varēja, lai realizētu saražoto. Tajā skaitā dempingoja ar cenām,» viņa atceras. Tas nevarēja palikt bez sekām. Kritums bijis ļoti smags, tomēr šogad ieņēmumi atkal sākuši augt un uzņēmums atkal uzņem agrākos apgriezienus.

Pašlaik galvenais esot svaigpiena tirgus un tā cena. Jo pienu Latvijā iepērk ne vairs tikai lietuvieši, bet arī poļi. «Nezinu, vai viņiem tas tirgus tiešām tik liels, vai arī saražotais nonāk citās valstīs – galvenais, ka pieprasījums pēc piena aug. Ar piena tirdzniecību nodarbojas arī starpnieku kooperatīvi. Līdz ar to aug arī iepirkuma cenas un, lai paši nepaliktu bez piena, arī mums nākas maksāt vairāk. To jūt pircēji,» secina uzņēmuma vadītāja.

Tomēr, neraugoties uz tirgus svārstībām un nestabilitāti, kas piena nozarē nav nekas jauns, lazdoniešiem ir skaidrs nākotnes redzējums. «Pēdējā laikā cilvēki grib ēst arvien veselīgāk un saņemt arvien kvalitatīvāku pārtiku. Tāpēc esam radījuši bioproduktu līniju,» saka Elvīra Utināne.

Gluži tāpat kā ar Zaļās karotītes izstrādājumiem, kur svarīga sastāvdaļu izsekojamība, lai būtu skaidrs, ka tās tapušas Latvijā, arī bioloģiskajam pienam jābūt ļoti skaidrai izcelsmei. Lazdonas piens to iepērk no zemniekiem, kas speciāli pievērsušies tā ražošanai. Kur fermās govis tiek turētas un barotas atbilstoši visiem bioproduktu iegūšanas nosacījumiem.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Vislielāko prieku man sagādā, kad, ejot pa veikalu, redzu, ka cilvēki pērk Lazdonas ražojumus.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Dažreiz varbūt man pārmet, ka esam pārāk maz riskējuši. Bet vēlme riskēt, manuprāt, vairāk raksturīga vīriešiem. Kredītus esam ņēmuši maz, un tie visi ir atmaksāti. ES struktūrfondus gan esam izmantojuši diezgan daudz, bet arī tās bijušas ne pārāk lielas summas konkrētiem mērķiem – skaidri zinot, ka tas atmaksāsies.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Šodienas uzņēmējam jābūt, pirmkārt, ļoti neatlaidīgam. Otrkārt, ārkārtīgi savaldīgam. Un, treškārt, zinošam.