Pirmā Baltijas jūras reģiona vēstures konference Rīgā
Apaļas gadskārtas mudina no mūsdienu viedokļa paraudzīties uz agrāk plašu rezonansi izraisījušiem, bet laika gaitā no sabiedrības atmiņas pagaisušiem pagātnes notikumiem. 1937.gada augustā Rīgā sarīkotā Pirmā Baltijas jūras reģiona vēsturnieku konference bija ne tikai dalībnieku skaita ziņā lielākais reģiona vēsturei veltītais zinātniskais forums, bet arī Latvijas vēstures institūta debija liela mēroga starptautiska pasākuma organizētāja lomā.
Augusts Tentelis uzrunā konferences atklāšanā 1937.gada 16.augustā teica: “Concilium historicorum, qui labores nostros viderent atque aestimarent, in urbe Riga convocare”. Tulkojumā no latīņu valodas: ”Sasaukt Rīgas pilsētā vēsturnieku sanāksmi, kam jāparāda un jādod novērtēt mūsu darbs.”
No 326 konferences dalībniekiem, un skaita ziņā tā ir pielīdzināma kongresam, 141 ieradās no ārzemēm – Zviedrijas, Polijas, Igaunijas, Vācijas, Dānijas, Lietuvas, Norvēģijas, Somijas, Francijas, Itālijas un Ungārijas. Konferencē nepiedalījās Baltijas jūras reģiona lielvalsts Krievija jeb Padomju Savienība, turpretī interesi par to izrādīja Francijas, Itālijas un Ungārijas pārstāvji, kaut gan šīs valstis no Baltijas jūras šķir simtiem kilometru.
Ideja par lielas starptautiskas konferences rīkošanu Rīgā radās drīz pēc Latvijas vēstures institūta dibināšanas 1936.gada janvārī. Tā paša gada maijā institūta vicedirektors, LU profesors Francis Balodis apmeklēja Stokholmu un iepazīstināja vietējās universitātes rektoru Svenu Tunbergu ar plānoto iniciatīvu, gūstot zviedru kolēģa atzinību un atbalstu. Institūta 1936.gada 5.septembra sēdē tika pieņemts oficiāls lēmums konferenci kopā ar Latvijas Universitāti rīkot 1937.gada augustā. Tika izveidota organizācijas komiteja ar Augustu Tenteli priekšsēdētāja un Franci Balodi ģenerālsekretāra amatā.
Latvijas vēstures institūtam bija stratēģiska nozīme Kārļa Ulmaņa autoritārajā valdīšanā.
Tā bija akadēmiska, taču režīmam ļoti tuvu stāvoša un politiski angažēta institūcija, kas bija tieši pakļauta Izglītības ministrijai, turklāt institūta direktors Tentelis vienlaikus bija arī izglītības ministrs. Institūtu dibinot, režīms tiecās politiski ietekmēt vēstures zinātni kā latviešu tautas vienotību un nacionālo identitāti stiprinošu resursu. Saskaņā ar valsts politiskās vadības priekšstatiem vēstures procesa traktējuma centrā bija jāatrodas latviešu tautai.
Likumā par Latvijas vēstures institūtu bija teikts, ka tā “uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”. Šis konceptuālais uzstādījums nebija domāts tikai iekšējai lietošanai. Organizējot 1937.gada konferenci, Latvijā valdošā autoritārā režīma un tai tuvu stāvošās vēsturnieku elites nolūks bija izmantot šo notikumu ne tikai zinātniskiem, bet arī vēstures politizācijas un politiskas propagandas mērķiem.
Iepazīstinot starptautisko sabiedrību ar latviešu pagātnes skatījumu, rīkotāji vēlējās demonstrēt jaunās nacionālās vēstures zinātnes sasniegumus.
Tāpēc latviešu referenti nepievērsās visu Baltijas jūras reģionu aptverošai problemātikai, bet saskaņā ar režīma nostādnēm uzstājās ar tēmām par latviešu tautas un lokālo vēsturi.
Konferences atklāšanas plenārsēde notika 16.augustā nesen uzceltajā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tenteļa uzrunai latīņu valodā sekoja Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ievadruna. Ar politisku degsmi viņš atbalstīja nacionālās vēstures izpēti, norādot uz tautu kā vēstures veidotāju svarīgo nozīmi. Tieši skatījumam uz pagātni no tautas viedokļa, viņaprāt, būtu jākļūst par konceptuālo pamatu turpmākajiem pētījumiem, jo “ar tautas jēdziena palīdzību var gan izskaidrot katru parādību, kas līdz šim visos savos pamatos nebija izskaidrota”. Konstatējis, “ka vēl par daudz reti atsevišķas tautas izpratušas savu vēsturu kā tautas vēsturi”, Valsts prezidents prognozēja, “ka mācībai par tautām kā par vēstures pamatfaktoriem ir lemts ilgāks mūžs nekā vienai otrai, lai arī cik asprātīgai un pievilcīgai hipotēzei”. Pēc Ulmaņa domām, šādos pētījumos iegūti zinātniski rezultāti varētu iezīmēt “vadošas līnijas tagadnes un nākotnes izprašanai”.
Konferences darbs, ieskaitot divas ekskursiju dienas uz Raunu, Valmieru, Cēsīm un Siguldu, kā arī uz Talsiem, Kandavu un Jelgavu, turpinājās līdz 20.augustam plenārsēdēs un sekciju sēdēs, kur izskatīja aizvēsturi, vēstures, kultūras vēstures un kara vēstures tēmas. Bija padomāts par plašu kultūras programmu. Par godu konferencei Mākslas muzeja telpās notika izstāde “Senā Rīga”, ko atklāja Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš. Valsts Prezidenta pilī konferences dalībnieki apskatīja Pieminekļu valdes sarīkoto izstādi ar pēdējos gados Daugmales un Talsu pilskalnā atrastajām senlietām. Universitātē izlika vēsturisko dokumentu un ģeogrāfisko karšu ekspozīcijas. Operā konferences dalībnieki noskatījās baleta izrādi, lugas “Pūt, vējiņi” izrādi – Nacionālajā teātrī. Pieņemšanu konferences delegātiem sarīkoja ārlietu ministrs Vilhelms Munters, uz atvadu pēcpusdienas tēju ielūdza Valsts prezidents un konferences patrons Kārlis Ulmanis.
Vācu un franču valodā kopumā tika nolasīti 56 referāti, tai skaitā desmit latviešu vēsturnieku ziņojumi. Jau pēc gada iznāca nepilnas 600 lappuses biezs referātu manuskriptu krājums, kas pilnvērtīgi dokumentē konferences zinātniskos rezultātus. Tiesa, daļa referentu savus tekstus neiesniedza, taču krājumā tika iekļautas arī dažas publikācijas, kuru autori nebija referentu skaitā.
Referātu par plašām, visu Baltijas jūras reģionu aptverošām un politiski neitrālām vēstures tēmām nebija daudz. Par tādiem uzskatāmi tirdzniecības vēstures problemātikai veltītie ziņojumi. Uzlecošā somu vēstures zvaigzne Gunnars Mikvics analizēja tirdzniecības sakarus vēlīnajā Hanzas periodā, dānis Aksels Kristiansens vērtēja Zunda muitas reģistru kā avotu Baltijas jūras tirdzniecības izpētei.
Daudzos referātos slēptāk vai atklātāk bija jūtams politiskais konteksts un laikmeta elpa.
Ne tikai rīkotāji, bet arī citu valstu pārstāvji izmantoja konferences tribīni, lai uzturētu spēkā pretenzijas uz tā vai cita Baltijas jūras reģiona vēstures jautājuma traktējumu no savu nacionālo interešu viedokļa, tai skaitā saistot to ar politiskajām aktualitātēm. Paust šādu pozīciju savus vēsturniekus jau vairākus mēnešus pirms konferences sākuma 1937.gada maijā mudināja vācu prese – ”Danziger Vorposten” un ”Hildesheimer Beobachter”. Laikraksti sūkstījās, ka konferences organizācijas komitejā galvenokārt ir Baltijas un Skandināvijas valstu, kā arī Polijas pārstāvji, un pieprasīja, lai vācu vēsturnieki Rīgā parāda Vācu reiha plaukstošo spēku. Viņi tad arī centās, tā laika apskatnieka Jirgena fon Hēna vārdiem runājot, “parādīt pareizā gaismā vācu kolonizatora nozīmīgumu Baltijas jūras reģionā”. Vācu vēsturnieku referātos, kas bija veltīti galvenokārt viduslaiku tēmām, tika izmantoti ne tikai akadēmiski argumenti, bet ieskanējās arī tā laika propagandas retorika.
Mierīgākos toņos ieturēti bija zviedru zinātnieku ziņojumi. Arī viņu uzmanības lokā bija viduslaiku vēsture, bet visvairāk 17.gadsimts, kad Zviedrija izcēlās kā Baltijas jūras reģiona lielvara. Tika runāts gan par Gotlandes un Rīgas stāvokli Zviedrijas karaļvalstī, gan par Zviedrijas aizjūras provincēm Igauniju un Vidzemi, kam “zviedru laiki” esot bijuši sociālā taisnīguma un humānisma laikmets.
Aktuālā ģeopolitiskā situācija ietekmēja vairāku poļu vēsturnieku iztirzāto tēmu saturu. Lielākā daļa viņu referātu bija veltīti Baltijas jūras reģiona dienvidu piekrastes zemēm un to nozīmei Polijas politikā, īpaši izceļot šo teritoriju vēsturisko saistību ar Poliju.
Saprotamu iemeslu dēļ poļu pētnieki īpašu vērību veltīja tolaik no Polijas atšķeltajai Dancigai jeb Gdaņskai. Vienlaikus jāuzteic vairākos referātos atainotā padziļinātā Dancigas un Rīgas sakaru izpēte un inovatīvais abu nozīmīgo Baltijas jūras ostas pilsētu salīdzinājums. Nedz viena, nedz otra no šīm pētniecības līnijām nav guvušas pienācīgu turpinājumu līdz pat mūsu dienām.
Lietuvieši, līdzīgi latviešiem, lielākoties piedāvāja šauri lokālu tematiku. To pašu var teikt par igauņiem, gan ar vienu izņēmumu – programmatisko Tartu universitātes profesora un prorektora Hansa Krūsa referātu. Tā kā viņa pirms 80 gadiem paustās domas var būt noderīgas arī mūsdienās, ir vērts to iztirzāt mazliet detalizētāk.
Krūsa referāta saturs bija daudz plašāks par virsraksta tēmu “Cīņa par Baltijas jūru kā vēstures pētniecības uzdevums”.
Tā galvenā vērtība bija vairāki priekšlikumi par Baltijas jūras reģiona vēstures izpētes institucionālo organizāciju un koordināciju, lai panāktu tās sistemātiskumu nākotnē. Par ideālo kopīgās pētniecības mērķi, pēc Krūsa domām, bija jākļūst monumentālai visaptverošai Baltijas jūras reģiona vēsturei, lielam eposam, “kas būtu piemineklis ne tikai uzvarētājiem, bet arī uzvarētajiem, ne tikai lielajiem, bet arī mazajiem”. Lai sasniegtu rezultātu, nepieciešams, pirmkārt, pārdomāt, kā vislabāk sadalīt darbu pie atsevišķiem tematiem un laika periodiem Baltijas jūras reģiona vēsturnieku starpā, turklāt iesaistot ne tikai zinātniekus no valstīm, kas robežojas ar Baltijas jūru – Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju Lietuvu, Latviju, Igauniju, Krieviju un Somiju, bet arī pārstāvjus no agrākajām jūras lielvarām Holandes un Anglijas, kā arī no Francijas, kam bija cieši vēsturiski sakari ar Zviedriju, Dāniju un Krieviju.
Otrkārt, Krūss ierosināja nodibināt attiecīga profila starptautisku institūtu, kas būtu kopīgi jāfinansē visām Baltijas jūras reģiona valstīm. Institūtam jāaptver visi Baltijas jūras reģiona vēstures aspekti – gan politiskā, gan saimnieciskā, gan kultūras joma. Pētījumu rezultātu regulārai publicēšanai nepieciešams nodibināt jaunu zinātnisku izdevumu, jo esošā zinātniskā periodika, piemēram, poļu ”Baltic Countries” vai vācu ”Jomsburg”, pēc Krūsa domām, bija neobjektīva un pārāk ideoloģiski orientēta uz attiecīgo zemju interesēm. Par institūta uzdevumiem jākļūst arī bibliogrāfijas sagatavošanai un regulārai jauniznākušās literatūras recenzēšanai. Visbeidzot, centralizētajam institūtam būtu jāorganizē starptautiskas Baltijas jūras reģiona vēstures konferences.
Nav zināms, kādu atsaucību Krūsa priekšlikums izraisīja klausītāju vidū un vai rosināja tūlītēju domu apmaiņu.
Nedz vēlāk publicētajā referātu krājumā, nedz man zināmajos ziņojumos par konferences norisi sīkākas informācijas par to nav. Toties dažādu valstu apskatnieki neskopojās ar vērtējumiem par konferences politiskajiem un propagandas aspektiem.
Raksturīgs ir Zviedrijas delegācijas locekļa Karla Fridriha Palmstiernas teiktais laikrakstā ”Svenska Dagbladet”: ”Šī mēneša lielākais notikums ir pirmā Baltijas vēsturnieku konference, par kuru gādāja Latvijas vēstures institūts. Varu reiz par visām reizēm teikt – ja kāda valsts grib noorganizēt kultūras propagandu, tad tas jādara taisni tā, ka to darīja Latvija, un ne citādi…” Līdzīgus ieskatus laikrakstā ”Lietuvos Aidas” pauda Ignass Jonins no Lietuvas: “Latvieši, organizēdami Baltijas valstu vēsturnieku kongresu, vēlējušies ne tikai apmainīties ar zinātniskiem pētījumu rezultātiem, iztirzājot Baltijas valstu vēstures jautājumus, bet arī iepazīstināt ar neatkarīgās Latvijas sasniegumiem kultūras laukā. Šo mērķi kongress arī pilnīgi sasniedza.”
Haralds Jorgensens Kopenhāgenas ”Historisk Tidsskrift” kritizēja vācu referentu pūliņus ar vēsturiskiem argumentiem pamatot vācu kultūras misiju Baltijas jūras reģionā. Savukārt vācbaltiešu vēsturnieks Jirgens fon Hēns Rīgā iznākošajā izdevumā ”Baltische Monatshefte” rakstīja – lai gan, ņemot vērā norises vietu, konferences priekšplānā saprotamā kārtā bija izvirzītas vēsturiskās norises Latvijas un Igaunijas teritorijā, acīmredzama bija arī ap Baltijas jūru dzīvojošo tautu pagātnes kopība. Tā viņa ieskatā ietekmē arī mūsdienas, tai skaitā aktuālo politiku.
Tika nolemts, ka nākamajam Baltijas jūras reģiona vēsturnieku kongresam jānotiek 1941.gadā Zviedrijā. Otrais pasaules karš un Eiropas sadalīšana divos ideoloģiski naidīgos blokos pārvilka šiem plāniem svītru, un arī uz nākotni orientētie Hansa Krūsa priekšlikumi Baltijas jūras reģiona vēstures izpētes koordinācijā tā arī palika uz papīra. Laikam jau tie apsteidza savu laiku – pagājušā gadsimta 30.gados lielākā daļa vēsturnieku orientējās uz savu valstu vēstures izpēti to nacionālajos ietvaros.
Vēsturnieki nebija vēl raduši uzdot pagātnei kompleksus jautājumus un nodarboties ar plašām telpiskām struktūrām. Par labu nenāca arī ideoloģizācijas ēna – lielākajā daļā valstu vēstures zinātne bija pārāk pietuvināta politikai, un pēc pētījumiem par Baltijas jūras reģiona vēsturi no neitrālām pozīcijām, kas primāri balstītos uz zinātniskiem kritērijiem, pieprasījuma nebija.
Pēc 80 gadiem nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai šāds pieprasījums vēl arvien eksistē mūsdienās.
Vai Hansa Krūsa organizatoriskās idejas viņa piedāvātajā vai kādā citā formā ir aktuālas? Ja tām būtu atbalsts, kādam būtu jābūt optimālajam ietvaram, lai saskaņotu dažādas vēstures izpētes iniciatīvas, kas jau pastāv zemēs ap Baltijas jūru? Pirmais koordinētas starptautiskas pētniecības sekmīgas attīstības priekšnoteikums ir patiesa vēsturnieku interese un vēlme paraudzīties uz Baltijas jūras reģionu kā uz kompleksu vēsturisku telpu, paceļoties pāri valstu politiskajām robežām.
Tikpat svarīgs ir finansiālais aspekts. Runa nav par laikā ierobežotu, piemēram, Eiropas Savienības finansētu projektu, bet par pastāvīgām pētnieku darba vietām. Tie, kam ir pieredze konkursos par finanšu līdzekļu piesaisti, zina, cik grūti panākt atbalstu ilglaicīgu starptautisku pasākumu finansēšanai no nacionālo valstu budžetiem. Jo īpaši, ja tie nav, kā tas bija 1937.gadā, primāri saistīti ar politiskiem, bet ir orientēti tikai un vienīgi uz zinātniskiem mērķiem.
Ilgvars Misāns ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.
Komentāri (47)
rinķī apkārt 07.06.2017. 12.51
….patiesa vēsturnieku interese un vēlme paraudzīties uz Baltijas jūras reģionu kā uz kompleksu vēsturisku telpu, paceļoties pāri valstu politiskajām robežām. +++ diez vai tas ir iespējams un kam tas vajadzīgs?. Tad jau ap Baltijas jūru dzīvojošām tautām būtu jāabstrahējas no savas vēsturiskās atmiņas. Kādu mērķu labad?
Manprāt gluži otrādi – Latvijai sen jau vajadzēja pārņemt pirmskara Latvijā ieviesto praksi, kur Latvijas vēstures izpētes uzdevums bija “…latviešu un vispārīgās vēstures notikumu pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”.
Tieši pateicoties šai “vēstures lietošanas politikai” pirmskara Latvijā izauga paaudze, pateicoties kurai PSRS okupācijas režīmam tā arī neizdevās pilnībā izdzēst no tautas vēsturiskās atmiņas domu par Latvijas valsti.
20
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 13.06
“pateicoties” Ulmaņa vēstures falsifikācijas pieprasījumam – mēs ne toreiz, ne vēl šodien neesam spējīgi būt pastavīgi un brīvi spriedēji – es ticu, ka tu , ra , baudīdams vācu nācijas labumus, vispār nenovērtē, kāda ir dzīve Latvijā – te fiziski ir sajūtama bezcerība – bet tu saki – latvieši izdzīvoja – jā PSRS laikos izdzīvoja, bet šos laikus – kā izdīvosim , ja valstī turpina samazināties cilvēku skaits un tieši latviešu?
Sameklē , ko saka Ilmārs Mežs – ko saka māmiņas, kuras strādā tās 8 un 12 stundas dienā un tik un tā nevar paēdināt bērnus un brauc prom no Latvijas un protams, neatgriežas …
labi, nav man te jātērē savs laiks vienu niķīgu veci pārmācot, bet vismaz muļķības neraksti !
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 13.23
u ko tu muldi nu !
Es piemēram, uzskatu, ka Apvienotajai karalistei un ASV ir jāatvainojas Vācijai par Drēzdenes bombardēšanu, tieši tāpat kā vāciešiem kā nacistu mantiniekiem ir jāatvainojas par uzlidojumiem Londonai.
ASV ir jāatvainojas Japānai par Hirosimu un Nagasaki, tieši tāpat kā japāņiem ir jāatvaonojas par zvērībām pret amerikānu gūstekņiem, Perlharboru utt.
Ir jābūt kopējai , pārnacionālai, pāri reliģijām esošai vēstures zinātnei , kurai jāveicina saprašanos starp tautām.
Kā lai Latvijā dzīvojošie krievi tic, ka Latvija tika okupēta, ja mums par to ir tikai vēstures romānu sērijas Repšes gaudu romans Bogene, bet nav neviena !!!!!! – šodienas akadēmiska pētījuma?!
Latvijas valstij svinam 100 gadu jubileju – mans iespaids ir tāds, ka par vēsturi šai jubilejas sakarā netiks spriests , jo no tās baidāmies. Gribam tikai so cietēju, upuru, apbižoto vēsturi , vai atkal otra galējība – urrāpatrioti – bet patiesību – to neviens negrib , ne nabagi, ne oligarhi , ne inteliģence, ne melnstrādnieki
un tas jau tikai piedienas tautai , kas jau izlaidusies, lai atstieptu kājas, nevis tautai, kura grib zināt, kas ,kāpēc – lai izdzīvotu nākotnē !
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 13.48
redzi – te ir tava drauga nāgela raksts – latviešiem nav interese par nākotni, un tu te kladizni, ka par vēsturi arī nav interese, nu tad zini – tupi arī kā vista uz laktas tumšā kūtī – neko labāku neesi pelnījis!
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 16.21
ērikiņ – nevis nav dabūjuši izlasīt akadēmiskus pētījumus, bet tādi nav uzrakstīti, es gan saprotu, ka tev tas neko nenozīmē, atskirību nesaproti
Ulmanis bija Latvijas valsts dibinātājs un demokrātijas kapracis, sava bērna slepkava.
Un cūkas nevajag apvainot – viņas nav vainīgas, ka tu esi cietpauris !
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 12.58
Nu atkal – nu kā tu vari tik īpatnēji domāt, ra!!! Tu tēlo, vai tiešām esi nu tāds…. pat nezinu, kā tevi raksturot
Kā tu vari saprast,kas notiek tavā dzīvē , ja tu nezini, kas notiek valstī, reģionā, pasaulē?
Es, piemēram, piedzimu PSRS. Kā es varu savu dzīvi saprast, ja es nezinātu PSRS un vispār Krievijas vēsturi? Vispār reģiona vēsturi.
Nē, nu tu mani kārtējo reizi apstulbināji…
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 17.04
Ērikiņ, es aicinu Tevi izlasīt Mauriņa grāmatu Nelaikā dzimušie, lai Tu izglītotos. Lai Tu uz sevi paskatītos savu bērnu un mazbērnu acīm. Naciķa dēla liktenis man nosāpēja līdz kaulu smadzenēm , bet tas posts, ko piedzīvoja tā naciķa sieva ? Protams, ka par to neviens nerunā, neraksta – nav jau vārdu cakās satērpts stāsts un galvenais – par vainīgo nav ielikti krievi un okupanti. Tai grāmatā nav jautājumi un nav atbildes, bet tā ir viena – ne vienīgā, bet viena patiesība.
Tas, ka tu raksti – kaut kādas mauriņa paskvila – es to uztveru it kā tu spārdītu mirušo … nedari vismaz to , lūdzu !
Tā ir mūsu tautas vēsture – tā neseksīgā …
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 16.53
Tieši otrādi , ērikiņ. Es aicinu tieši un konkrēti pētīt, izzināt, spriest, vērtēt.
Kur ir naciķu vadītās kultūrpolitikas vadlīnijas, kuras ļautu man pārliecināties, būt mierīgai, ka pat samazinoties mūsu – latviešu skaitam, mūsu kultūra, valoda, vēsturiskais mantojums saglabāsies?
Pašā Rīgas centrā – pretī RADISSON BLU Latvija ir piemineklis Barklajam de tolli – krievu ģenerālim, par kuru jaunu pētījumu publiskojis krievu vēsturnieks Panasenkovs. Kā rezultātā tam piemineklim tur nevajadzetu būt, nevis tāpēc , ka bija krievu ģenerālis, bet tāpēc, ka bija amorāls …. neesot mūsu vēsture …. nu nu ….
Vai – cita lieta – R. Vāgners ir viena no pasaules opermūzikas virsotnēm – mūsu laime – dzīvojis un strādājis arī Rīgā – tikai … mēs nez kapēc to noklusējam – mūsu naciķu – čekistu kultūrpolitika ir tāda –
es nemīlot latviešus – par ko man mīlēt – ka pārčekistojušies ?
0
Ēriks > rinķī apkārt 07.06.2017. 17.08
Interesanti…tu drīksti spārdīt Ulmani,Ziedoni,cik vien ienāk prātā, bet Ulmaņa apmelotājus spārdīt nevienam nav atļauts?
0
Ēriks > rinķī apkārt 07.06.2017. 17.35
Nekas nav aizmirsts,pati pamato,kāpēc apvērsums ir tautas nodevība nevis centieni to pasargāt.Tāpat,kā karaspēka ielaišana.
Šausmīgi daudz taisnību!
Nojukt var, ja nav savējās!
/Imants Ziedonis/
0
Ēriks > rinķī apkārt 07.06.2017. 17.15
Tas,kas Ulmani nosauc par nodevēju,ir apmelotājs,ļoti vienkārši.
0
Ēriks > rinķī apkārt 07.06.2017. 16.57
Kur tu aicini?Tu aicini par Ulmani spriest pēc kaut kāda mauriņa paskvilas,ignorējot Latvijas tā laika sasniegumus.
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 15.16
ra – saldējums nepalīdzēja – tu esi drausmonis , pamatoju kapēc
Tu dzīvo Vācijā , kurā ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē, Vācija ir ar “visbiezāko” ģēniju slāni kopumā ņemot. Un tas viss ir pateicoties izglītībai, pateicoties tam, ka Vācijā studēja un izzināja pasaules , nevis ka tu saki – lokālo vēsturi.
Pie tam, tu slinkā dirsa neesi spējīgs pat tik daudz pacensties, lai rastu skaidrojumu – kas bija pamats tam,ka bekona un sviesta eksportam bija tādi panākumi, tāpat , kā tu pat neesi pacenties saprast kāpēc Ulmanis sagraba varu , pēc tam sadarbojās ar okupācijas varas iestādēm, iegādājās sev Šveices pasi un lielu koferi. Tu esi ļaunāks par basta – tas vismaz neslepjas, bet tu ra , te tēlo viedo balto tēvu – kaut gan esi asiņains čekists balta jēra ādā ! Viss !
0
basta > rinķī apkārt 07.06.2017. 14.37
rinķī apkārt
“..Latvijas ekonomiskie rādītāji nebūt nebija tie sliktākie tā laika Eiropā”
No pilnīgi izpostītas, jo WWI praktiski visu laiku norisinājās Latvijas teritorijā un izvazātas valsts, pēc tam, kad 1919. gadā nolikvidēja komisārus un komunārus, divdesmit gadu laikā Latvija ierindojās starp attīstītākām Eiropas valstīm, apsteidzot tādas, kā Somija, Itālija, Spānija, Portugāle un daudzas citas, ar visātrāk augošo ekonomiku un procentuāli lielāko studentu skaitu. Attīstības tempi bija visaugstākie pēc 1934. gada, kad promaskaviskiem kaitniekiem: freibergām, zatleriem, dombrovskiem, pabrikiem, rinkēvičiem un kozlovskiem, nebija vairs iespēju nodarboties ar sabotāžu.
1991. gadā “komisāri un komunāri” savai politiskai varai pievienoja arī ekonomisko, kaitnieki izslējušies pilnā augumā un anusā tagad reti iespīd saule.
p.s. Nevajag pat 50, ja ir pieredze, ko var paveikt 20 gados.
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 17.24
pamato savu viedokli , ērikiņ
Pirmoreiz Ulmanis nodeva tautu, kad īstenoja apvērsumu 1934.g. maijā. Otroreizi nodeva tautu, kad parakstīja dokumentu par PSRS karaspēka ielaišanu Latvijā 1940.gada 16. jūnijā.
Tie ir tie sausie vēstures fakti, kurus seksīgā latviešu tauta labprāt aizmirstu, aizliegtu par tiem runāt, rakstīt, domāt.
Par Ziedoni – rakstīt dzejas un ziņojumus čekai – bļedj – tur jābūt īpaša kaluma cilvēkam …. manā vērtējumā – nelietim! Ja ir varianti – esmu gatava uzklausīt
0
Anonīms > rinķī apkārt 07.06.2017. 17.13
Ulmanis nodeva tautu, Ziedonis nodeva tautu – tādiem miers nepienākas. Mauriņš nevienu nenodeva, viņš bija nodevēju upuris !
Jūti atšķirību?
0
basta > rinķī apkārt 07.06.2017. 23.14
to Skaisle
“Ulmanis nodeva tautu, Ziedonis nodeva tautu..”
Ulmanis bija latviešu glābējs, par Ziedoni tikai varbūtība. Par tautas nodevēju tu nupat nobalsoji.
0
Ēriks > rinķī apkārt 07.06.2017. 15.46
Nu i skaisle dod par deviņiem mēmiem,Latvijā dzīvojošie krievi nezin,ka Latvija bijusi okupēta tikai tāpēc,ka nabaga krieviņi nav dabūjuši izlasīt akadēmiskus pētījumus un Ulmanis bijis slikts,jo viens Mavļiks Pazorovs tā sarakstījis savā ”atmiņu” grāmatelē par savu tēvu,toties pirmskara Latvijas attīstības rādītāji viņai neko nenozīmē:D Skaisle grib uztaisīt savu vēsturi,kur visi latvieši bijuši riktīgi cūkas.
0
Ēriks > rinķī apkārt 07.06.2017. 16.34
Gribēji jau gan latviešiem iestāstīt,ka viņi neko nevar un nekad nav varējuši,bet viņu vadoņi bijuši nodevēji,un visa kuļtura i fabriki uzcēluši krievi,lai visiem nolaistos rokas un sagribētos zem staļintētiņa gādīgā spārna,kā jau tas kremļa aģentei galvenais uzdevums,a citādi tie dullie latvieši lepojas,ka Ulmaņa vadībā spējuši uzcelt plaukstošu valsti… un kas zin,vēl var to atkārtot.
0
rinķī apkārt > rinķī apkārt 07.06.2017. 13.15
Skaisle. Protams, ka ir jāzin, kas un kādā noteiktā vēsturiskā laika posmā ir noticis reģionā, pasaulē, tikai katrai tautai attieksme pret vēsturiskajiem notikumiem ir tāda, kāda tā saglabājusies šīs tautas, vai tautu grupu vēsturiskajā atmiņā. Un šīs atmiņas bieži vien mēdz būt ar diametrāli pretēju saturu :). Piemēram, Otrais pasaules karš. Vāciešiem, krieviem, Volgas vāciešiem, Baltijas tautām, amerikāņiem un angļiem, Krimas tatāriem, arī čečēniem- katrai no šīm tautām ir savas atmiņas, savs subjektīvs vērtējums par šiem traģiskajiem notikumiem. Un dažreiz šie subjektīvie vērtējumi mēdz būt tik pretrunīgi, ka nekādu kopsaucēju atrast nav iespējams. Tieši tādēļ kaut kāda visaptveroša, objektīva vēsture, kura tiek pacelta pāri valstu politiskajām, vai, kas ir vēl svarīgāk – tautu etniskajām robežām – tas ir mērķis ārpus realitātes, ja runa tiešām ir par objektivitāti :)
0
rinķī apkārt > rinķī apkārt 07.06.2017. 13.41
Lai izdzīvotu nākotnē ir jāzin sava lokālā vēsture, zināšanas pasaules vēsturē – tā ir greznumlieta.
Ja par 1918. gadā dibināto LR, tad svarīgi ir zināt 1939. gada statistiku, kurā redzam, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijas ekonomiskie rādītāji nebūt nebija tie sliktākie tā laika Eiropā un, ja šie cipari nav sveši, tad nav vajadzīga īpaša iztēle, lai saprastu, kāda Latvijas valsts varētu būt šodien, ja ne 50 gadu ilgā PSRS okupācija un kurš ir patiesais vainīgais pie tā, ka šobrīd Latvija vēl joprojām saskaras ar ekonomiskām grūtībām.
Ņemot vērā pēdējo vēlēšanu rezultātus jāsecina, ka diemžēl Latvijā vienai lielai daļai ļaužu šo zināšanu trūkst, ja jau balso par “Ušakova sociāldemokrātiem” :)
0
Anonīms 07.06.2017. 11.59
sākšu ar beigām – nepiekrītu, ka galvenais ir vēsturnieku patiesa interese. Tāda ir bijusi vienmēr , jo pati nodarbošanās – vēsturnieks jau ir diagnoze. Kur bez patiesības mīlestības un naivuma -nav, ko darīt
Arī nauda ir. Tikko taču piedzīvojām, kā saeima viena čeas ziņotāja ziedoņa izpetei piešķīra 140 000 eur. Nauda ir.
Bet – mana svēta pārliecība ir tāda , ka nekas nav mainījies kopš 1937.gada – kā Ulmanis teica – izšķirošais ir SKATĪJUMS UZ PAGĀTNI NO TAUTAS VEIDOKĻA – tā tas turpinās.
Ja aklās zarnas operacijas sāktu veikt tauta- tas būtu drausmīgi, bet visu citu redz- tauta drikst.
Piemēram, Gata Krūmiņa rediģētā Tautsaimniecības vēsture, kurā oligarhi un viņu pakalpiņi drīkstēja ierakstīt savu – uzvarētāju vēsturi. Noželojamības kalngals …
Vai mūsu – nodokļu maksātāju finasētie tā saukties vēstures sērijas romāni – kur no vēstures nav ne smakas, ir vien rakstnieku sajūtas par vēsturi … tādas , kā prasa pie varas esošie – kur latvieši jārāda kā tizleņu bars, vai prasti upurjēri … jā …
Vēsture , vēsturīte …
0
Pandora 10.06.2017. 08.46
Kāpēc pie raksta par 30. gadiem ir krāsu laukumi ar “padomju” “republiku” aprisēm?
1
+1
0
Atbildēt
@Anonīms > Pandora 13.06.2017. 09.23
Laila – viss ir tā kā ir – nevar gaidīt , ka sabiedrība, tai skaitā žurnālisti zinās vēsturi, ja mūza Klio no mūzas ir pataisīta par pakalpīgu prieka meitu, kuru katrs drāž kad un kā grib …. piedod par rupjību, bet tā es redzu un saprotu šo situāciju.
0